Aleksandrs Dimā: Divas Diānas

— Vai jūs manu lielo lelli neaizmirsāt uzlikt pašā virsū?

Kariete aiztraucās.

Gabriels atvēra Diānas doto aploksnīti — tur iekšā bija viņas skaisto gaišo matu sproga, kurus viņam tā patika skūpstīt.

Pēc mēneša Gabriels iebrauca Parīzē un ieradās Gīzu pilī, kur stā­dījās priekšā hercogam Fransuā de Gīzam* kā vikonts d'Eksmess.

— Jā, mani kungi, — hercogs de Gīzs sacīja saviem virsniekiem, ie­nākdams teltī, — jā, šovakar 1557. gada 24. aprīlī, atgriezušies Neapoles teritorijā un sagrābuši Kampli, mēs sākām Čivitellas aplenkšanu. 1. maijā, ieņēmuši Čivitellu, mēs ierīkosim nometni pie L'Akvilas, 10. maijā mēs būsim Arpino, bet 20. maijā — Kapujā, kur arī nakšņosim, gluži kā Han- nibals. 1. jūnijā, mani kungi, es gribu jums dot iespēju ieraudzīt Neapoli, ja tā vēlēsies Dievs Kungs.**

— Un pāvests, mans brāli, — piebilda Omalas hercogs. — Ja es nemaldos, viņa ekselence pēc visiem solījumiem palīdzēt ar karavīriem vēl līdz šim laikam neko nav darījis, bet mūsu armija nav tik stipra, lai tik dziļi ieietu svešā teritorijā.

— Pāvils IV neatstās mūs bez atbalsta, — Fransuā iebilda, — viņš ir pārāk ieinteresēts mūsu ieroču panākumā… Cik brīnišķīga nakts! Caur-

Fransuā de Gīzs, Lotringas hercogs (1519-1563), franču karava­donis.

1494.-1559.g. Francijas karaļi karoja ar Spāniju par Itālijas ie­gūšanu (tā sauktie Itālijas kari). Indriķa II kara laikā pret vācu imperatoru un Spānijas karali Kārli V 1552.-1556.g. franči sagrāva Mecu, Tulu un Verdenu (tagad šīs pilsētas atrodas Francijas Zie­meļaustrumos), un hercogs Gīzs veiksmīgi aizstāvēja Mecu, kuru 1552. gadā Kārlis V bija okupējis. Galvenās cīņas notika pie Renti 1554. gadā, taču neatnesa uzvaru nevienai no karojošajām pusēm. Indriķa II karā pret Spānijas karali Filipu II 1556.-1559.g. kara­darbība sākās Itālijā. Hercogs de Gīzs darbojās neveiksmīgi un pēc spāņu karapulka iebrukuma Ziemeļfrancijā viņa armija tika at­saukta no Itālijas.

spīdīga un gaiša… Marķīz d'Elbet, — viņš turpināja, — kas dzirdams par provianta un šāviņu vezumiem no Askonas, kuri mums tika solīti? Ceru, kaut kad tie mūs sasniegs?

— Jā, es par tiem dzirdēju jau Romā, monsenjor, taču kopš tā brī­ža — man ļoti žēl!..

— Vienkārša aizkavēšanās, tas arī viss, — viņu pārtrauca hercogs de Gīzs, — un, galu galā, mēs vēl neesam gluži nabagi. Kapli ieņemšana mazliet papildinājusi mūsu pārtikas krājumus, un ja es pēc stundas ieska­tītos jūsu teltīs, esmu pārliecināts, es atrastu jūs baudām labas vakariņas. Ejiet mieloties, mani kungi, es jūs nekavēšu vairs. Rīt no rīta es jūs aicināšu, un mēs kopā apspriedīsim, no kuras malas labāk iekosties sal­dajā pīrāgā, ko sauc par Civitellu. Bet līdz tam laikam jūs esat brīvi, kungi. Labu apetīti un ar labu nakti!

Hercogs smiedamies pavadīja virsniekus līdz telts izejai, bet kad tie bija prom un Fransuā de Gīzs palika viens, viņa apņēmība pagaisa un seja ieguva rūpju pilnu izteiksmi. Apsēdies pie galda un saņēmis galvu rokās, viņš uztraucies čukstēja:

— Vai tiešām man vajadzēja atteikties no godkārīgajiem sapņiem un palikt tikai par Indriķa II karavadoni, apmierinoties ar Milānas atgūšanu un Sjēnas atbrīvošanu? Lūk, es taču jau esmu šeit, Neapoles karalistē, šis tronis ir manu sapņu virsotne. Jā, esmu te, taču bez sabiedrotajiem, gandrīz bez provianta, bet visi vecākie virsnieki, pirmkārt, jau mans brā­lis, ir pasīvi un aprobežoti… Un visbriesmīgākais — viņi sāk zaudēt dū­šu…

Šajā brīdī hercogs de Gīzs aiz muguras izdzirdēja soļus. Viņš strauji pagriezās, sadusmojies uz nekaunīgo traucētāju, bet, ieraudzījis to, ne ti­kai neuzkliedza, bet pastiepa roku.

— Jūs nu gan, mans dārgais Gabriel, nekad neapstāsieties tikai tā­pēc, ka ir pārāk maz maizes un pārāk daudz ienaidnieku, — hercogs teica. — Ne velti jūs pēdējais atstājāt Mecu un pirmais iegājāt Valencā un Kampli! Ko jūs man atnesāt? Kādus jaunumus?

— Jā, monsenjor, — Gabriels atbildēja, — ieradies ziņnesis no Fran­cijas un atvedis vēstuli, man šķiet, no jūsu godājamā brāļa, monsenjora Lotringas. kardināla. Vai aicināt viņu šurp?

— Nē, lai viņš jums atdod tās vēstules, bet jūs man, lūdzu, tās atne­siet pats.

Gabriels paklanījies izgāja un drīzumā atgriezās ar vēstuli, uz kuras zīmoga bija Lotringas kardināla ģērbonis.

Mūsu vecais draugs Gabriels gandrīz nebija pārvērties aizritējušajos sešos gados. Tikai sejas panti kļuvuši skarbāki, enerģiskāki. Bija redzams, ka viņš apzinās savu vērtību. Visādi citādi viņš bija tāds pats — tīrā, atklātā piere, skaidrais, godīgais skatiens un, pateiksim jau iepriekš, tā pati jaunā, karstu ilgu pilnā sirds. Starp citu, viņam taču bija tikai div­desmit četri gadi.

Hercogam de Gīzam bija trīsdesmit septiņi. Un lai gan pēc dabas viņš bija augstsirdīgs un ar plašu vērienu, viņa sirds jau bija daudzkārt jutusi vilšanos, kas vēl nebija noticis ar Gabrielu. No nepiepildītajām vēl­mēm, apdzisušajām kaislībām, nesekmīgajām kaujām viņa mati bija kļu­vuši retāki un acis zaudējušas mirdzumu. Viņš labi redzēja Gabriela bru- ņiniecisko un krietno raksturu. Tieši tāpēc pieredzējušajam vārām bija nepārvaramas simpātijas pret uzticīgo jauno cilvēku.

Viņš paņēma brāļa vēstuli no Gabriela rokām un, pirms to atvērt, sacīja:

— Lūk kas, vikont d'Eksmes, mans sekretārs Ervē de Telēns, kuru jūs labi pazināt, kritis Valencas ieņemšanā, mans brālis Omalas hercogs ir tikai drosmīgs, bet ne prātīgs. Man vajadzīgs palīgs, kam es varētu uzticēties, vajadzīga labā roka, Gabriel. Kopš tās dienas, kad jūs iera- dāties pie manis Parīzē, šķiet, pirms pieciem vai sešiem gadiem, man bija iespēja pārliecināties par jūsu izcilajām prāta spējām un, kas ir vēl labāk, uzticamo sirdi. Lai arī man jūs neviens nav rekomendējis, man jūs iepatikāties uzreiz. Es ņēmu jūs līdz uz Mecas aizstāvēšanu un, ja tā būs viena no manas biogrāfijas skaistākajām lappusēm, es neesmu aizmirsis, ka šo cīņu lielisko rezultātu ir sekmējis arī jūsu asais prāts un droš­sirdība, kuru jūs nezaudējāt ne uz brīdi.

Gadu vēlāk jūs atkal bijāt man blakus, uzvarot kauju pie Renti, un ja ne tas ēzelis Monmoransī, kurš pareizi nodēvēts… Starp citu, es gra­sījos nenievāt savu ienaidnieku, bet gan uzlielīt draugu un lielisko cīņu biedru, vikontu Gabrielu d'Eksmesu.

Man jums, Gabriel, jāteic, ka visos apstākļos, un jo īpaši kopš mēs esam Itālijā, man jūsu padoms ir bijis ārkārtīgi noderīgs, tāpat kā jūsu draudzība un palīdzība. Es nevaru jums neko pārmest, varbūt vienīgi to, ka jūs esat noslēgts un jums ir noslēpumi no sava karavadoņa.

Jūsos noteikti ir kādas jūtas, kāda ideja, ko jūs man negribat atklāt, Gabriel. Nu ko, gan jau jūs to reiz izdarīsiet. Man būtiski ir tas, ka jūsu dzīvei ir mērķis. Un Dievs ir liecinieks, ka arī man tāds ir. Ja vēlaties, mēs varam savus centienus apvienot — es palīdzēšu jums un jūs man. Ja jums būs nepieciešams ietekmīgs aizbildnis, nāciet pie manis. Vai esat ar mieru?

— Monsenjor, — Gabriels atbildēja, — esmu jūsu ar sirdi un dvē­seli! Mana pirmā vēlēšanās bija rast iespēju noticēt saviem spēkiem un likt citiem noticēt. Esmu zināmā mērā drošs par sevi, un jūs esat mani pagodinājis ar savu cieņu… Mans līdzšinējais mērķis ir sasniegts. Iespē­jams, nākotnē es ar to vien neapmierināšos un tad, ja jau jūs man pie­dāvājat tik lielisku savienību, es griezīšos pie jums pēc palīdzības… Līdz tam laikam varat būt pārliecināts par manu uzticību jums.