Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

TŪKSTOTS UN VIENS SPOkS

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Desmitais sējums

* * *

Mīļais draugs, vakara viesību laikā (kuras tagad kļuvušas tik retas), kad ikviens tērzēja pēc patikas, vai nu izsacīdamas savas sirds slēptākos sap­ņus, vai savas atjautības, vai izšķieda atmiņu bagātības, jūs bieži man tei­cāt, ka kopš Šaherezādas un pēc Nodjē neesat dzirdējuši aizraujošāku stāstītāju par mani.

Lūk, šodien jūs man rakstāt, ka, gaidīdami manu jauno romānu, vienu no tiem bezgalīgajiem romāniem, kurus es mēdzu rakstīt un kuros es aptveru veselu gadusimteni, jūs labprāt gribētu, lai es uzrakstu dažus stāstus, apmēram divus, četrus vai sešus sējumus, un lai metu tos pašreizējo po­litisko notikumu, piemēram, Buržā prāvas un maija vēlēšanu atvarā.

Ak, mans draugs, mūsu laikmets ir drūms, un mani stāsti, iepriekš brīdinu, nebūs jautrāki. Vienīgi, jūs taču atļausit, ka, noguris no visa, kas noliek ikdienas reālajā pasaulē, es stāstus meklēšu iedomu pasaulē. Bet, ak vai! Es tik baidos, ka mazāk izglītotie, mazāk poētiskie un sapņainie gari netrauksies pēc ideāla uz vienīgo vietu, kur Dievs mums ļāvis patver­ties no īstenības.

Redziet, es atrodos reģentu vēstures piecdesmit sējumu vidū, par kuru es nupat pabeidzu rakstīt stāstu. Un to, lūdzu, aiciniet mātes, lai neļauj lasīt savām meitām. Nu, labi! Tai laikā, kad jums rakstu, manas acis ap­stājās pie kādas marķīza d'Aržansona memuāru lappuses, kur zem virs­raksta „Par agrāko un tagadējo laiku sarunāšanos", es lasu sekojošo:

„Esmu pārliecināts, ka laikos, kad Rambuijē pils noteica toni labākajai sabiedrībai, pat tad prata labāk klausīties un labāk domāt. Tad izkopa gaumi un prātu. Man vēl bija izdevība noklausīties to galma sirmgalvju sarunas, kurus es apmeklēju. Viņiem bija skaidras domas, spars un asprā­tība, dažas antitēzes, bet epiteti pastiprināja domu: dziļums bez pedan­tisma, jautrība bez ļaunprātības."

Ir pagājuši simt gadi, kopš marķīzs d'Aržansons rakstīja šīs rindas, ku­ras es citēju no viņa grāmatas. Viņš tajā laikā, kad to rakstīja, bija ap­mēram mūsu vecumā, un reizē ar viņu, mīļais draugs, mēs varam teikt: mēs esam pazinuši sirmgalvjus, kas bija un — cik žēl! kas mēs vairs neesam, — labākās sabiedrības cilvēki.

Mēs viņus esam redzējuši, bet mūsu dēli vairs neredzēs. Lūk, kāpēc tā nākas, ka mēs, lai gan neesam diezin cik vērtīgi, tomēr būsim labāki par mūsu dēliem.

Tiesa, katru dienu mēs speram kādu soli pretim brīvībai, vienlīdzībai un brālībai, trim jēdzieniem, kurus 1793. gada revolūcija iemeta moder­najā sabiedrībā, tāpat kā tā bija radījusi tīģeri, lauvu un lāci apģērbtu jēra ādā. Par nelaimi tie bija tukši vārdi, kuri jūnija dūmos ložu caururbti bija lasāmi uz mūsu sabiedriskajiem pieminekļiem.

Es nu eju kā visi, es esmu kustība. Dievs lai pasargā mani sprediķot nekustību! Nekustība — tā ir nāve! Bet es eju kā viens no tiem cilvēkiem, par kuriem runā Dante: viņu kājas iet uz priekšu, bet galva pagriezta uz papēžu pusi.

Un ko es vairāk par visu nožēloju, ko mans pagātnē vērstais skatiens visvairāk meklē, tā ir aizejošā sabiedrība, kas izkūp, kas pazūd kā viens no tiem spokiem, par kuriem es tūliņ stāstīšu.

Šī sabiedrība, kas dzīvoja elegantu, pieklājīgu dzīvi; dzīvi, kas bija dzī­vošanas vērta (piedodiet man šo valodas vecmodību, bet, nebūdams ie­vēlēts Akadēmijā, es to uzdrošinos lietot^ vai šī sabiedrība ir mirusi, vai mēs to nogalinājām?

Redziet, es atceros, ka mani, vēl bērnu, tēvs bija aizvedis pie Monte- sonas kundzes. Tā bija dižciltīga dāma, pavisam cita gadsimta sieviete. Viņa apmēram pirms sešdesmit gadiem bija apprecējusi Orleānas her­cogu, karaļa Luija Filipa vectēvu. Viņa bija deviņdesmit gadus veca. Viņa apdzīvoja Žosē d'Antēna pili. Napoleons viņai maksāja simt tūkstošus eki­ju renti.

Bet vai jūs zināt, uz ko bija pamatota šī rente, kas bija ierakstīta Ludvi­ķa XVI pēcteča sarkanajā grāmatā? Nē. Nu, lūk! Montesona kundze sa­ņēma no imperatora simttūkstošu ekiju rentes par to, ka bija saglabājusi savā salonā Ludviķa XIV un Ludviķa XV laiku labākās sabiedrības tra­dīcijas.

Tā ir tieši puse no tā, ko palāta pašlaik izsniedz viņa brāļadēlam, lai viņš liktu aizmirst Francijai to, ko viņa tēvocis gribēja, lai tā atcerētos.

Jūs neticēsit, mīļais draugs, ka vārds „palāta", ko izteikdams, es rīkojos nevisai gudri, ka šis vārds man atsauca atmiņā tieši marķīza d'Aržansona memuārus.

— Kā tā?

— Tūlīt redzēsit.

„Sūdzas," viņš saka, „ka mūsdienu Francijā vairs neprot sarunāties." Es zinu, kāpēc tā ir. Tas ir tāpēc, ka ar katru dienu samazinās pacietība klausīties savos laikabiedros. Klausās pavisam nevērīgi, vai arī neklausās nemaz. To es novēroju labākajā sabiedrībā, ko apmeklēju.

Bet, mīļais draugs, kāda ir labākā sabiedrība, kuru varētu meklēt mūs­dienās? Tā, bez šaubām, ir tā, ko astoņi miljoni vēlētāju uzskatīja par cienīgu pārstāvēt Francijas intereses, domas, ģēniju. Tā taču ir palāta.

— Nu, labi! Ieejiet uz labu laimi palātā, vienalga kādā dienā un stun­dā! Esmu drošs par visiem simt procentiem, ka jūs atradīsit tribīnē cil­vēku, kas runā, un uz soliem piecus vai sešus simtus cilvēku, kas nevis klausās, bet gan pārtrauc runātāju.

Tas tiešām ir tā, ka 1848. gada satversmē ir pat pants, kas noliedz starpsaucienus.

Saskaitiet pļaukas un dūru sitienus, kādus cilvēki dabūjuši gada laikā; tie ir neskaitāmi.

Saprotams, tas vienmēr noticis brīvības, vienlīdzības un brālības vārdā.

Mīļais draugs, kā jau teicu, es nožēloju ļoti daudz ko, vai ne? Lai gan esmu nodzīvojis tikai apmēram pusi dzīves. Nu, labi! Vairāk par visām lietām, kuras zudušas vai zūd, es nožēloju, kā pirms simt gadiem marķīzs d'Aržansons, — laipnības izzušanu.

Un tomēr marķīza d'Aržansona laikos vēl nebija radusies ideja saukties par pilsoni. Tātad spriediet paši!

Ja teiktu marķīzam d'Aržansonam, kad viņš rakstīja, piemēram, šos vārdus:

„Lūk, ciktāl mēs Francijā esam nonākuši: priekškars nolaižas, viss krāš­ņais pazūd. Drīz vien sabiedrībā vairs nebūs smalko stāstītāju, nebūs mākslas, glezniecības, piļu, bet visapkārt tikai skaudība."

Ja viņam, kad viņš rakstīja šos vārdus, teiktu, ka pienāks laiks, kad apskaudīs viņa laikus, viņš, šis nabaga d'Aržansons, būtu ļoti pārsteigts, vai ne. Un ko es daru? Es dzīvoju vairāk ar mirušajiem un drusku mazāk ar trimdiniekiem. Es mēģinu atdzīvināt mirušās sabiedrības sen nebūtībā aizgājušos cilvēkus, kas cigāru vietā oda ambru; kas cīnījās nevis ar dū­rēm, bet gan ar zobeniem.

Lūk, kāpēc, draugs, jūs brīnāties, kad es stāstu; jo jūs dzirdat valodu, kurā vairs nerunā. Lūk, kāpēc jūs man sakāt, ka esmu aizraujošs stāstītājs. Lūk, kāpēc manu balsi, pagātnes atbalsi, klausās vēl tagad, tagad, kad vispār klausās ļoti maz un ļoti slikti.

Un galu galā ar mums ir tāpat, kā ar XVIII gadsimta venēciešiem, kad greznību noliedzošie likumi ļāva valkāt tikai vadmalu un bīru, mēs mīlam attīt zīdu un samtu, un skaistos brokātus, kuros karalība ģērba mūsu tēvus.

Jūsu

Aleksandrs Dimā.

1831. gada 1. septembrī kāds vecs draugs, kanēļa privāto muižu biroja priekšnieks ielūdza mani kopā ar viņa dālu atklāt medības Fontenejā pie Rozes.