Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

Busī ieņēma vietu blakus princim, bet viņa jaunais pāžs sekoja tam cieši aiz muguras.

— Klausies, — princis čukstēja Busī, — es zinu, kas ir tavi slepkavas.

— O! — Busī iesaucās. — Jūsu augstība ir papūlējusies tos uzzināt.

— Es viņus redzēju.

— Redzējāt? — pārsteigtais Busī ievaicājās.

— Jā, arī es vakarnakt biju pie Svētā Antonija vārtiem, viņi mani satika un gribēja nogalināt tavā vietā. O, es nemaz neiedomājos, ka šie nelieši gaida tevi, citādi… Vai tev bija līdzi arī šis jaunais pāžs? —jautāja princis, savus draudus nepabeigdams.

— Nē, monsieur, — atbildēja Busī, — es biju viens. Bet jūs, augstība?

— Man līdzi bija Orilī… Kāpēc tu biji viens?

— Lai varētu paturēt savu pievārdu «drošsirdīgais Busī».

— Un viņi tevi ievainoja? — princis steidzīgi jautāja.

— Es gan negribēju viņiem to prieku sagādāt, bet tomēr saņēmu jauku dūrienu sānos.

— Ak, nolādētie! — princis iesaucās. — Orilī man jau teica, ka viņiem bijuši ļauni nolūki.

Viņi bija sasnieguši Luvru. Pie vārtiem hercogu sagaidīja kapteinis un sardze. Bija stingri noliegts kādu ielaist pilī. Protams, ka uz pirmajiem valsts pilsoņiem aizliegums neattiecās. Princis savas svītas pavadībā jāja pāri uzvelkamajam tiltam.

— Monsieur, — sacīja Busī, kad viņi atradās pils pagalmā, — ejiet vaicāt par savu lietu un atceraties par savu svēto solījumu man. Man kādam jāpasaka daži vārdi.

— Tu mani atstāj, Busī? — nemierīgi jautāja princis, kas bija cerējis uz sava augstmaņa klātbūtni.

— Man vajag aiziet, es atgriezīšos. Kliedziet, monsieur, kliedziet, — velns un elle! — tad es jūs dzirdēšu. Saprotiet, ja es nedzirdēšu jūs kliedzam, es nenākšu.

Un kamēr Anžū hercogs devās uz lielo zāli, Busī un Žanna traucās uz citām telpām.

Busī pazina Luvru kā pats savu māju. Viņš uzkāpa pa kādām slepenām kāpnēm, izgāja pa divām vai trim vientuļām ejām un sasniedza kaut ko līdzīgu priekštelpām.

— Mans Dievs! Jūs pametīsit mani vienu? — jaunā kundze izbailēs jautāja.

— Neko nevar darīt. Man jāuzmeklē jums ceļš un jāizgādā ieeja.

Busī devās tieši uz agrākā karaļa Kārļa IX ieroču kabinetu, kuru Indriķis III izmantoja kā guļamistabu. B»>sī zināja, ka tam blakus atrodas cita istaba, kurā slimīgais karalis pārmaiņus turēja vienu no saviem mīluļiem. Busī cerēja, ka šai istabā atradīsies Sentlukāss.

Busī pieklauvēja pie abām durvīm, un gvardes kapteinis atvēra.

— Grāfs Busī? — pārsteigtais virsnieks iesaucās.

— Jā, es pats, mans mīļais monsieur Nansē, — sacīja Busī. — Karalis vēlas runāt ar grāfu Sentlukāsu.

— Labi, — kapteinis atbildēja, — es paziņošu grāfam Sentlukāsam, ka

karalis vēlas ar vinu runāt. »

Caur pusatvērtajām durvīm Busī paskatījās uz pāžu.

Tad viņš atkal pagriezās pret kapteini Nansē un sacīja:

— Ko gan nabaga Sentlukāss dara?

— Viņš ar Čiko spēlē, jo karalis patlaban pieņem audiencē Anžū hercogu.

— Vai jūs atļausit manam pāžam mani šeit uzgaidīt? — Busī jautāja gvardes kapteinim.

— Labprāt, — tas atbildēja.

— Nāc šurp, Žan, — Busī sacīja jaunajai sievai, ar pirkstu norādīdams uz kādu loga. iedobumu, kur tai vajadzēja paslēpties.

Tiklīdz viņa bija paslēpusies, ienāca Sentlukāss. Kapteinis Nansē smalkjūtīgi atkāpās.

— Ko gan karalis atkal no manis vēlas? — Sentlukāss īgni jautāja. — Ak, jūs tas esat, monsieur Busī?

— Es pats, mīļais Sentlukās, un par visu…

Viņa balss kļuva klusāka.

— Un par visu es jums pateicos, pateicos par jūsu pakalpojumu.

— O! — Sentlukāss atbildēja. — Tas bija gluži dabīgi, jo es nevēlējos, ka tik drošsirdīgu augstmani kā jūs nogalina. Liekas, ka jums būiu bijušas beigas.

— Daudz netrūka. Bet arī citi dabūja krietnu sutu.

— Kā tā?

— O, es dabūju pamatīgu zobena dūrienu, par kuru es, liekas, Šombergam un Epernonam atmaksāju ar uzviju. Kas attiecas uz Kvēlu, tad viņam jāpateicas savam biezajam galvaskausam. Viņš ir stiprākais vīrs, kādu es jelkad esmu saticis.

— Pastāstiet par savu piedzīvojumu! Tas mani izklaidēs, — Sentlukāss sacīja, žāvādamies tā, ka tik tikko neizmežgīja žokļus.

— Patlaban man nav laika, mans mīļais Sentlukās. Bez tam es atnācu cita iemesla dēļ. Liekas, ka jūs ļoti garlaikojaties.

— Karaliski!

— Tāpēc es arī ierados, lai jūs izklaidētu. Pie velna, dots pret dotu! Sakiet, vai es nevaru jums kaut kā pakalpot un jūsu garlaicību mazināt?

— Protams. Jūs varētu aiziet pie maršala dc Brisē, lai viņš nomierina manu nabaga sieviņu, kas droši vien būs nobēdājusies un par manu izturēšanos būs ļoti pārsteigta.

— Vai es vairāk neko nevaru izdarīt? Tas ir jau izdarīts.

— Kā tā?

— Es nojautu, kas atgadījies, un paziņoju jūsu kundzei.

— Un ko viņa atbildēja?

— Sākumā viņa negribēja ticēt. Taču man šķiet, — Busī turpināja, pašķielēdams uz loga iedobumu, — ka viņa saņems drošus pierādījumus. Prasiet no manis kaut ko citu, kaut ko grūtāku, neiespējamāku, tad ir patika ķerties klāt.

— Mīļo Busī, pagādājiet man acumirklī bruņinieka Astolfa dižo zirgu, atvediet to pie mana loga un es aizjāšu pie savas sievas. Ja jums patiks, tad jūs varat turpināt ceļu kaut uz Mēnesi.

— Mans dārgais, — sacīja Busī, — visu var izdarīt vienkāršāk. Es aizvedīšu zirgu jūsu kundzei un viņa atjās pie jums.

— Šeit — Luvrā? Šīs domas ir jocīgas un pārcilvēcīgas. Lai nu kā, atbrīvojiet mani no trakās garlaicības karaļa un Čiko tuvumā!

— Vai es nevaru jums atstāt savu pāžu? — Busī iesmējās.

— Man?

— Jā, lielisku puisi.

— Pateicos, — Sentlukāss atteica, — es pāžus neieredzu. Atdodiet viņu karalim. Kad es tikšu ārā no šejienes, mani apkalpos vienīgi mana sieva.

— O! — Busī neatlaidās. — Vismaz pamēģiniet.

— Busī, — Sentlukāss īgni teica, — nav labi, ka jūs gribat mani kaitināt.

— Ja es saku, zinādams, ko jums vajaga.

— Nē, nē, nē, tūkstošreiz nē!

— Hallo! Pāž, nāc šurp!

— Deviņi velni! — sauca Sentlukāss.

Pāžs atstāja loga iedobumu un nosarcis nāca šurp.

— O-o! — norūca gluži pārsteigtais Sentlukāss, zem livrejas pazīdams Žannu.

— Nu, — Busī jautāja, — vai man vajadzēs to sūtīt prom?

— Nē, augstais Dievs, nē! — Sentlukāss iesaucās. — Ak, Busī, Busī! Es jums esmu parādā mūžīgu draudzību!

— Monsieur Sentlukās, uzmanieties, ka jūs ne vien novēro, bet var arī noklausīties.

— Jums taisnība, — Sentlukāss atbildēja un, paspēris divus soļus uz sievas pusi, trīs soļus atkāpās atpakaļ.

Sentlukāsa izteiksmīgās sejas pārsteigts, kapteinis Nansē tiešām sāka klausīties, bet tad liels troksnis audiences zālē novērsa viņa uzmanību.

— Ak, mans Dievs! — Nansē iesaucās, — man liekas, ka karalis ar kādu briesmīgi ķildojas.

Kapteinis jau gribēja steigties turp.

— Man šķiet, ka tā tiešām ir, — sacīja Busī. — Vai tas būtu Anžū hercogs, ar kuru reizē es ierados pilī? — Sakiet, vai es neesmu visu jauki izkārtojis?— sauca Busī, kad kapteinis bija prom.

— Kas ir? — Sentlukāss vaicāja.

— Karalis un Anžū hercogs šai mirklī grib viens otru saplosīt gabalos. Šī lieliskā aina jāredz arī man! Bet jūs izmantojiet ķildu nevis tādēļ, lai bēgtu, jo karalis jūs arvien var atvest atpakaļ, bet gan tādēļ, lai šo skaisto pāžu nogādātu drošībā. Vai tas ir iespējams?