Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

— Kā nu kuru reizi. Man liekas, ka jūs taču nevarat paiet.

— Tieši otrādi, — atbildēja Busī, — šķiet, ka kājās būtu vai dzīvsudrabs.

— Tādā gadījumā mazliet pastaigājiet pa istabu!

Busī izlēca no gultas un diezgan veikli vairākas reizes pārsoļoja istabu.

— Būs labi, — sacīja ārsts. — Protams, jāt gan jūs nevarēsit un pirmajā dienā noiet desmit jūdzes arī ne.

— Lieliski! — Busī iesaucās. — Tas tik ir īsts ārsts! Bet šonakt es redzēju kādu citu. Kā tad, ka redzēju, viņa tēls iespiedies atmiņā, un ja es viņu kaut kur satikšu, es viņu noteikti pazīšu.

— Dārgais monsieur, — ārsts atbildēja, — es iesaku viņu nemeklēt. Pēc zobena dūriena vienmēr ir neliels drudzis. Jums taču būtu jāzina, jo tas ir jau divpadsmitais ievainojums.

— Ak, mans Dievs! — pēkšņi iesaucās Busī, kas domāja tikai par nakts noslēpumu un tagad bija iedomājies kaut ko jaunu. — Vai tad mans sapnis būtu jau sācies šaipus un nevis viņpus durvīm? Vai tad eja un kāpnes būtu tikpat mānīgas kā zelta un baltā damasta gulta un ģīmetne? Vai šie nelieši, domādami, ka es esmu miris, gluži vienkārši būtu mani aiznesuši un atstājuši Tempļa nogāzē, lai nojauktu pēdas? Tad arī visu pārējo es esmu tikai nosapņojis! Augstais Dievs, ja es patiešām būtu pārliecināts, ka tas viss bijis tikai sapnis! Ja ne, tad es zvēru tiem visiem pāršķelt vēderus! Protams, izņemot labo Sentlukāsu, — Busī piebilda, neklausīdamies ārstu, kas pūlējās viņu nomierināt. — Viņš izturējās kā draugs. Viņu es apmeklēšu pašu pirmo.

— Bet nekādā ziņā šovakar pirms pulksten pieciem.

— Lai notiek! — Busī atteica. — Bet ticiet man, mani padara slimu nevis tas, ka es ; zeju un redzu cilvēkus, bet gan mierīgā dzīve un vienatne.

— Var jau būt, — ārsts piekrita. — Jūs vispār esat savāds slimnieks. Dariet, kā jums labāk patīk, monsieur! Tikai vienu gan es iesaku: izvairieties no jauna zobena dūriena, pirms šis nav sadzijis!

Busī apsolījās ievērot ārsta padomu un, kad tas bija aizgājis, apģērbās, pasauca nestuves un pavēlēja viņu aiznest uz Montmorensī pili.

Luī de Klermonts, ko parasti sauca par Busī d'Ambuāzu, bija īsts muižnieks un skaists kavalieris. Jau ilgāku laiku nevienam vīrietim tā nebija sekmējies. Karaļi un prinči tiecās iegūt viņa draudzību. Karalienes un princeses dāvāja viņam savus saldos smaidus. Busī bija la Mola gaitu turpinātājs, kam Navarras Margerita veltīja savu uzmanību, un labā karaliene ar maigo sirdi, kas pēc mīluļa nāves alka iepriecinājuma, skaistā un drošsirdīgā Busī d'Ambuāza dēļ izdarīja tik daudz muļķību, ka viņas laulātais draugs Indriķis, kas agrāk ne par ko nelikās ne zinis, visai uztraucās, ka Fransuā viņam nekad nepiedos savas māsas mīlu pret viņu un ka Busī šo mīlu neizlieto viņa labā.

Indriķis III piedāvāja Busī savu draudzību, bet viņš to noraidīja, piebilzdams, ka karaļa draugi ir tikai viņa kalpi un reizēm vēl sliktāki radījumi. Karalis klusēdams noklausījās šo atzinumu, kas jo rūgtāks kļuva tāpēc, ka maitre Busī par savu kungu izvēlējās hercogu Fransuā. Hercogs Fransuā bija tāds pats Busī kungs, kāds kungs zvēru apkopējs ir lauvām. Viņš to baroja, rūpējās par viņu, baidīdamies, ka tik lauva viņu pašu nesaplosa.

Kad Sentlukāsa ļaudis redzēja pilī ienākam drausmīgo Busī, viņi steidzās par to paziņot maršalam de Brisē.

— Vai monsieur Sentlukāss mājās? — jautāja Busī, galvu caur savu nestuvju aizkariem pabāzis.

— Nē, monsieur, — durvju sargs atbildēja.

— Kur es varētu viņu satikt?

— To es nezinu, monsieur — kalps atbildēja. — Pilī valda uztraukums, jo grāfs Sentlukāss ir projām kopš vakarvakara.

Busī lika sevi pieteikt Sentlukāsa kundzei, kas viesi sagaidīja ar bezmiegā sasarkušām acīm. Jaunā sieva bija izmisusi par sava vīra pazušanu un padevās visļaunākajām iedomām.

Busī līdzcietīgi izjautāta, Žanna viņam visu izstāstīja, ko viņa pati par vīra prombūtni zināja: karaļa pavēli, ka Sentlukāsam viņu jāpavada, Luvras vārtu aizslēgšanu un sargu atbildi, bez tam viņš tiešām nebija atgriezies. Busī, kas ļoti labi pazina Indriķi III, paskaidroja, ka viņš nešaubās — monsieur Sentlukāss vēl atrodas Luvrā un karalis neļauj viņam atgriezties. Pakalpīgi viņš sasarkušajai jaunajai sievai apsolīja apklusināt tās ilgas pēc laulātā drauga un viņu aizvest uz Luvru, ja vien viņa ir ar mieru pārģērbties par pāžu un viņu pavadīt.

Pēc īsām pārdomām jaunās sievas sirdī uzvarēja mīla, un viņa teica:

— Labi, monsieur Busī, es darīšu tā, kā jūs vēlaties, tikai pasakiet saviem kalpiem, ka man vajadzīgs viens viņu tērps un ka es kādu no savām kalponēm aizsūtīšu to atnest.

— Nē, es paņemšu vienu no jauniem tērpiem, ko es saviem puišiem liku pašūt uz mātes karalienes pirmo balli. Es atsūt'šu vienu, kas man šķitīs jūsu augumam piemērotākais, un mēs šovakar satiksimies noteiktā vietā, piemēram, Sentonorē ielā, pie Pruvelī ielas, un no turienes dosimies uz Luvru.

Vakarā noteiktā stundā Busī un Sentlukāsa kundze satikās norunātajā vietā. Ja jaunā sieva nebūtu uzvilkusi viņa pāža tērpu, Busī to nebūtu pazinis. Daiļā sieviete izskatījās apbrīnas cienīga. Dažus vārdus pārmijuši, abi devās uz Luvru.

Ceļā viņi satika lielu baru, kas aizsprostoja visu ielu.

Žanna bija nobijusies. Pēc lāpām un bisēm Busī pazina Anžū hercogu, kuru bez tam varēja sazīmēt arī pēc raibā zirga un baltā samta mēteļa, ko viņš parasti valkāja.

— Monsieur, monsieur! — Busī no visa spēka sauca Anžū hercogu.

Princis pagriezās.

— Tu, Busī! — viņš pārsteigts iesaucās. — Es domāju, ka tu esi nāvīgi ievainots, un patlaban gribēju tevi apmeklēt.

— Tiešām, monsieur, — atbildēja Busī, nemaz nepateikdamies, — tiešām, ja es vēl neesmu miris, tad tas ir liels brīnums. Nudien, monsieur, jūs man radiet jaukus slazdus un pametat ļoti nepatīkamā stāvoklī. Vakar Sentlukāsa viesībās bija īsta slepkavu bedre, vispārēja rīkļu griešana. Es biju vienīgais Anžū hercoga piekritējs, un, goda vārds, viņi man gandrīz vai nolaida visas asinis.

— Velns un elle! Busī, jūs savas asinis dārgi atriebsit, un es gribu saskaitīt viņu asins lāses!

— Jā, jūs gan runājat, bet uzsmaidāt pirmajam, ko satiekat, — Busī turpināja savā parastajā vaļsirdībā. — Kaut jūs smiedamies vismaz zobus parādītu, bet jūs savas lūpas pārāk cieši saspiežat.

— Labi! Pavadi mani uz Luvru un tu redzēsi, — sacīja princis.

— Ko es redzēšu, monsieur?

— Tu redzēsi, kā es runāšu ar savu brāli.

— Monsieur, es neiešu uz Luvru, lai atkal nedabūtu rājienu. Tas der augstdzimušiem prinčiem un minjoniešiem.

— Neraizējies, mani šī lieta ir ieinteresējusi.

— Vai jūs man apsolāt skaistu gandarījumu?

— Es apsolu, ka tu būsi apmierināts. Liekas, ka tu vēl arvien vilcinies?

— Monsieur, es jūs ļoti labi pazīstu.

— Nāc! Es savu vārdu turēšu.

— Jums ir jaukas izredzes, — Busī čukstēja grāfienei. — Brāļi briesmīgi saķildosies, un jūs pa to laiku atkal atradīsit Sentlukāsu.

— Nu? — princis jautāja. — Vai tu domā, ka man būtu jāzvēr?

— Nē! — Busī atbildēja. — Jūsu goda vārds man atnestu tikai nelainfl. Uz priekšu, lai notiek, kas notikdams, es jums sekošu! Un, ja mani kāds aizskars, gan es mācēšu atriebties.