Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

Grāfiene de Monsoro

Aleksandrs Dimā(Tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

2 sējums

Pirmā dala

*

1578.gadā, svētdienā pirms lielā gavēņa, krāšņajā pilī, ko nesen viņpus Sēnas un gandrīz iepretim Luvrai bija u/cēlusi Montmorensī dižciltīgā ģimene, iesākās spoži svētki. Tur Fransuā d'Epinē de Sentlukāss, karaļa Indriķa III draugs un uzticamākais mīlulis, svinēja kāzas ar Francijas maršala meitu Žannu de Kosē-Brisē.

Kāzu mielasts notika Luvrā, un karalis, kas ne labprāt bija gribējis šajās kāzās piedalīties, ieradās ar bargu, šiem priecīgajiem svētkiem gluži nepiemērotu seju. Tai pieskaņojās arī viņa tumšais tērps, un karaliskā viesa drūmā, gandrīz spokainā parādīšanās visiem iedvesa bailes, sevišķi jaunlaulātajiem, kurus viņš uzlūkoja ļoti nelaipni, tiklīdz viņš tiem veltīja kādu skatienu.

Tiklīdz mielasts bija beidzies, karalis strauji piecēlās un visi bija spiesti sekot viņa paraugam.

Sentlukāss ilgi nolūkojās uz savu sievu, it kā viņas acīs drosmi i^gūt gribēdams, un tad, karalim tuvodamies, viņš teica:

— Sire, vai jūsu majestāte parādīs to godu un piedalīsies ballē, ko es šovakar rīkoju Montmorensī pilī?

Indriķis III pagriezās. Viņš izskatījās vienlaikus dusmīgs un skumjš. Bet, redzēdams padevīgi noliekušos Sentlukāsu un dzirdēdams tā bezgala maigo balsi, viņš atbildēja:

— Jā, monsieur, mēs ieradīsimies, kaut gan jūs šo draudzības pierādījumu neesat pelnījis.

Brisē jaunkundze, jaunā Sentlukāsa kundze, karalim padevīgi pateicās. Bet Indriķis uzgrieza viņai muguru, viņas pateicību nemaz neievērodams.

— Kas gan karalim ir pret jums, Sentlukās? — jaunā sieva vaicāja savam vīram.

— Daiļā draudzenīt,— Sentlukāss atbildēja, — es jums to pastāstīšu, kad šīs lielās dusmas būs garām.

Brisē jaunkundze vēl nebija īsta Sentlukāsa sieva, lai viņu tālāk izprašņātu. Viņa apvaldīja savu ziņkāri sirds dziļumos — līdz izdevīgākam mirklim.

Un tā karali Indriķi III gaidīja Montmorensī pilī. Pulkstenis rādīja jau devīto stundu, bet karalis vēl nerādījās.

Sentlukāss ballē bija ielūdzis visus savus un karaļa draugus: prinčus un to draugus, izcilu uzmanību pievērsdams Alansonas hercoga paziņām. Alansonas hercogs, kad Indriķis III ieguva troni, bija saņērrfis arī Anžū hercoga titulu. Taču pats hercogs, kas nebija piedalījies mielastā Luvrā, liekas, negribēja piedalīties arī ballē.

Navarras karalis un karaliene, kas bija aizbēguši uz Bearnu, hugenotu piekritēju vadoņi būdami un pret valdnieku karodami, atradās atklātā opozīcijā.

Arī Anžū hercogs bija opozīcijā, bet tikai slepenībā, jo viņš mācēja savaldīties, bet viņa draugus, kas, neievērodami la Mola un Kokonnas bēdīgo likteni, apzināti izrādīja neapmierinātību, sagaidīja droša nāve.

Protams, hercoga un karaļa muižnieku starpā valdīja ļoti sliktas attiecības: sadursmes, divkaujas, strīdi notika katru dienu.

Karaļa māte Katrīna Mediči bija sasniegusi savu ilgu kalngalus. Viņas sirsnīgi mīlētais dēls sēdēja troni, pēc kura (patiesībā gan vairāk sevis dēļ) tik karsti bija tiekusies. Viņa valdīja dēla vārdā, lautas priekšā izlikdamās, ka ir galīgi atsacījusies no visām pasaulīgām lietām un dzīvo vienīgi rūpēs par savas dvēseles atpestīšanu.

Pats, būdams uztraucies par augsto viesu neierašanos, Sentlukāss mēģināja nomierināt savu sievastēvu, kas domāja, ka ieguvis savai meitai karaļa draugu un mīluli, un tagad noraizējies vēroja Indriķa III nelabvēlību. Sentlukāsa draugi, karaļa mīluļi, sevišķi Možirons, Kvēls un Šombergs, bija diži, grezni ģērbušies un līksmi, griezīgi zobojās.

— Ak, mans Dievs! Mans nabaga draugs! — sacīja Kvēls. — Šoreiz es nudien ticu, ka tu esi pazudis. Karalis dusmojas, ka tu neesi uzklausījis viņa padomu, un Anžū hercogs ļaunojas, ka tu viņa deguna priekšā esi kļuvis laimīgs.

— Nē, — Sentlukāss atbildēja, — karalis neierodas, jo viņš uzņēmies kādu svētceļojumu, bet Anžū hercogs nerādās tāpēc, ka es esmu aizmirsis ielūgt kādu kundzi, ko viņš mīl.

— Klusu! — iesaucās Možirons. — Vai tu redzēji, kāds karalis izskatījās mielasta laikā? Vai tad viņš izskatījās kā cilvēks, kas patlaban grib doties dievbijīgā svētceļojumā? Kas attiecas uz Anžū hercogu, tad viņš norādīto iemeslu dēļ varēja arī neierasties, bet kas gan attur viņa apakšniekus? Tu taču redzi — pilnīgs saules aptumsums. Nav ieradies pat diženais Busī.

— Mani kungi, — sacīja hercogs Brisē, izmisumā kratīdams galvu, — man ir tāds iespaids, ka mēs esam krituši galīgā nežēlastībā. Ak, Dievs! Par ko mūsu nams, kas līdz šim monarhijai bijis tik padevīgs, tagad izpelnījies viņa majestātes nelabvēlību?

Un vecais galminieks izmisumā izstiepa abas rokas pret debesīm.

Jaunekļi uzlūkoja Sentlukāsu un sāka nevaldāmi smieties, tādēļ maršala izmisums kļuva vēl lielāks.

Pēkšņi pa kādām zāles durvīm atskanēja ziņojums par karaļa ierašanos.

— Ak! — maršals smaidīdams iesaucās. — Tagad es vairs nebaidos, un ja es vēl dzirdētu, ka ieradies arī Anžū hercogs, es būtu pavisam drošs.

— Es gan vairāk baidos no karaļa klātbūtnes, — Sentlukāss nomur­mināja,— jo viņš ieradies tikai tādēļ, lai dzītu ar mani muļķīgus jokus.

Taču tāpēc viņš ne mazāk steidzās uzņemt karali, kas beidzot bija novilcis savas drūmās, brūnās drēbes un ienāca zālē, zaigodams atlasā, spalvās un dārgakmeņos.

Bet tai pašā mirklī, kad parādījās Indriķis III, pa pretējām durvīm ienāca otrs Indriķis III, kas bija ģērbies, sasukājies un rotājies gandrīz vai tāpat kā pirmais. Tāpēc galminieki, kas pirmajā acumirklī bija steigušies pie pirmā karaļa, palika stāvot, bet tūdaļ ar lielu kņadu devās pie otrā karaļa.

Indriķis III ievēroja šo kustību un, ieraudzījis pārsteigtās sejas, izbiedētās acis un uz vienas kājas grīļojošos stāvus, viņš uzkliedza:

— Hallo, monsieur, kas noticis?

Atbildes vietā skanēja ilgi smiekli.

Jau pēc sava rakstura būdams ļoti nepacietīgs, un šai mirklī it īpaši, karalis jau sāka raukt pieri, kad piesteidzās Sentlukāss un paskaidroja:

— Sire, tas ir Čiko, jūsu galma nerrs, kas apģērbies līdzīgi jūsu majestātei un pasniedz savu roku dāmu skūpstiem.

Indriķis III sāka smieties. Čiko Valuā galmā bija dota liela brīvība. Vfņš arī nebija parasts nerrs. Viņš bija bretaņu muižnieks, kas bija kritis Majēnas grāfa nežēlastībā un atbēdzis pie Indriķa III, un brīžiem ar rūgtu patiesību maksāja par aizsardzību, ko viņam dāvāja Kārļa IX pēctecis.

— Hei, maitre Čiko, — sacīja Indriķis, — divu karaļu šeit būs par daudz!

— Tad ļauj man turpināt karaļa lomu, bet tu vari tēlot Anžū hercogu. Varbūt, ka tevi noturēs par viņu un pastāstīs lietiņas, pēc kurām tu sapratīsi nevis to, ko viņš domā, bet gan to, ko viņš dara.

— Vai tiešām, — sacīja karalis, īgni pārskatīdams zāli, — mans brālis nav ieradies.

— Viens iemesls vairāk, lai tu vinu aizvietotu. Sacīts — darīts! Es esmu Indriķis un tu — Fransuā. Es valdīšu, tu dejosi. Es tavā vietā izpildīšu visas valdnieka muļķības, bet tu tikmēr priecāsies.

Karaļa skatiens pievērsās Sentlukāsam.

— Tev taisnība, Čiko, es gribu dejot.

— Es esmu maldījies, iedomādamies, ka karalis uz mums ļaunojas, — domāja maršals Brisē. — Tieši otrādi, karalis ir vislabākajā omā.