Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

— Ak, Dievs, ja tas ari nebūtu iespējams, tad šāda iespēja jāiegūst. Par laimi es tēloju slimnieku un ieguvu atsevišķu istabu.

— Tad lai Dievs jums palīdz, monsieur Sentlukās! Cienītā kundze, neaizmirstat mani savās lūgšanās.

Kad Busī bija sasniedzis galeriju, viņš dzirdēja, kā dusmās piesarkušais karalis ķildojās ar niknumā nobālušo Anžū hercogu par pagājušās nakts notikumiem.

— Ticiet man, sire, — Anžū hercogs sauca, — ka Epernons, Šombergs, d'O, Možirons un Kvēls gaidīja viņu pie Bastīlijas torņa.

— Kas jums to teica?

— Es pats viņus redzēju, sire, es pats savām acīrn redzēju!

— Tumsā, vai ne? Nakts bija tik melna kā krāsns no iekšpuses.

— Es tos pazinu pēc balsīm.

— Vai viņi ar jums sarunājās?

— Viņi darīja vēl ko citu. Viņi noturēja mani par Busī un uzbruka man.

— Un ko jūs tur meklējāt?

— Es gāju pie Manasa.

— Pie Manasa, pie žīda!

— Ak, jūs apmeklējat pareģi Rudžī.

— Es eju, kur gribu, es esmu karalis. Bez tam, kā jau es teicu, Busī ir bijis izaicināts.

— Kur?

— Sentlukāsa ballē.

— Vai gan Busī būtu aicinājis uz divkauju piecus vīrus? Nieki! Busī ir drošsirdīgs, bet viņš nav nerrs.

— Velns un elle! Es jums saku, ka es pats dzirdēju šo izaicinājumu. Pie tam viņš bijis visi darbīgs, jo par spīti visiem jūsu apgalvojumiem viņš Šombergam pārsitis pakausi, Epernonam ievainojis roku un Kvēlu gandrīz vai nogalinājis.

— Vai tiešām! Par to viņš man neko neteica. Es viņam izteikšu savu atzinību.

— Bet es, — kliedza karalis, — es nevienam neizteikšu savu atzinību, bet pratīšu par šo plūkšanos atmaksāt.

— Un es, — kliedza hercogs, — es dabūšu zināt, vai es tiešām esmu jūsu brālis, jo jūsu draugi, uzbrukdami Busī, aizskāruši arī mani.

Šai mirklī parādījās Busī. Viņš bija tērpies greznā gaišzaļā atlasā ar rozā viduča saiti.

— Sire, — viņš teica, zemu noliekdamies Indriķa III priekšā, — pieņemat manu padevīgāko sveicienu.

— Augstās debesis, te jau viņš ir! — Indriķis iesaucās.

— Man liekas, ka jūsu majestāte parāda man godu, interesēdamās par manu personu? — Busī jautāja.

— Jā, — atbildēja karalis, — un es priecājos jūs atkal redzēt. Lai gan man stāstīja kaut ko citu, jūsu seja staro ziedošu veselību.

— Jūsu majestāte, asins nolaišana atsvaidzina seju, tāpēc arī šodien man jābūt ļoti svaigam izskatam.

— Ja jūs esat mocīts un sasists, sūdzieties par to man, monsieur Busī, un es došu jums gandarījumu.

— Atļaujiet, sire, — iebilda Busī, — neviens mani nav ne mocījis, ne sasitis, un es nesūdzos.

Gluži pārsteigtais Indriķis paskatījās uz Anžū hercogu un jautāja:

— Nu, ko jūs tagad teiksit?

— Es saku, ka Busī ar zobenu ir ievainots sānos.

— Vai tā ir taisnība, Busī? — karalis vaicāja.

— Ja jau majestātes brālis tā apgalvo, tad tā arī būs. Tīrasiņu princis nemelos.

— Un arī par šo zobena dūrienu jūs nesūdzaties?

— Es sūdzēšos tikai tad, sire ja man, lai aizkavētu atriebties, nocirstu labo roku. Bet ari tad es ceru, — viņš piebilda, — ka man izdosies atmaksāt ar kreiso roku.

— Nolādētais! — Indriķis nomurmināja.

—Sire,—sacīja Anžū hercogs,—jūs runājat par gandarījumu un taisnību. Mēs neko citu arī neprasām. Dodiet rīkojumu noskaidrot, kas iekārtojis slazdus un izdomājis slepkavības plānu.

Indriķis nosarka un paskaidroja, ka šoreiz visieteicamāk būtu abu partiju starpā saglabāt mieru. Viņš lika ataicināt Kvēlu, lai tas kā minjoniešu pārstāvis salabtu ar Busī.

Busī ātri aptvēra stāvokli, pieņēma itāļu komiskā Pantalones tēla izskatu, apskāva dusmās degošo Kvēlu un, savai lomai arī turpmāk palikdams uzticīgs, jautri izgāja no istabas.

Pēc šīs ainas, kura bija sākusies kā traģēdija, bet beidzās kā joku luga, par kuru baumas drīz vien izplatījās visā pilsētā, niknumā kvēlojošais karalis Čiko, kas aicināja savu kungu ēst, atgriezās savās istabās.

— Es nemaz neesmu izsalcis, — sacīja karalis, pārkāpdams savas istabas slieksni.

— Var jau būt, — Čiko atbildēja, — bet es esmu noskaities un labprāt varētu kost.

Karalis izlikās, it kā neko nebūtu dzirdējis. Viņš novilka mēteli, nolika to uz gultas, noņēma no galvas ar lielām, melnām adatām piesprausto cepuri, nometa to uz kāda krēsla un devās uz eju, kas veda uz Sentlukāsa istabu, kuru no karaļa istabas šķīra tikai vienkārša siena. Pa ceļam viņš Čiko piekodināja:

— Pagaidi mani šeit, nerr! Es tūlīt atgriezīšos.

— Ak, nesteidzies, mans dēls! — Čiko atbildēja. — Nesteidzies, es labprāt vēlētos, lai tu man atlicinātu laiku sagatavot tev mazu pārsteigumu.

Tad viņš pasauca kalpu un pateica, ka karalis sev un Sentlukāsam vēlas

labas vakariņas ar vīnu. >

Indriķis pa to laiku bija iegājis Sentlukāsa istabā. Grāfam par karaļa apmeklējumu jau bija paziņots, un viņš bija apgūlies gultā un kādam vecam kalpam, kas tam bija sekojis līdzi uz Luvru un tāpat kļuvis gūsteknis, bija licis lasīt lūgšanas. Kādā istabas kaktā atzveltnes krēslā, galvu rokās atspiedis, saldi dusēja Busī atvestais pāžs.

Karalis pārlūkoja visu vienā skatienā.

— Kam šis jauneklis? — viņš nemierīgi jautāja Sentlukāsam.

— Jūsu majestāte man atļāva turēt pie sevis vienu pāžu. Es šo atļauju izmantoju, sire.

— Ā-ā!

— Vai tagad jūsu majestāte to nožēlo? — Sentlukāss vaicāja.

— Nē, mans dēls, nē. Pastāsti, kā tev klājas?

— Sire, man ir stiprs drudzis.

— Tiešām, tava seja ir pavisam sarkana, mans dēls. Atļauj aptaustīt tavu pulsu. Tu jau zini, es mazliet esmu arī ārsts.

Sentlukāss gurdi pasniedza karalim roku.

— Ak, Dievs! — Indriķis iesaucās. — Ļoti nevienmērīgs, ļoti satraukts!

— Ak, sire, — Sentlukāss turpināja, — es patiešām esmu ļoti slims.

— Neraizējies, es likšu manam personīgajam ārstam tevi izmeklēt.

— Pateicos, sire.

— Es pats tevi apsargāšu.

— Sire, tas nav vajadzīgs.

— Es likšu manu gultu novietot šajā istabā. Mēs varēsim pļāpāt visu nakti. Man tev daudz kas jāsaka.

— Ak! — Sentlukāss izmisis iesaucās. — Jūs sevi dēvējat par ārstu, par manu draugu un gribat kavēt man miegu? Augstās debesis, ārsta kungs, jums ir dīvaini ieradumi, kā jūs izturaties pret saviem slimniekiem?

— Kā, slims būdams, tu gribi palikt viens?

— Sire, man ir pāžs Zans.

— Bet viņš jau guļ.

— Es mīlu tādus ļaudis, kas mani apsargā. Viņi vismaz nekavē man pašam gulēt.

— Ļauj man tevi apsargāt. Es runāšu tikai tad, kad tu būsi nomodā.

— Sire, es ļoti nepatīkami atmostos, es esmu pieradis pie dažām ne­rātnībām, kas jums nebūs patīkamas.

— Tad vismaz ienāc pie manis, kamēr es sagatavojos guļai.

— Vai tad es atkal varēšu atgriezties savā gultā?

— Protams.

Un karalis priecīgs izgāja no istabas.

Tiklīdz durvis aiz viņa bija aizvērušās, tā pāžs strauji pamodās ūn vienā lēcienā bija pie durvju aizkara.

— Ak, Sentlukās, — viņš teica, kad soļi aiz durvīm bija apklusuši, — jūs mani atkal atstāsit. Mans Dievs, kādas mokas! Es aiz bailēm šeit nomiršu. Ja nu atklājas…

— Mana mīļā Žanna, — Sentlukāss teica, — Gaspars, — viņš norādīja uz veco kalpu, — jūs droši apsargās.