Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Kārlis IX sagrautās ēkas lika atjaunot, turklāt vēl plašākā mērogā. Šis' Kārlis IX tiešām bija liels būvētājs: viņš lika izdaiļot Luvru ar skulptūrām un nevainīgo strūklaku uzdeva izrotāt Žanam Gužonam, kurš, kā to katrs zina, krita tur no nezināmas lodes. Viņš, šis lielais dzejnieks un lielais aktieris, tiešām visu būtu novedis līdz galam, ja vien Dievs, kam ar viņu bija nokārtojami daži rēķini sakarā ar 1572.gada 24.augustu, to nebūtu aizsaucis pie sevis.

Viņa pēcteči atsāka pusceļā pamestos būvdarbus un tos turpināja. Henrijs III 1584.gadā lika izdaiļot vārtus Selestīniešu krastmalas sākumā, šiem vārtiem pievienoja lielgabalveidīgas kolonnas un uz marmora tāfeles vārtu virsotnē bija lasāmas šādas Nikolā Burbona divrindas:

„A Etna hic Henrico vulcania teļa ministrat,

Teļa giganteos debcllatura furores," par kurām Santējs bija gatavs samaksāt ar savu dzīvību.

Tas franču valodā nozīmē:

„Še Etna pagatavo bultas, ar kurām Henrijs sadragās milžu negantību."

Un tiešām — viņš lika še iekārtot to skaisto dārzu, kur vēl redzams Ludviķa XIII laika kartēs un kurā Silī uzcēla savas ministrijas ēku, likdams apgleznot un izrotāt ar zeltu tās skaistās zāles, kurās vēl šobaltdien atrodas Arsenāla bibliotēka.

1823.gadā Nodjē tika uzaicināts par šīs bibliotēkas direktoru un izvācās no Šuazela ielas, kurā viņš līdz tam laikam dzīvoja, lai iekārtotos savā jaunajā miteklī.

Šis Nodjē tiešām bija apbrīnojams cilvēks, bez jebkāda netikuma, bet pilns kļūdu, to jauko kļūdu, kas ģeniālu cilvēku padara oriģinālu: izšķērdīgs^ bezrūpīgs un slinks (tikpat slinks kā Figaro) baudītājs. Nodjē zināja gandrīz vai visu to, ko cilvēkam ir ļauts zināt. Vispirms viņam, kā jau ģeniālam cilvēkam, bija sava priekšrocība: kad viņš nezināja, tad kaut ko izgudroja, un tas, ko viņš izgudroja, bija kaut kas savdabīgi asprātīgs, ar pavisam citu nokrāsu un pavisam citādi iespējams nekā īstenībā.

Vispirms pārslogots ar dažādām sistēmām, paradoksists un entuziasts, viņš tomēr nekādā ziņā nebija pieskaitāms propagandistiem. Nodjē bija paradoksists tikai sevis dēļ un tikai savai vajadzībai viņš veidoja sistēmas. Kad viņa sistēmas tiktu pieņemtas un viņa paradoksi atzīti, viņš tos mainītu un tūdaļ radītu citus.

Nodjē bija Tereneija tips, kam nekas cilvēcīgs nav svešs. Viņš mīlēja tikai mīlas laimes dēļ un viņa mīla bija kā saules vizma, kā strauta čalošana un kā puķu smarža. Viss, kas ir labs, skaists un dižens, bija tam mīļš; pat ari ļaunumā viņš centās sameklēt to, kas tur bija labs — kā ķīmiķis indīgo stādu nāvējošo substanci pārvērš dziedinošās zālēs.

Cik daudz reižu Nodjē bija mīlējis? To viņš pats sev nebūtu zinājis pasacīt; būdams liels dzejnieks, viņš sajauca sapņus ar īstenību. Un Nodjē ar tādu mīlestību bija ielolojis savas fantāzijas radītos tēlus, ka beidzot pats sāka ticēt viņu esamībai. Terēze Obēra, Inese no Sjeras un Mietes nāra viņam bija dzīvas būtnes. Tās bija viņa meitas, tāpat kā Marija, tātad — Marijas māsas; tikai viņu radīšanā Nodjē kundze nebija ņēmusi nekādu dalību; kā Jupiters Minervu viņš tās bija radījis no savām smadzenēm.

Bet nevien cilvēciskas bēdas, nevien Ādama dēlus un Ievas meitas Nodjē atdzīvināja ar savu radītāja elpas dvesmu. Viņš bija izgudrojis arī kādu dzīvnieku un devis tam vārdu, un tad, pats uz savu atbildību, nebēdādams, ko par to saka mīļais Dievs, piešķīris tam mūžīgu dzīvību. Šis dzīvnieks bija taratantaleo.

Vai nav tiesa? — jūs tādu taratantaleo nemaz nepazīstat, tāpat arī es, bet Nodjē to pazina, pazina caur un caur. Viņš varēja jums stāstīt par šā taratantaleo dzīves veidu, kaprīzēm un paražām, un būtu arī varējis stāstīt par viņa mīlas priekiem, ja vien, no tā brīža, kad Nodjē pamanīja, ka taratantaleo nes sevī nemirstības principu, viņš tam nebūtu uzlicis celibātu, jo vairošanās ir lieka tur, kur patāv miesas augšāmcelšanās.

Kā Nodjē atrada šo taratantaleo?

Es jums par to tūdaļ pastāstīšu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Nodjē nodarbojās ar entomoloģiju. Nodjē dzīvi vispār var iedalīt sešos dažādos laikposmos.

Vispirms viņš nodarbojās ar dabaszinībām un izveidoja „Entomoloģisko bibliotēku".

Tad valodniecībā tapa „Onomatopēdu vārdnīca".

Tad politikā — Napoleons.

Tad reliģijas filozofijā — „Klostera meditācijas".

Un dzejā — „Jaunā barda esejas".

Beidzot sekoja romāni: „2ans Sbogārs", „Smarra", „Trilbi", „Zalcburgas gleznotājs", „Maršāna jaunkundze", „Vampīrs", „Adele", „Zelta sapnis", jaunības atmiņas", „Bohtmas karaļa septiņas pilis", „Doktora Neofobusa dīvainības" un vēl tūkstots citu jauku lietiņu, kuras jūs pazīstat tikpat labi kā es un kuru nosaukumus mana spalva pašreiz neatrod.

Un tā, lūk, Nodjē atradās savas darbības pirmajā posmā un bija iedziļinājies entomoloģijā. Toreiz viņš dzīvoja sestajā stāvā, tik augstu pat Beranžē, kaut gan bija dzejnieks, nekad nemēdza apmesties. Ņemdams palīgā mikroskopu, viņš eksperimentēja ar bezgala niecīgām šūniņām un jau ilgi pirms Raspaja bija atklājis veselu pasauli neredzamu sīkbūtņu. Kādu dienu, kad Nodjē bija apstrādājis ūdeni, vīnu, etiķi, sieru un maizi, savus parastos pētīšanas objektus, viņš paņēma no zemes piciņu smilšu, novietoja to sava mikroskopa redzes laukā un pielika aci pie lēcas.

Viņš ieraudzīja kustamies ērmotu dzīvnieku, kas izskatījās pēc velosipēda un bija apbruņots ar diviem riteņiem, kurus tas ātri grieza. Ja tam vajadzēja tikt pāri upei, šie riteņi darbojās līdzīgi tvaikoņa spārniem, bet, virzoties pa sauszemi, tie aizvietoja ekipāžas riteņus. Nodjē to uzzīmēja, aplūkoja visos sīkumos un analizēja tik ilgi, kamēr beidzot pēkšņi atcerējās, ka viņš pavisam aizmirsis kādu satikšanos, un viņš aizsteidzās, pamezdams mikroskopu un taratantaleo ar visu smilšu piciņu, kas bija viņa pasaule.

Kad Nodjē atgriezās, bija jau vēls; būdams noguris, viņš likās gultā un gulēja tā, kā var gulēt vienīgi divdesmit astoņu gadu vecumā. Tikai otrā dienā, atvēris acis, viņa atcerējās savu mikroskopu un smilšu piciņu ar taratantaleo. Bet, ak vai! — pa nakti smiltis bija izžuvušas un nabaga taratantaleo, kuram bez šaubām bija nepieciešams mitrums, lai varētu dzīvot, droši vien bija miris. Viņa mazais ķermenis gulēja uz sāniem un viņa riteņi vairs nekustējās. Tvaikonis vairs negāja un velosipēds bija apstājies.

Bet kaut arī beigts, dzīvnieks tomēr bija un palika viendienas sīkbūtņu rets eksemplārs, un viņa līķi tāpat bija vērts konservēt — kā kaut kāda mamuta vai mastodonta atliekas. Tomēr, pats par sevi saprotams, vajadzēja rīkoties ar lielu uzmanību, lai apstrādātu dzīvnieku, kurš ir simtkārt mazāks par smidzi, ko nevajadzētu darīt, pārvietojot dzīvnieku, kas būtu desmit reizes lielāks par ziloni.

Un tā, lūk, Nodjē ar spalviņu pārvietoja smilšu piciņu no sava mikroskopa mazā kartona kārbiņā, kurai bija jākļūst par taratantaleo kapu.

Pie sevis viņš bija nodomājis parādīt šo ķermeni pirmajam zinātniekam, kurš riskētu uzrāpties viņa sestajā stāvā.

Bet divdesmit astoņu gadu vecumā ir tik daudz par ko domāt, ka ir piedodams, ja gadas piemirst kādas viendienas sīkbūtnes nedzīvo ķermeni. Un tā arī Nodjē aptuveni trīs vai desmit mēnešus, vai pat veselu gadu bija aizmirsis taratantaleo līķi.

Tad kādudien viņam pagadījās pie rokas zināmā kārbiņa. Nodjē iedomājās palūkoties, kādas pārmaiņas gada laikā būs notikušas ar viņa dzīvnieku. Laiks bija apmācies, un pašreiz gāza stiprs pērkona lietus. Lai labāk varētu redzēt, viņš novietoja mikroskopu loga tuvumā un uzbēra uz tā novietnes kārbiņas saturu.