Aleksandrs Dimā: Divas Diānas

— Bet es taču gribu braukt prom. Man nāksies pamest gan tevi, gan Diānu, — Gabriels domīgi iebilda.

— Tas tiesa. Piedodiet savai vecajai Aloīzei par tās pārāk lielo pie­sardzību un brauciet apciemot šo jauko mīļo meiteni. Taču atcerieties, te jūs ar nepacietību gaida atgriežamies.

— Apskauj mani vēlreiz, Aloīze. Sauc mani vienmēr par savu dēlu, es tev tūkstoškārt pateicos, mana dārgā.

— Esiet tūkstoškārt svētīts, mans dēls un mans kungs!

Martēns jau gaidīja Gabrielu pie vārtiem. Viens acumirklis, un abi jau bija zirgos.

Gabriels pa zināmām takām ātrāk steidzās uz priekšu. Un tomēr pa laikam viņš apvaldīja sava zirga skrējienu. Starp citu, dižciltīgā dzīvnieka gaita bja atkarīga no jātnieka domu gaitas.

Patiešām, visdažādākās jūtas — prieks un skumjas, sajūsma un no­māktība, nomainīja cita citu jaunekļa sirdī. Kad viņš sajuta sevi par grā­fu de Montgomeriju, acīs tam iedegās liesmas un viņš dzina zirgu uz priekšu, kā reibdams no vēja, kas sitās sejā. Tad viņš pēkšņi atcerējās: „Mans tēvs ir nogalināts un nav atriebts," un atlaida pavadu vaļīgāk. Bet tad uzreiz atcerējās, ka nolēmis cīnīties, ka viņa vārds kļūs varens un draudīgs, ka viņš pēc nopelniem atmaksās saviem ienaidniekiem, — un atkal zirgs sāka auļot, it kā steigtos pretī slavai.

Taču atlika viņam iedomāties, ka šo mērķu labā būs jāšķiras no ma­zās Diānas, un viņš atkal kļuva grūtsirdīgs, un zirgs no galopa pārgāja soļos, it kā gribēdams attālināt mokošo šķiršanās mirkli.

Tomēr viņš atgriezīsies, kad būs atradis sava tēva ienaidniekus un Diānas vecākus! Gabriels traucās uz priekšu tikpat strauji kā viņa cerības. Kad viņš nonāca galā, prieks bija pilnīgi uzvarējis drūmās domas.

Aiz dzīvžoga, kas apjoza vecā Angerāna augļudārzu, Gabriels cau­ri koku lapotnei ieraudzīja Diānas balto kleitu. Piesējis zirgu pie vītola stumbra, viņš pārlēca pāri sētai un, laimē starodams, nokrita pie meitenes kājām.

Taču Diāna izplūda asarās.

— Kas noticis? — Gabriels iesaucās. — Kas mūs tik stipri ir sa­rūgtinājis? Vai Angerāns mūs norājis par saplēstu kleitu vai slikti iekaltu lūgšanu? Varbūt aizlidojusi mūsu sniedze? Saki, Diāna! Tavs uzticamais bruņinieks stāv tavā priekšā, gatavs tevi mierināt!

— Gabriel, diemžēl tu maldies, tu vairs nevari būt mans bruņinieks, — Diāna sacīja, — un tieši par to es raudu.

Gabriels nodomāja, ka Angerāns nosaucis Diānai viņa īsto vārdu un laikam tāpēc viņa grib to pārbaudīt.

Viņš atbildēja:

— Vai tad mani var kaut kas piespiest atteikties no titula, kuru tu man esi piešķīrusi un ko es nēsāju ar prieku un ar lepnumu? Skaties — es esmu pie tavām kājām!

Taču Diāna, šķiet, nesaprata, ko viņš teica, un sāka raudāt vēl stip­rāk, ar seju piespiedusies pie jaunekļa krūtīm.

— Gabriel! Gabriel! Kopš šī brīža mēs vairs nedrīkstam satikties.

— Kas gan mums var to liegt? — viņš jautri vaicāja.

Viņa pacēla savu skaisto gaišo galviņu, un, paskatījusies uz viņu zi­lām, asaru pilnām acīm, svarīgi sacīja:

— Pienākums! — un dziļi nopūtās.

Viņas jaukā sejiņa bija tik mīlīga, ka sajūsminātais Gabriels, joprojām būdams pats savu domu varā, negribot sāka smieties, un ar rokām sa­ņēmis Diānas galvu, vairākas reizes noskūpstīja tīro bērna pierīti. Taču Diāna steigšus atrāvās no viņa:

— Nē, mans draugs, diezgan tādu sarunu. Ak, Dievs! Mēs vairs ne­drīkstam runāt tā kā līdz šim!

„Ko gan viņai Angerāns ir sastāstījis?" — nodomāja Gabriels, neko nesaprotot, un piebilda:

— Tu mani vairs nemīli, Diāna?

— Nemīlu! — viņa iesaucās. — Kā tu tā vari runāt, Gabriel? Vai tu neesi mans bērnības draugs, mans brālis uz visu mūžu? Vai tu neesi bijis labs un mīļš pret mani? Kurš mani nesa uz rokām, kad es biju nogurusi? Kurš man palīdzēja mācīties uzdoto? Tu, tu! Kurš man izdo­māja visādas spēles? Kas man lasīja puķes pļavās? Kas meklēja putnu ligzdas mežā? Tas esi tu, tikai tu! Es tevi nekad neaizmirsīšu. Bet, neska­toties uz visu to, diemžēl mums ir jāšķiras, un jāšķiras uz mūžu.

— Kāpēc gan tā? Tas taču galu galā nebūs sods par to, ka tu tīšām ielaidi suni Filaksu putnu dārzā?

— Nē, iemesls ir pavisam cits.

— Saki, kas par lietu!

Viņa piecēlās, nevarīgi nolaida rokas un, zemu noliekusi galvu, klusi nočukstēja:

— Tāpēc, ka es esmu citam sieva.

Gabriels vairs nesmējās, un dīvains satraukums žņaudza viņa sirdi. Viņš bažīgi vaicāja:

— Ko tas nozīmē, Diāna?

— Mani vairs nesauc par Diānu, — viņa atbildēja. — Es esmu her­cogiene de Kastro, jo mana vīra vārds ir Horācijs Farneze, hercogs de Kastro.

Divpadsmitgadīgā meitene nevilšus pasmaidīja caur asarām, izrunājot vārdus „mana vīra". Viņai protams patika būs par hercogieni, bet, uz­metusi skatienu Gabrielam, viņa atkal sajuta savu bēdu smagumu.

Viņš stāvēja bāls un samulsis.

— Kas tas ir? Spēle? Murgs? — viņš vaicāja.

— Nē, mans nabaga draugs, tā ir bēdīga īstenība, — viņa teica. — Vai tad tu pa ceļam nesatiki Angerānu? Viņš devās uz Montgomeriju pirms pusstundas.

— Es jāju pa mazām taciņām. Turpini vien.

— Kā tu, Gabriel, varēji šurp nebraukt veselas četras dienas? Tā nekad nebija bijis. Tas ir mūsu nelaimju cēlonis. Vakar no rīta es pa­modos mazliet vēlāk nekā parasti, steigšus apģērbos, pielūdzu Dievu un grasījos iet lejā, kad pie vārtiem izdzirdēju troksni. Bija atbraukuši spoži jātnieki pāžu, zirgu puišu un ieročnesēju pavadībā, bet aiz viņiem brauca apzeltīta kariete un laistījās no vienas vietas. Kamēr es ziņkārīgi apskatīju visu procesiju, brīnīdamās, ka tā apstājusies tieši pie mūsu nabadzīgā nama, pie durvīm pieklauvēja Antuāns un nodeva man Angerāna lūgumu tūdaļ iet lejā. Es sabijos, pati nezinu, no kā, taču nepaklausīt neuz­drīkstējos. Kad es ienācu, tur jau bija sapulcējušies visi šie grezni ģērbtie ļaudis, kurus es biju redzējusi pa logu. Tad es nosarku un no bailēm sāku drebēt. Saproti, Gabriel?

— Saprotu, — Gabriels rūgti noteica. — Stāsti tālāk. Šis gadījums sāk kļūt patiešām interesants.

— Kad es parādījos, — Diāna turpināja, — viens no vislepnākajiem kungiem pienāca pie manis un, pasniedzis man roku ar visu cimdu, pie­veda mani pie otra muižnieka, tik pat grezni ģērbta, un, paklanījies tam, sacīja:

«Monsenjor hercog de Kastro, man ir tas gods jums stādīt priekšā jūsu laulāto draudzeni. Cienītā — viņš vērsās pie manis, — jūsu priekšā ir Horācijs Farneze, hercogs de Kastro, jūsu vīrs."

Hercogs ar smaidu paklanījās man. Bet es, mirkdama asarās, pilnīgā apmulsumā metos Angerāna apkampienos, kurš stāvēja stūrī.

„Angerān, Angerān! Šis princis nav mans vīrs, man nav cita vīra kā tikai Gabriels. Angerān, es tevi lūdzu, pasaki to šiem kungiem."

Tas, kurš mani iepazīstināja ar hercogu, kļuva domīgs.

„Kas tās par bērnišķībām?" — viņš asi vaicāja Angerānam.

„Nieki, monsenjor! Tās patiesi ir bērna iedomas," — Angerāns no- bāla un, pagriezies pret mani, pačukstēja: „Vai jūs esat pie pilna prāta, Diāna? Kas tā par sacelšanos? Atteikties klausīt vecākiem, kas jūs ir atraduši un grib vest pie sevis?"

„Kur tad ir mani vecāki? — es iesaucos. — Es gribu pati ar viņiem runāt."

„Mēs ieradāmies viņu vārdā, cienītā, — drūmais augstmanis atbildē­ja. — Es šeit esmu viņu pārstāvis. Ja jūs neticat man, te ir pavēle, ko parakstījis Indriķis II, mūsu karalis. Lasiet!"