Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Per Bacco*, kā saka tie plenči kardināli. Gabriel, vari būt mie­rīgs, Fransuā de Gīzs jebkurā pasākumā atbalstīs tevi gan tavā naidā, gan mīlestībā. Mūs taču virza viena vai otra no šīm jūtām, vai tā nav?

— Iespējams gan viens, gan otrs, monsenjor.

— Lūk, kā? Bet ja sirds ir tik pilna, kā lai to neatklāj draugam?

— Bēda tā, monsenjor, ka es gandrīz skaidri zinu, ko es mīlu, taču nemaz nepazīstu tos, ko es ienīstu.

— Vai tas var būt? Bet ja nu mums ir kopīgi ienaidnieki? Vai tur nav iejaukts vecais neģēlis Monmoransī?

— Pilnīgi iespējams, un ja manas aizdomas apstiprināsies… Taču paš­laik runa nav par mani, bet gan par jums un jūsu lielajiem plāniem. Kā es jums varu palīdzēt, monsenjor?

— Pirmkārt, izlasi mana brāļa, Lotringas kardināla, vēstuli.

Atplēsis un atlocījis vēstuli, Gabriels ieskatījās tajā un atdeva her­cogam atpakaļ.

— Piedodiet, monsenjor, vēstule rakstīta ar šifru, es nepratīšu to iz­lasīt.

— Ā, jā, jā! Tātad tā ir sevišķa vēstule, nepieciešams šifrs… Pagai­diet, Gabriel.

Paldies Dievam (latīņu).

Viņš atslēdza izrakstītu lādīti, izņēma no tās papīra lapu ar noteiktā secībā izgrieztiem lodziņiem un, uzlicis lapu uz kardināla vēstules, sacīja Gabrielam:

— Ņemiet un lasiet tagad!

Tas, šķiet, vilcinājās. Tad Fransuā paņēma viņa roku, paspieda un atkārtoja, uzticīgi skatīdamies jauneklim acīs:

— Lasiet gan, mans draugs.

Vikonts d'Eksmess skaļi lasīja:

— „Mans kungs, godātais un slavenais brāli (kad gan es jūs varēšu saukt īsi „valdniek")…"

Gabriels atkal apstājās, bet hercogs pasmaidīja:

— Jūs esat pārsteigts, Gabriel, bet es ceru, jūs mani aizdomās ne­turat. Lai Dievs sargā mūsu karaļa Indriķa II kroni un dzīvību. Bet Fran­cijas tronis nav vienīgais pasaulē. Ja jau gadījums mūs izaicina uz atklā­tību, es negribu no jums neko slēpt un atklāšu, Gabriel, savus sapņus.

Hercogs piecēlās un sāka staigāt turp atpakaļ.

— Mūsu dzimta, kas ir rados ar tik daudzām karaliskām ģimenēm, manuprāt, var pretendēt uz visaugstākajiem posteņiem valstī. Bet pre­tendēt vēl nenozīmē… Taču es vēlos sasniegt… Mūsu māsa ir Skotijas karaliene, mūsu māsīca Marija Stjuarte ir saderināta ar troņmantnieku Fransuā, mūsu radinieks Lotringas hercogs reiz kļūs par karaļa znotu… Tāpēc mums ir tiesības tiekties pēc Provansas un Neapoles. Uz laiku samierināsimies ar Neapoli. Vai tās kronis nepiedien francūzim vairāk nekā spānim? Kāpēc es ierados Itālijā? Tāpēc, lai iekarotu to. Mēs esam rados ar Ferrāras hercogu, ar Karafas dzimtu, ar pāvestu. Pāvils IV ir vecs, mans brālis, Lotringas kardināls, būs viņa vietā. Neapoles tronis šķobās, es to iegūšu un nostiprināšu. Lūk tāpēc, Dievs mans liecinieks, esmu atstājis aiz muguras Sjēnu un Milānu un traucies uz Abruci. Tas bija brīnišķīgs sapnis, bet es ļoti baidos, ka pagaidām tas paliks tikai sapnis.

Atcerieties, Gabriel, man nebija pat divpadsmit tūkstoš karavīru, kad es pārgāju pāri Alpiem. Septiņus tūkstošus man solīja Ferrāras hercogs, bet Pāvils IV un Karafa lielījās, ka viņu ietekmē radīsies spēcīga partija Neapoles karalistē. Viņi paši uzņēmās man palīdzēt ar cilvēkiem, naudu, ieročiem — bet neatsūtīja nevienu dzīvu dvēseli, nevienu pašu vezumu, nevienu ekiju. Mani virsnieki vilcinās, karavīri nav apmierināti. Bet es tomēr iešu līdz galam! Tikai galēja nepieciešamība piespiedīs mani pa­mest šo ilgu zemi. Un ja es to tagad atstāšu, tad noteikti vēl atgriezīšos, noteikti atgriezīšos!

Hercogs piesita kāju pie zemes, it kā lai spertu to uz saviem jau­najiem īpašumiem. Acis tam liesmoja. Viņš bija lielisks.

— Monsenjor, — Gabriels iesaucās, — kā es tagad lepojos ar to, ka varēju piedalīties tik lieliskos pasākumos!

— Bet tagad, — hercogs pasmaidīja, — saņēmis dubultu skaidro­jumu mana brāļa vēstulei, jūs taču varēsiet to izlasīt un saprast. Nu tad es klausos jūs.

— „Valdniek!" Pie šī vārda es apstājos, — Gabriels piebilda. — „Man jums jāpaziņo divi slikti un viens labs jaunums. Labais ir tāds, ka mūsu mīļās Marijas Stjuartes laulības ar troņmantnieku ir nozīmētas uz nākošā mēneša divdesnftito datumu Parīzē. Pirmā sliktā ziņa šodien saņemta no Anglijas. Tur ieradies Filips II, Spānijas karalis, un nemitīgi cenšas pie­runāt savu sievu, karalieni Mariju Tjūdori, kas viņam akli pakļaujas, lai piesaka karu Francijai. Neviens nešaubās, ka tas viņam arī izdosies par spīti angļu tautas gribai un interesēm. Jau klīst runas par armiju, kas esot sakoncentrēta uz Nīderlandes robežām Savojas hercoga Filibēra Emanuēla vadībā.

Tādā gadījumā, mans dārgais brāli, ar to tik nepietiekamu cilvēku skaitu, kāds mums ir, karalis Indriķis II būs spiests atsaukt jūs no Itālijas, un tad mūsu plānus attiecībā uz šo zemi nāksies atcelt… Bet, galu galā, saprotiet Fransuā, labāk atlikt uz laiku, nekā pazaudēt cerības pavisam. Pārāk liels risks nav pieļaujams. Mūsu māsa, Skotijas karaliene, velti draudēs Anglijai ar attiecību saraušanu. Ticiet man, Anglijas Marija ir tik ļoti iemīlējusies savā jaunajā vīrā, ka nerēķināsies ne ar kādiem drau­diem. Rīkojieties atbilstoši tam!"

— Zvēru pie Kristus, — hercogs de Gīzs pārtrauca lasīšanu, ar dūri uzsitis pa galdu, — manam brālim ir pilnīga taisnība! Šis viltīgais lapsa ir ar labu ožu. Jā, miermīlīgā Marija neapšaubāmi ļaus, lai likumīgais laulenis viņu ievelk šai karā, un es, protams, drīzāk atteikšos no visiem karaļu troņiem pasaulē, nekā atteikšos paklausīt savam karalim, kad viņš tik grūtā brīdī sauks atpakaļ manus karavīrus. Tātad, mana nolādētā ekspedīcija uzdūrusies jauniem šķēršļiem. Sakiet atklāti, Gabriel, vai jūs to uzskatāt par bezcerīgu?

— Es negribētu, monsenjor, ka jūs mani pieskaitāt mazdūšīgajiem, taču, ja vēlaties vaļsirdību no manas puses…

— Es jūs, Gabriel, saprotu un domāju tāpat kā jūs. Paredzu, ka lielie darbi, par kuriem mēs nupat runājām, šoreiz netiks veikti. Bet es jums zvēru, tā ir tikai atlikta spēle. Lai kurā vietā mēs dosim triecienu Filipam II, tas būs trieciens arī viņa Neapolei. Taču turpiniet, Gabriel. Ja atmiņa mani neviļ, mūs gaida vēl viena nepatīkama ziņa.

Gabriels atsāka lasīt:

— „Otras nepatikšanas, par kurām man jāziņo, attiecas tikai uz mūsu ģimeni, tomēr tās ir visai ievērojamas. Mums tomēr vēl ir iespējams tās novērst. Tieši tāpēc es jums steidzos par tām pavēstīt. Jums ir jāzin, kopš jūsu aizbraukšanas Monmoransī kungs, pret mums izturas tik pat naidīgi kā līdz šim. Viņš joprojām nepārtrauc būt greizsirdīgs uz mums par ka­rali un apvainojoši komentē katru labvēlību, ko mums izrāda viņa majes­tāte.

Mūsu dārgās Marijas laulības ar troņmantnieku, protams, nevar viņa omu uzlabot. Gīzu un Monmoransī līdzsvars, ko karalis cenšas uzturēt un uzskata par savas politikas stūrakmeni, tiks izjaukts ar šīm laulībām mums par labu, un vecais Monmoransī tam skaļi pretojas. Viņš ir atradis paņēmienu, kā mums iegriezt — tās būs viņa dēla Fransuā kāzas ar…"

Jaunais grāfs neizlasīja frāzi līdz galam. Balss tam aizlūza, seja no­bālēja.

— Nu? Kas noticis, Gabriel? — hercogs vaicāja. — Cik jūs esat kļu­vis bāls! Kas par lietu?

— Nekas, monsenjor, pilnīgi nekas. Viegls nogurums, kaut kas līdzīgs reibonim… Nu jau ir garām… Ar jūsu atļauju, es turpināšu, monsenjor. Kur es paliku? Ak, jā, kardināls runāja par paņēmienu… Nē, tālāk… Es atradu: