Aleksandrs Dimā: Divas Diānas

Viņš man parādīja pergamentu ar sarkanu zīmogu, un es lapas augš­malā izlasīju: „Mēs, no Dieva svētības, Indriķis II", bet apakšā parakstu — „Indriķis".

Es biju apžilbuši un apstulbusi. Galva griezās, domas pinās. Mani vecāki! Karaļa vārds! Un tevis nebija man blakus, Gabriel!

— Man šķiet, ka mana klātbūtne jums nebija nemaz tik nepiecie­šama.

— Ak, ja tu te būtu bijis, Gabriel, es pretotos. Bet bez tevis… Kad tas augstmanis sacīja: „Mēs jau tāpat esam novilcinājušies. Levistona kun­dze, es nododu jūsu rokās hercogieni de Kastro, mēs gaidām jūs, lai dotos uz kapelu." Viņa balss skanēja tik stingri un pavēloši, ka es ļāvu sevi aizvest. Gabriel, piedod man, es biju satriekta, galvā nebija nevienas domas…

— Kāpēc tad tā? Viss ir tik saprotami, — Gabriels sarkastiski no­smējās.

— Mani aizveda uz manu istabu, — Diāna turpināja. — Tur tā Le­vistona kundze no lielas lādes izņēma baltu zīda kleitu. Pēc tam, lai gan man bija ļoti kauns, viņas mani izģērba un atkal apģērba. Es neuzdro­šinājos ne pakustēties greznajā tērpā. Tad man uzlika pērļu kaklarotu un asaras tecēja pa pērlēm. Visbeidzot mēs nokāpām lejā. Tas augstmanis ar rupjo balsi atkal man sniedza roku un pieveda mani pie nestuvēm, kks bija rotātas ar zeltu un atlasu. Man tajās vajadzēja iekāpt un ap­sēsties uz spilveniem. Hercogs de Kastro jāja blakus durtiņām, un tā mēs lēni virzījāmies uz Vimutjē pils kapelu. Garīdznieks jau stāvēja pie altāra. Es nezinu, ko viņš sacīja, ko man lika teikt. Kā sapnī es sajutu, ka her­cogs man uzmauca pirkstā gredzenu. Tad pēc divdesmit minūtēm, bet varbūt pēc divdesmit gadiem, es nezinu, svaigs gaiss iesitās man sejā. Mēs iznācām no kapelas. Mani sauca par hercogieni. Es biju izdota pie vīra. Saproti, Gabriel, pie vīra!..

Par atbildi Gabriels tikai skaļi iesmējās.

— Zini ko, Gabriel, — Diāna turpināja, — es biju tik apjukusi, tikai mājās man ienāca prātā paskatīties uz savu vīru, ko man bija atveduši šie svešinieki. Līdz tam es biju slepus uz viņu skatījusies, taču neredzēju to. Ak, Gabriel, viņš nebūt nav tik lielisks kā tu! Pirmkārt, viņš ir vidēja auguma un ar visu savu grezno apģērbu nav tik stalts kā tu vienkāršā kamzolī! Otrkārt, viņš ir tik rupjš un augstprātīgs, cik tu laipns un vēlīgs. Pārmijis dažus vārdus ar to, kurš sevi nosauca par karaļa pārstāvi, her­cogs pienāca pie manis un, paņēmis mani aiz rokas, sacīja ar dīvainu smaidu:

„Hercogien, atvainojiet mani, pienākums liek man tūdaļ jūs pamest. Jūs droši zināt, ka mēs karojam pret Spāniju un mans pulks nevar iztikt ilgāk bez manis. Ceru, drīz es jūs satikšu galmā, kurp jūs šonedēļ pat dosieties. Es lūdzu jūs pieņemt no manis dažas dāvanas. Uz drīzu redzē­šanos, hercogien!"

To pateicis, viņš bez ceremonijām noskūpstīja mani uz pieres, un es pat sadūros ar viņa garo bārdu. Bet tad visi šie kungi un dāmas pakla­nīdamies devās projām, un beidzot es paliku viena ar Angerānu.

Viņš nebija sapratis daudz vairāk par mani, kas te notiek. Viņam iedeva izlasīt pergamentu, kurā acīmredzot bija karaļa pavēle salaulāt mani ar hercogu de Kastro. Tas ir viss. Bet pie visa vēl klāt Angerāns man paziņoja kādu bēdīgu vēsti — šī pati Levistona kundze, kas mani ģērba un kas dzīvo Kānā, tuvākajās dienās atbrauks man pakaļ un aiz­vedīs mani uz galmu.

Lūk, mans briesmīgais un skumjais stāsts, Gabriel. Ak, es tev aiz­mirsu pateikt, atgriezusies savā istabā, es ieraudzīju lielu kārbu. Uzmini, kas tur bija iekšā? Nekad neuzminēsi! Brīnišķīga lelle ar pilnu veļas kom­plektu un trīs kleitām — baltu zīda, koši sarkanu atlasa un zaļu brokāfa kleitu — tas viss vienai lellei! Es biju apvainojusies, Gabriel. Tāda bija mana vāra dāvana! Viņš pret mani izturējās kā pret mazu skuķi!.. Starp citu, lellei vislabāk izskatās sarkanā kleita. Un kurpītes arī ir brīnišķīgas, bet tā ir nepieklājīga dāvana, jo es taču vairs neesmu nekāds bērns, galu galā!

— Nē, Diāna, jūs esat bērns, — Gabriels atbildēja. Viņa dusmas nemanāmi pārvērtās par skumjām. — Jūs esat tīrais bērns. Es uz jums nedusmojos — jums taču ir tikai divpadsmit gadu. Būtu vienkārši ne­krietni un muļķīgi turēt uz jums ļaunu prātu. Es tikai redzu, ka esmu nepiedodami kļūdījies, tik karsti un tik dziļi iemīlot jaunu un vieglprātīgu būtni… Bet es atkārtoju — jūs es nevainoju. Ja jūs būtu bijusi stiprāka, ja atrastu sevī gribasspēku pretoties netaisnajai pavēlei, ja jūs būtu panā­kusi kaut vai to, ka kāzas uz laiku atceļ, Diāna, mēs būtu bijuši laimīgi, jo esam atguvuši savus vecākus, un tie, cik var spriest, ir augstas kārtas. Arī es, Diāna, gribēju jums atklāt lielu noslēpumu, tikai šodien es to uzzināju. Bet tagad tas ir lieki. Esmu nokavējis…

Es paredzu, ka visu mūžu atcerēšos jūs, Diāna, un ka mana jaunības mīlestība visu mūžu man kvēlos sirdī. Jūs, Diāna, galma spožumā un svētku kņadā ātri vien pazaudēsiet to, kas tā jūs mīlēja jūsu jaunības dienās.

— Nekad! — Diāna iesaucās. — Paklausies, Gabriel, varbūt tagad, kad tu esi te, kad tu vari palīdzēt stiprināt manu apņēmību, gribi, es atteikšos braukt viņiem līdzi, nepakļaušos ne viņu pavēlēm, ne lūgumiem, bet uz visiem laikiem palikšu kopā ar tevi?

— Paldies, Diāna, taču tagad Dieva un ļaužu priekšā tu piederi ci­tam. Mums jāpakļaujas pienākumam un liktenim. Katrs no mums ies savu ceļu — tu uz galmu un tā izpriecām, es — cīnītāju rindās. Ļauj man tikai redzēt tevi vēl kādreiz!

— Jā, Gabriel, mēs satiksimies, es tevi mīlēšu mūžīgi! — Diāna ie­saucās, ar asarām acīs apskaudama jaunekli.

Šajā brīdī alejā parādījās Angerāns, bet viņam pa pēdām sekoja Le- vistona kundze.

— Te viņa ir, — Angerāns teica, norādīdams uz Diānu. — Ak, tas esat jūs, Gabriel! — viņš teica, pamanījis jauno grāfu. — Es braucu uz Montgomeriju, lai sastaptu jūs, taču pa ceļam ieraudzīju Levistona kun­dzes karieti un man nācās atgriezties atpakaļ.

— Hercogien, — Levistona kundze teica Diānai, — karalis ir devis ziņu manam vīram, ka viņš grib jūs drīzāk redzēt un pavēlējis pastei­dzināt mūsu aizbraukšanu. Mēs dosimies ceļā pēc stundas, ja jūs esat ar mieru.

Diāna paskatījās uz Gabrielu.

— Stiprinieties! — viņš tai kvēli iečukstēja ausī.

Diāna elsojot aizskrēja uz māju.

Pēc stundas, kad karietē jau kravāja mantas, viņa atkal parādījās dār­zā, tērpusies ceļojuma drānās.

Levistona kundzei, kas sekoja tai kā ēna, viņa palūdza atļauju pēdējo reizi iziet cauri dārzam, kur pavadījusi visus divpadsmit tik bezrūpīgos un tik laimīgos gadus.

Gabriels un Angerāns gāja viņai līdzi.

Diāna apstājās pie balto rožu krūma, kuru tā kopā ar Gabrielu pa­gājušajā gadā bija iestādījusi, norāva divus ziedus, vienu piesprauda sev pie tērpa, bet otru pastiepa Gabrielam.

Jauneklis juta, ka kopā ar rozes ziedu viņš saņem mazu vēstulīti, un ātri paslēpa to. Pēc tam, atvadījusies no alejām, jaunaudzēm un puķu dobēm, Diāna piegāja pie karietes un paspieda roku kalpotājiem un ļau­dīm, kas viņu pazina un mīlēja.

Nabaga meitene nespēja izrunāt ne vārda, viņa tikai draudzīgi māja ar galvu pavadītājiem.

Tad viņa noskūpstīja Angerānu un Gabrielu, nemaz nemulstot no Le­vistona kundzes klātbūtnes. Viņa pat atguva runas spējas, kad drauga pēdējam „Paliec sveika!" — iebilda: „Nē, uz redzēšanos!"

Beidzot viņa iekāpa karietē un, savilkusi sejiņu kaprīzā grimasē, kas tik ļoti piestāvēja viņas bērna sejiņai, vaicāja Levistona kundzei: