Aleksandrs Dimā: Divas Diānas

Aleksandrs Dimā

Divas Diānas

Rīga 1996

Romāns

Izdevniecība AEROEKSPRESS"

Tulkojusi: G. Kalniņa Redaktors: H. Jubels Korektore: M.Steiča

5-7049-0047-X

.

Tas bija 1551.gada 5. maijā. Astoņpadsmitgadigs jauneklis un sieviete ap gadiem četrdesmit iznāca no pieticīgas lauku mājiņas un nesteidzīgi sāka iet pa Montgomerija miestiņa ielu.

Jaunais cilvēks bija lielisks normandiešu tipa pārstāvis — kastaņbrūni mati, zilas acis, balti zobi un spilgtas lūpas. Ādas svaigums un samtai- nums vērsa viņa skaistumu gandrīz vai sievišķīgu. Arī augums tam bija neparasti labi veidots — samērīgs, spēcīgs un slaids kā niedre. Apģērbs bija vienkāršs, taču gaumīgs. Viņam labi piestāvēja tumši violetas vad­malas kamzolis, izšūts ar tādas pašas krāsas zīdu, no tās pašas vadmalas un ar tādu pašu apdari bija arī bikses. Garie melnie zābaki, kādus mēdza valkāt pāži un ieroču nesēji, sniedzās pāri ceļiem. Samta berete, nobīdīta uz sāniem, atklāja viņa augsto pieri, kurā jautās ne tikai jaunekļa nosvēr­tība, bet arī dvēseles miers.

Jājamzirgs, kuru viņš veda pavadā, pa laikam pameta augšup galvu un, nāsis iepletis, iezviedzās.

Sieviete pēc izskata piederēja ja ne zemnieku kārtai, tad slānim starp zemniekiem un pilsētniekiem. Jauneklis vairākas reizes piedāvāja viņai savu elkoni atbalstam, taču viņa ikreiz atteicās, it kā uzskatītu, ka viņai šāds gods nepienāktos.

Kamēr viņi gāja pa ielu uz pili, kura majestātiski pacēlās pār nelielo miestiņu, nebija grūti pamanīt, ka ne vien jaunieši un pieaugušie, bet arī sirmgalvji zemu klanījās garāmejošajam jauneklim. Katrs it kā atzina viņā

kungu un pavēlnieku. Bet šis jaunais cilvēks, kā mēs to tūlīt uzzināsim, pats nezināja, kas viņš ir.

Izgājuši cauri miestiņam, viņi nogriezās uz ceļa vai, pareizāk sakot, uz takas, kas veda stāvus kalnā. Iet pa to abiem blakus vienkārši nebija iespējams, un tāpēc, starp citu, tikai pēc vilcināšanās un paklausot jau­nekļa neatlaidīgam lūgumam, sieviete gāja pa priekšu.

Jauneklis klusēdams viņai sekoja. Viņa domīgajā sejā bija smagu rūp­ju ēna.

Pils bija skaista un šķita viesmīlīga. Abi mūsu ceļinieki, tik atšķirīgi pēc vecuma un stāvokļa, devās uz to. Bija vajadzīgi četri gadsimti un desmit paaudzes, lai šis milzu akmens krāvums valdītu pār šo kalnu.

Tāpat kā visas tā laikmeta celtnes, grāfu Montgomeriju pils nebija vienots arhitektūras ansamblis. Pils gāja mantojumā no tēva dēlam, un katrs īpašnieks, vadoties no savām vēlmēm un vajadzībām, kaut ko pie­vienoja šai milzīgajai būvei. Kvadrātveida tornis, pils galvenā citadele, tika uzcelta jau Normandijas* hercogu laikā. Pēc tam drūmajam milzenim ti­ka piebūvēti citi mazāki tornīši ar graciozi robainām malām un māksli­nieciski izveidotām logu ailām. Ar gadiem akmeņkaļu meistardarbu skaits pieauga. Visbeidzot, lielā galerija ar gotiskajiem logiem, kuru izbūvēja Ludviķa XII valdīšanas beigās un Fransuā I** valdīšanas sākumā, pa­beidza šīs pils gadsimtiem ilgušo celtniecību.

Lūk, mūsu ceļotāji jau ir pie pils galvenajiem vārtiem.

Dīvaina lieta! Jau piecpadsmit gadu šai lieliskajai pilij nebija saim­nieka. Vecais pārvaldnieks joprojām ievāca nodevas, bet kalpotāji, jau paspējuši novecot, turpināja uzturēt pili kārtībā, katru rītu atslēdzot vār­tus, it kā gaidīdami saimnieka atnākšanu, un katru vakaru tos aizslēdzot, it kā saimnieks savu ierašanos būtu atlicis līdz nākošajam rītam.

Pārvaldnieks pieņēma abus apmeklētājus ar laipnību, kādu visi izrā­dīja šai sievietei, un cieņu, ar kādu acīmredzot visi izturējās pret jaunek­li.

Normandija X-XI gs. bija patstāvīga hercogiste. Ludviķis XII — Francijas karalis 1498.-1515. gadā, Fransuā I — Francijas karalis 1515.-1547. gadā, Indriķa II (valdīja 1547.-1559. gadā) tēvs.

— Elio kungs, — sieviete vērsās pie pārvaldnieka, — vai jūs neļautu mums ieiet pilī? Man kaut kas ir jāpavēsta Gabriela kungam, — viņa norādīja uz jaunekli, — bet es to varu pateikt viņam tikai parādes zālē.

— Bez vārda runas, Aloīzes kundze! Protams, nāciet iekšā, — Elio sacīja, - .un visu, kas jums ir uz sirds, sakiet šim jaunajam kungam kur vien vēlaties.

Viņi pagāja garām vārtu sardzei, izgāja cauri galerijai un beidzot ie­gāja zālē.

Tā bija iekārtota tieši tāpat kā tajā dienā, kad to pameta pēdējais pils īpašnieks. Bet šeit, kur kādreiz pulcējās viss Normandijas zieds, jau piecpadsmit gadus neviens nebija ienācis, izņemot kalpotājus.

Ne bez satraukuma šajā zālē ienāca arī Gabriels (ceram, ka lasītājs nebūs aizmirsis, ka tieši tā sieviete nosauca jaunekli). Taču iespaids, ko viņā izraisīja drūmās sienas, majestātiskais baldahīns un dziļās logu ailas, nespēja viņa domas atraut no galvenā iemesla, kas atvedis viņus šurp, un tikko viņiem aiz muguras aizvērās durvis, viņš sacīja:

— Nu, mana mīļā audžumāte, lai arī tu, šķiet, esi satraukta vēl vairāk nekā es, tagad vairs atkāpšanās ceļa nav — tev būs jāizstāsta man viss, ko tu solīji. Runā nekā nebaidoties, bet, galvenais — nevilcinies. Jābeidz šaubīties, un es vairs ilgāk nevaru gaidīt. Kad es tev vaicāju, kāds ir mans vārds, no kādas ģimenes es esmu cēlies, kas ir mans tēvs, tu man atbildēji: „Gabriel, es jums to visu pateikšu tajā dienā, kad jums būs astoņpadsmit gadu. Tad jūs kļūsiet pilngadīgs un tiesīgs nēsāt zobenu." Šodien, 1551. gada 5. maijā man aprit astoņpadsmit, un es pieprasīju, lai tu pildi solīto, taču tu ar šausminošu svinīgumu man atbildēji: „Ne jau nabaga zirgu kopēja atraitnes mazajā namiņā man jums jāatver acis uz to, kas jūs patiesībā esat, bet grāfu Montgomeriju pils parādes zālē!" Un tā mēs esam uzkāpuši kalnā, gājuši pār grāfu pils slieksni un atrodamies parādes zālē. Runā taču!

— Sēdieties, Gabriel. Jūs taču man ļausiet vēl reizi sevi tā uzrunāt?

Jauneklis dziļas pateicības uzplūdā spieda viņas rokas.

— Nesēdieties uz šī krēsla, — viņa turpināja.

— Kur tad lai es sēžu? — jauneklis brīnījās.

— Zem šī baldahīna, — Aloīze pateica īpaši svinīgi.

Jauneklis paklausīja.

Aloīze viņam pamāja:

— Tagad uzklausiet mani.

— Bet sēdies tu ari, — Gabriels sacīja.

— Jūs man atļausiet?

— Tu joko, audžumāt?

Aloīze apsēdās uz kāpnītēm pie jaunekļa kājām, un viņš paskatījās uz viņu uzmanīgi, ar labvēlīgu un ziņkārīgu skatienu.

— Gabriel, — viņa iesāka, nolēmusi runāt, — jums tikko palika seši gadi, kad jūs zaudējāt tēvu. Tajā pašā gadā es kļuvu par atraitni. Es jūs esmu barojusi ar krūti. Jūsu māte nomira, jūs dzemdējot, bet es, jūsu zīdītāja, iemīlēju jūs kā pašas bērnu. Atraitne visu savu dzīvi ir veltījusi bārenim.

— Dārgā Aloīze, — jauneklis iesaucās, — zvēru tev, ne katra māte sava bērna labā būtu izdarījusi tik daudz, cik tu man!

— Starp citu, — Aloīze turpināja, — ne jau es viena rūpējos par jums. Žamē de Kruazina kungs, šīs pils cienījamais kapelāns*, viņš jums pacietīgi mācīja gudrības un, pēc viņa sacītā, neviens nevar jums neko pārmest lasīšanas, rakstīšanas un vēstures zināšanu sakarā… Angerāns Loriāns, tuvs mana nelaiķa vīra draugs, iemācīja jums jāt ar zirgu un rīkoties ar ieroci, bultu un zobenu — vārdu sakot, visas bruņinieku māk­slas. Jau pirms diviem gadiem Alansonā, sacīkstēs par godu mūsu karaļa Indriķa II kronēšanai, jūs pierādījāt, ka esat bijis labs skolnieks Ange- rānam. Es, nabaga lasītnepratēja, varēju jūs tikai mīlēt un mācīt bīties Dieva. Un tagad, astoņpadsmit gadu vecumā, jūs esat krietns kristietis, mācīts kungs, kara mākslu zinātājs, un, es ceru, ka ar Dieva palīgu jūs būsiet savu senču cienīgs, monsenjor Gabriel de Lorž, grāf Montgome- rij!