Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

Ar līksmām acīm caur durvju šaurajām spraugām viņš aplūkoja ienaidnieku bālās sejas. Viņš dzirdēja niknos zobenu cirtienus velti kapājam dēļus. Tad viņam pēkšņi šķita, ka zeme zem kājām izslīd, ka mūri sāk grīļoties. Viņš paspēra trīs soļus uz priekšu un atradās pagalmā, tad pagriezās un novēlās no kaut kādu kāpņu pakāpieniem.

Tad viņš galīgi zaudēja samaņu. Busī šķita, ka viņš-nogrimst kapa klusumā un tumsā.

Pirms krišanas Busī vēl paguva aizbāzt aiz krekla mutautiņu un virs tā savilkt zobena siksnu, kas atvietoja pārsēju degošajai brūcei, kas izverda milzum daudz asiņu. Bet bija jau notecējis pārāk daudz asiņu, un viņš zaudēja samaņu. Vai nu uzbudinātajās smadzenēs dzīvības sajēga turpināja darboties arī bezsamaņā, vai arī bezsamaņa beidzās, dodama vietu drudzim, kas piekāpās jaunam ģībonim… bet Busī šajās sapņu stundās vai patiesībā redzēja vai viņam likās, ka viņš redz sekojošo: viņš atrodas istabā ar puķainām tapetēm, tāpat apgleznotiem griestiem un griezta koka mēbelēm. Logu starpā atrodas ļoti gaiša sievietes ģīmetne, tikai Busī liekas, ka ģīmetnes rāmis ir durvju stenderes. Stīvi, kā ar augstākās varas starpniecību gultai piesaistīts cilvēks, kam laupīta katra iespēja kustēties, Busī ar drūmu skatienu aplūko apkārtni.

Pēkšņi sieviete izkāpj no ģīmetnes rāmja, un brīnišķīgs radījums garā, baltā vilnas ģērbā kā eņģeļa tērpā gariem matiem, kas viļņoja pār pleciem, melnām acīm, garām samtainām uzacīm un rožainu ādu tuvojas viņam. Šī sieviete ir tik burvīgi daiļa, viņas izstieptās rokas ir tik valdzinošas, ka Busī dedzīgi, bet gluži veltīgi grib nomesties viņas priekšā ceļos.

Ieraugot šo sievieti, sienām un griestiem uzkrāsotie tēli vairs nesaista Busī uzmanību. Sieviete viņam ir viss, viņš veras noslēpumainajā būtnē un gluži apmulsis jūsmo par teiksmaino parādību.

Pēkšņi sieviete pazūd. Starp viņu un Busī nostājas kāds necaurredzams radījums, kas kustas ļoti neveikli un izstiepj pret viņu rokas.

Busī jūt, ka viņa sirdi satrauc dusmas, viņš grib Šim nelūgtajam viesim uzbrukt, bet tas nav iespējams.

Ienācējs ierunājas:

— Nu, vai es beidzot esmu īstajā vietā?

— Jā, maitre, — atbildēja tik maiga balss, ka Busī sirds notrīc kā drudzī.— Jūs varat noņemt pārsēju.

Busī mēģina palūkoties, vai sieviete ar samtaino balsi ir tā pati, kas ģīmetnē, bet viņš neko nespēj saskatīt. Tagad viņš savā priekšā redz tikai kāda jaunekļa slaido augumu, kas, izpildīdams rīkojuma, ir noņēmis acu pārsēju un bailīgi aplūko istabu.

— Pie velna ar visu jaunekli! — domāja Busī.

— O, tagad es saprotu, — svešais saka, tuvodamies gultai. — Jūs esat ievainots, vai ne, mans mīļais monsieur? Un mums būs izdevība jums palīdzēt.

Busī grib atbildēt, bet drīz vien saprot, ka to nekādi nespēj izdarīt. Viņa acis kvēlo kodīgā dvingā. Viņam liekas, ka pirkstos duras tūkstošiem adatu.

— Vai dūriens ir nāvīgs? — maigā balss jautā dziļās izbailēs un sirsnīgā līdzcietībā, kas liek Busī acīs saskriet asarām. Ievainotais pēc balss pazīst, ka tā ir dāma no ģīmetnes.

— Nudien, es nezinu. To es iums nateikšu vēlāk. — jauneklis atbild. —

Viņš ir bezsamaņā.

Tas ir viss, ko Busī spēj saprast. Viņam liekas, ka dzird drēbju čaukstēšanu, kas pamazām attālinās. Tad viņam šķiet, ka sānus caurdur kvēlojoša dzelzs, bet pēc tam viņš nogrimst pilnīgā nemaņā.

Kad viņš pamodās, viņa seju pāršalca salts vējš. Busī dzirdēja skarbas, pretīgas balsis. Pārsteigumā viņš atvēra acis. Labā pusē stāvēja vīrietis pelēkā tērpā un baltā, ar asinīm notašķītā priekšautā. Kreisajā pusē viņš ieraudzīja augustīniešu mūku no Tempļa ielas, kurš atbalstīja viņa galvu; bet priekšā stāvāja veca sieva un skaitīja lūgšanas.

Busī šaudīgās acis drīz vien pievērsās akmens sienai, kas slējās viņam iepretim. Viņš pazina Templi ar tā akmens mūriem un torņiem, bet virs Tempļa redzēja baltās, saltās, uzlēcošās saules viegli apzeltītās debesis. Viņš gluži vienkārši atradās uz ielas vai arī kapa malā, un šis kaps bija Templis»

— Ak, pateicos, mani varonīgie palīgi, — viņš teica. — Es jums pateicos par pūlēm, kuras jums sagādāju. Man vajadzēja gaisu, bet tāpēc vajadzēja atvērt tikai logu. Es gan labprātāk būtu gulējis savā zelta un damasta gultā nekā uz šīs cietās zemes. Bet, vienalga, manā kabatā jūs atradīsit dažus zelta divdesmit ekijus. Ņemiet tos, mani draugi, ņemiet!

— Godātais kungs, — sacīja miesnieks, — mēs jūs šurp neatnesām. Mēs jūs šeit atradām, rītausmā nākdami pa šo ielu.

— Ak, velns! — sauca Busī. — Un jaunais ārsts stāvēja līdzās?

Stāvētāji saskatījās.

— Viņš vēl mazliet murgo, — sacīja augustīniešu brālis, galvu kratīdams. Tad viņš piegāja pie Busī un teica: — Mans dēls, man liekas, ka jūs darīsit labi, ja izsūdzēsit grēkus.

Busī izbrīnā paskatījās uz mūku.

— Pie jums neatradās neviens ārsts, nabaga jaunekli, — vecis atbildēja.— Jūs gulējāt viens, pamests un salts kā mironis. Redzat, te ir drusku sniegs un jūsu guļasvieta ir gluži melna.

Busī paskatījās uz sāpīgajiem sāniem, atcerējās zobena dūrienu, pabāza roku zem kamzoļa un sataustīja savu mutautiņu, ko siksna saistīja pie brūces.

— Tas ir dīvaini, — viņš murmināja. — Aizvediet mani uz manu pili!

— Un kā jūsu pili sauc?

— Busī pils.

— Kā? — visi trīs iesaucās. — Busī pils?

— Jā, kas tur ko brīnīties?

— Tātad jūs piederat pie grāfa Busī ļaudīm?

— Es esmu pats grāfs Busī.

— Busī! — sauca pūlis, kas pamazām bija salasījies, — grāfs Busī, droš­sirdīgais Busī, minjoniešu pretinieks! Lai dzīvo Busī!

Un līdzjutēji pacēla jaunekli uz pleciem un svinīgā gājienā aiznesa uz viņa pili, kamēr mūks gāja savu ceļu, saņemtos ekijus skaitīdams, galvu kratīdams un murminādams:

— Ja tas ir sasodītais Busī, es nemaz nebrīnos, ka viņš negribēja sūdzēt grēkus.

Tiklīdz Busī bija nokļuvis savā pilī, viņš lika pasaukt savu parasto brī- numārstu, kas atzina, ka ievainojums ir nekaitīgs.

— Saki, — Busī viņam jautāja, — vai šī brūce nav jau reiz pārsieta?

— Tiešām,— ārsts atbildēja, — es gan nevaru apgalvot, kaut gan man tā šķiet gluži svaiga.

— Un vai tā ir pietiekami smaga, lai izraisītu murgus? — Busī vaicāja.

— Protams!

— Velns! — norūca Busī, kas tagad sāka nopietni apšaubīt, vai tapešu tēlus, skaisto dāmu un ārstu tiešām bija redzējis. Tad viņš atcerējās savu uzticamo zirgu. Viņš lika atsaukt kādu kalpu un apvaicājās. Kalps ziņoja, ka zirgs, asiņodams un klibodams, atvilcies līdz pils vārtiem, kur to rītausmā bija atraduši zviedzam. Visa māja tūlīt bija ļoti uztraukusies. Visi Busī ļaudis devušies meklēt kungu, un daudzi vēl nebija atgriezušies.

Atkal un atkal Busī iedomājās par bezsamaņas bridi redzēto skaisto parādību, un viņam likās gluži neiespējami, ka kādreiz var sapņot kaut ko tik neticami jauku. Vēlreiz viņš apcerēja iepriekšējā vakarā piedzīvoto un beidzot skumji nopūtās:

— Un tad es atkal atrados uz Tempļa nogāzes un kāds augustīniešu mūks lika man nožēlot grēkus. Vienalga, viņš man tomēr lika nožēlot grēkus. Vienalga, man tas tomēr jānoskaidro, — pēc īsas klusēšanas Busī piebil­da. — Ārsta kungs, vai šīs brūces dēļ man atkal divas nedēļas būs jāpavada gultā, kā tas bija pēdējo reizi?