Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Aleksandrs Dimā (tēvs )

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Piecpadsmitais sējums

.

1846. gada 4. decembrī, kad mans kuģis jau kopš vakardienas gulēja noenkurots Tunisas līcī, es ap pulkstens pieciem no rīta pamodos ar to īpato grūtsirdības sajūtu, kas dažkārt visu dienu izraisa smagas nopūtas un acis dara valgas.

Šis grūtsirdības cēlonis bija kāds sapnis. Es nolēcu no savas kojas, apvilku bikses, uzkāpu uz klāja un sāku lūkoties visapkārt.

Es cerēju, ka lieliskā ainava, kas atklājās manam skatienam, izkliedēs manu nomāktību, kas šķita jo neatlaidīgāka tieši tāpēc, ka tai nebija nekāda reāla pamata.

Manā priekšā šāviena attālumā pacēlās dambis, kas stiepās no Guletes nocietinājumiem līdz Arsenāla fortam, atstādams šauru gāti tiem kuģiem, kas vēlētos no līča iebraukt ezerā.

Šis ezers, kura ūdeņi bija zili kā tajos atspoguļotā debesu dzīle, bija pilns dzīvības: "šur un tur gulbji vēcināia spārnus, bet uz pāļiem, kas vietvietām bija iedzīti, lai norādītu sēkļus, līdzīgi kapenēs izcirsto putnu tēliem, sēdēja pa kormorānam, kas pēkšņi akmenssmagā kritienā metās ūdenī, nirdams pēc laupījuma, un atkal parādījās virs ūdens līmeņa ar zivi knābī. To norijis, putns uzmetās uz sava pāļa un no jauna sastinga klusētāja pozā, kamēr kāda cita zivs, nonākdama tam pa ķērienam, tiktāl iekairināja viņa ēstgribu, ka tas, par spīti savai kūtrībai, metās no jauna ūdenī, lai drīz vien atkal iznirtu.

Un visu šo laiku ik pa piecām minūtēm gaisā uzvijās flamingo rinda, pie kam šo putnu purpursārtie spārni krasi atdalījās no viņu ķermeņu spalvu baltuma. Lidodami vienā virzienā un rindodamies slēgtā četrstūrī, tie it kā izveidoja kāršu komplektu, kas sastāvēja vienīgi no kārava dūžiem.

Pie apvāršņa bija saskatāma Tunisa — kubveidīgu māju jūklis. Baltas kā krīts, bez logiem un durvīm tās pacēlās amfiteātra veidā, un uz debess fona apbrīnojami skaidri atspoguļojās to kontūras. Pa kreisi kā milzīga robaina siena pacēlās Svina kalni, kuru nosaukums norāda uz to drūmo izskatu. Kalnu pakājei bija piekļāvies Sīdī Fathalānas ciems ar mazu mošeju; pa labi varēja saskatīt Sv. Ludviķa kapu un senās Kartāgas vietu, divas lietas, kas pieskaitāmas pie pasaules vēstures diženākajiem pieminekļiem. Aiz mums viļņos šūpojās staltā fregate „Montesuma", kuras mašīnu jauda bija četri simti piecdesmit zirgspēku.

Vārdu sakot, še bija pietiekami daudz ko skatīt, lai izkliedētu viesnopietnāko garastāvokli. Redzot visu šo krāšņumu, varēja aizmirst vakardienu, šodienu un pat rītdienu. Un tomēr nu jau desmit gadus manā apziņā bija iespiedies neizdzēšams tēls, ko reiz sapnis bija iekalis manās smadzenēs.

Mans skatiens sastinga un manu acu priekšā pamazām izgaisa lieliskā ainava.

Drīz vien no visa tā, kas bija ap mani, es nekā vairs neredzēju. Viss esošais pazuda. Tad pēkšņi šinī plīvurotajā tukšumā, kā pēc burves zižļa mājiena, izveidojās gaišos toņos ieturēts salons, kura alkovā pie klavierēm sēdēja kāda sieviete un ļāva pirkstiem nevērīgi slīdēt par taustiņiem. Viņas sejas izteiksme bija tik sapņaini apgarota, ka atgādināja vienlaikus mūzu un svēto. Es tūdaļ pazinu šo sievieti un, it kā viņa varētu dzirdēt, manas lūpas čukstēja:

„Es tevi sveicinu, Marijas gaišais tēls, manas domas pieder tev."

Tad, nemēģinādams vairs pretoties šim balti spārnotajam eņģelim, kas mani aizveda atpakaļ manās jaunības dienās, lai mirdzošā vīzijā parādītu man šo jaunās sievietes un mātes šķīsto tēlu, es ļāvos tai plūsmai, ko sauc par atmiņām, kas nevirzās uz leju, uz nākotni, bet uzkāpj atpakaļ pa pagātnes kāpnēm.

Tad mani pārņēma tā egoistiskā un tomēr katram cilvēkam piemītošā tieksme, kas spiež savas domas nepaturēt pie sevis, bet paplašināt savu izjūtu gammu, daloties vēl ar kādu citu, un piepildīt arī cita cilvēka dvēseli ar to pašu rūgtumu vai saldumu, kas mūsos ir izlijis.

Es paņēmu spalvu un rakstīju:

„Uz tvaikoņa "Veloss", Kartāgas un Tunisas līcī 1846.gada 4.decembrī.

Cienītā kundze!

Atverot šo vēstuli ar augstāk minēto datējumu, Jūs droši vien jautāsit, kas gan no šīs apkārtnes būtu varējis Jums rakstīt un Jūs varbūt cerēsit saņemt Ludviķa IX vai Reguls pašrocīgi rakstītu vēstuli. Cik žēl! Tas, kurš šoreiz pie Jūsu kājām noliek savus pazemīgos sveicienus, nav ne varonis, ne svētais, un ja viņam kādreiz ir bijis kaut kas kopējs ar arhibīskapu Hiponu, kura kapu tas pirms apmēram trim dienām apmeklēja, tad tas varēja attiekties vienīgi uz šā lielā vīra dzīves pirmo posmu, kurā zināma līdzība tiešām saskatāma. Ir tiesa — tāpat kā viņš, arī es varu dzīves pirmo pusi izpirkt ar otro. Bet ir jau par vēlu nožēlot grēkus, un, pēc visa spriežot, es nomiršu tā, kā esmu dzīvojis, neuzdrošinādamies pat atstāt grēksūdzi, kas savas atklātības dēļ gan varētu tikt atstāstīta, bet ne lasīta.

Atzīstaties, cienītā kundze, ka Jūs jau esat paguvusi palūkoties uz parakstu un zināt, ar ko Jums ir darīšana, un tagad Jūs droši vien sev jautājat: kā tas nākas, ka, šūpodamies uz šā ezera, kas ir kādas senas pilsētas kaps, un vērodams niecīgo monumentu, zem kura atdusas karalis, „Monte Kristo" un „Musketieru" autors, ir iedomājies Jums rakstīt, tieši jums, bet Parīzē, Jūsu tiešā tuvumā, viņš dažkārt nodzīvo veselu gadu, Jūs pat neapmeklēdams.

Vispirms, cienītā kundze, Parīze ir un paliek Parīze: tā ir līdzīga viesulim un šinī troksnī, kas rodas no ļaužu drūzmēšanās un griešanās, viss kaut kas izslīd no atmiņas. Redzat, Parīzē es daru tāpat, kā to dara ļaudis un zemeslode: es skraidu un griežos, bet tajās reizēs, kad es neskraidu un negriežos, es rakstu. Tas, cienītā kundze, ir jau pavisam kas cits, jo kad es rakstu, es no Jums vairs neesmu tik tālu, kā Jūs domājat, tāpēc ka Jūs esat viena no tām retajām personībām, kurām es rakstu. Un būtu tiešām savādi, ja, pabeidzis kādu grāmatu, kura tiek rosīga pirkta, vai nodaļu, ar kuru pats esmu apmierināts, es sev nesacītu: brīnišķīgā, reti asprātīgā Marija Nodjē to lasīs. Un es esmu lepns, cienītā kundze, jo, ceru, ka pēc tam, kad būsit lasījusi, ko es rakstu, es Jūsu acīs pacelšos varbūt vēl par dažām pakāpēm augstāk.

Un tā, lūk, cienītā kundze, domās atgriežoties pie mana pagājušās nakts sapņa, man jāteic, kaut gan es to pat nedrīkstu teikt, ka es sapņoju par Jums. Sapņoju, aizmirsis nemierīgo jūru, kas šūpoja milzīgo tvaikoni, kuru valdība nodevusi manā rīcībā un uz kura manu viesmīlību bauda viens no Jūsu draugiem — Bulanžē un Jūsu cienītājs — mans dēls, bez tam vēl Žiro, Makē, Šansēls un Debarols, kas visi ierindojami Jūsu paziņu skaitā.

Un tā, lūk, atkārtoju, tā kā es atrodos gandrīz vai pašā Tūkstots un vienas nakts zemē, mani apciemoja kāds ģēnijs, iešūpodams mani sapnī, kura karaliene bijāt jūs. Vieta, kurp šis ģēnijs mani aizveda, pareizāk sakot, atveda, bija pārāka par karaļpili, pārāka par karaļvalsti: tā bija tā pati jaukā, mīļā Arsenāla māja, kurā tajos līksmajos un laimīgajos laikos mūsu mīļotais Kārlis ar viņam piemītošo senatnīgi vaļīgo viesmīlību pieņēma savus viesus un mūsu visu cienītā Marija tos sagaidīja ar modernas namamātes laipnību.

Ak, ticiet man, cienītā kundze, ka, rakstot šīs rindiņas, man nākas smagi nopūsties. Man tās bija laimīgas dienas. Ikvienam tika kaut kas no Jūsu izsmalcinātā prāta bagātībām, bet man, es uzdrošinos to apgalvot, dažkārt vairāk nekā jebkuram citam. Jūs redzat, ka tās ir egoistiski tīras jūtas, kas mani Jums tuvina. Man ir pielipis kaut kas no Jūsu rakstura rotaļīgās līksmes, tāpat kā dzejnieka Saadi ziepes bija piesātinājušās ar rožu smaržu.