Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Bet šajā laukā bija grumbains ceļš, kas saistīja manu uzmanību pirms divām stundām un kas solīja, paslēpdams mani no citu mednieku ska­tieniem, aizvest pa šo ceļu tieši uz Fonteneju.

Es nebiju vīlies. Kad draudzes baznīcas pulkstenis nosita vienu, es sa­sniedzu pirmās ciema mājas.

Es gāju gar mūri, kurš, kā man likās, slēpa diezgan skaistu māju, kad, sasniedzis vietu, kur Diānas iela saskaras ar Lielo ielu, es pamanīju tik savāda izskata cilvēku nākam no baznīcas puses, ka apstājos un instinktīvi pielādēju šauteni, vadīdamies vienīgi no domas glābt savu dzīvību.

Bet cilvēks ar bālu seju, izpūrušiem matiem, izvalbītām acīm, saplo­sītām drēbēm un asiņojošām rokām pagāja garām, mani neievērojis. Viņa skatiens bija reizē stīvs un neskaidrs. Viņa gaita bija tāda, ka likās viņš kāpa no ļoti krauja kalna, un tomēr viņa gārdzošā elpa pauda vairāk bailes nekā nogurumu.

Ielu krustojumā viņš nogriezās no Lielās ielas pa Diānas ielu, kur sākās muiža, gar kuras mūri es nupat pirms septiņām vai astoņām minūtēm biju gājis. Vārti, pie kuriem tai pašā brīdi apstājās arī manas acis, bija zaļā krāsā ar augšā piestiprinātu otro numuru. Cilvēka roka izstiepās pēc zva­na, pirms viņš to varēja aizsniegt. Tad viņš to sasniedza, parāva no visa spēka, un gandrīz vai tajā pašā acumirklī, apgriezdamies riņķī, apsēdās uz viena no diviem stabiņiem, kuri atradās vārtu priekšā.

Es pagriezos atpakaļ, jo sapratu, ka šis cilvēks bija kādas nezināmas un drausmīgas drāmas līdzdalībnieks.

Pēc viņa no mājas iznāca daži cilvēki, uz kuriem nepazīstamais droši vien bija atstājis tādu pašu iespaidu kā uz mani un kuri lūkojās uz viņu ar tādu pašu izbrīnu kā es.

Uz zvana saucienu, kas bija tik neganti noskanējis, atvērās mazie vār­tiņi, kuri bija izcirsti blakus lielajiem vārtiem, un parādījās četrdesmit vai četrdesmit piecus gadus veca sieviete.

— Ā, tas esat jūs, Zakemēn, — viņa vaicāja, — ko jūs te darat?

— Vai mēra kungs ir mājās? — dobjā balsī atbildēja cilvēks, ko viņa bija uzrunājusi.

— Jā.

— Tad labi! Antuāna māt, pasakiet viņam, ka es esmu nogalinājis sievu un nācu šurp, lai mani apcietina.

Antuāna māte iekliedzās, kam piebalsojās divi vai trīs baiļu izsaucieni, kuri paspruka tuvāk stāvošajām personām, kuras tāpat dzirdēja šo draus­mīgo atzīšanos.

Es atkāpos soli atpakaļ, atdūries pret liepas celmu, un pret to atbalstījos.

Tie, kas atradās tālāk, lai arī dzirdēja sarunu, tomēr palika nekustīgi.

Kas attiecās uz slepkavu, tad, izteicis šos vārdus, viņš no ielas stabiņa noslīdēja zemē, it kā būtu galīgi zaudējis visus spēkus.

Pa to laiku, vārtiņus atstājusi vaļā, Antuāna māte nozuda. Acīmredzot viņa aizgāja paziņot savam kungam 2akemēna vārdus.

Pēc piecām minūtēm tas, ko meklēja, parādījās uz vārtiņu sliekšņa.

Viņam sekoja divi cilvēki.

Es vēl tagad redzu Šo skatu.

Kā teicu, 2akemēns bija noslīdējis zemē. Fontenejas mērs, ko bija aiz­gājusi meklēt Antuāna māte, izslējies savā milzīgajā augumā, stāvēja vi­ņam blakus. Vārtos spiedās vēl divi cilvēki, par kuriem tūliņ runāsim sī­kāk. Es atbalstījos pret liepas celmu, kas atradās Lielā ielā, bet no kurie­nes mans skats ienira Diānas ielā. Pa kreisi man atradās pūlītis, kurā bija vīrietis, sieviete un bērns. Bērns raudāja, tāpēc māte to paņēma rokās. Tālāk, aiz šīs grupas, kāds maiznieks, galvu izbāzis pa logu, sarunājās ar dēlu apakšā, jautādams, vai tas nebija Žakemēns, akmeņlauzējs, kas skrie­dams pagāja garām. Beidzot uz sliekšņa parādījās kalējs, no priekšpuses melns, bet apgaismots no mugurpuses, jo māceklis turpināja pūst plēšas.

Tā izskatījās Lielā ielā.

Kas attiecas uz Diānas ielu, tad galvenā cilvēku grupa, kuru apraks­tījām, bija pazudusi. Vienīgi attālākajā galā redzēja izaugam divus žan­darmus, kas bija iejājuši līdzenumā prasīt atpūtu, un kas, nenojauzdami, kāds darbs viņus gaida, mierīgi tuvojās mums.

Pulkstenis nosita ceturksni uz diviem.

Noskanot pēdējam pulksteņa sitienam, kļuva dzirdami pirmie mēra vārdi:

— Žakemēn, es ceru, ka Antuāna māte ir traka: viņa nāk no tevis un saka, ka tava sieva ir mirusi un ka tu pats to esot nogalinājis!

— Tā ir tīra patiesība, mēra kungs, — atbildēja Zakemēns. — Mani jāved uz cietumu un jāsoda labi drīz.

Un, šos vārdus sacīdams, viņš pūlējās piecelties, ar elkoņiem balstī­damies pie ielu stabiņa: bet, pēc mazām pūlēm, viņš atkrita, it kā būtu salauzti viņu kāju kauli.

— Ej nu! Tu esi traks! — teica mērs.

— Aplūkojiet manas rokas, — Žakemēns atbildēja.

Viņš pacēla asiņainās rokas, kurām sažņaugtie pirksti piedeva ķetnu veidu.

Tiešām, kreisā roka bija asinīs līdz dilbam, bet labā — līdz elkonim. Turklāt svaigu asiņu urdziņa tecēja pa labās rokas īkšķi. Acīmredzot upu­ris, cīnīdamies pret slepkavu, tajā bija iekodis.

Pa to laiku abi žandarmi bija pienākuši klāt, nostājušies desmit so|us atstatu no galvenā varoņa un, zirgos sēdēdami, nolūkojās notiekošajā.

Mērs viņiem pamāja. Abi nokāpa no zirga, nodeva pavadas policista cepurē ģērbtam zēnam, kas, kā likās, bija jātnieku puika.

Pēc tam viņi tuvojām Žakemēnam un pacēla viņu, turēdami aiz rokām.

Viņš nepretojās. Žakemēns atgādināja tādu cilvēku, kura garu ir pār­ņēmusi viena vienīga doma.

Tajā pašā brīdī ieradās policijas komisārs un ārsts: viņi bija brīdināti par notikušo.

— A, lūdzu Roberta kungs! A, lūdzu, Kuzēna kungs! — teica mērs.

Roberta kungs bija ārsts, Kuzēna kungs — policijas komisārs.

— Nāciet! Es pēc jums aizsūtīju.

— Ļoti labi! Lūk, kas tas?! — ārsts jautāja ar tik priecīgu sejas iz­teiksmi, kā nekur virs zemes, — maza slepkavība, kā runā.

Zakemēns neatbildēja.

— Runājiet taču, Žakemēna tēv! — doktors turpināja. — Vai tiesa, ka jūs esat nogalinājis savu sievu?

Žakemēns neizdvesa ne vārda.

— Vismaz tā viņš sevi apsūdzēja, — teica mērs. — Tomēr, es ceru, ka tā vienkārši ir halucinācija un nevis patiess noziegums, kas viņam liek tā runāt.

— Žakemēn, — vaicāja policijas komisārs, — atbildiet, vai tiesa, ka jūs nogalinājāt sievu?

Tas pats klusums.

— Katrā gadījumā, mēs iesim turp paskatīties, — teica doktors Ro­berts, — vai viņš nedzīvo Seržanta Nomales ielā?

— Jā, — atbildēja abi žandarmi.

— Labi! Ledrī kungs, — teica doktors, vērsdamies pie mēra, — iesim uz Seržanta Nomales ielu.

— Es tur neiešu! Es tur neiešu! — iesaucās Žakemēns, izraudamies no žandarmu rokām ar tādu straujumu, ka, ja viņš gribētu bēgt, viņš droši vien atrastos jau gabalā, pirms kāds iedomātos viņam dzīties pakaļ.

— Bet kāpēc tu negribi iet? — jautāja mērs.

— Kāpēc man turp jāiet, ja es atzīstos, ja es jums saku, ka es viņu nogalināju, nogalināju ar to lielo zobenu ar diviem rokturiem, ko pa­gājušajā gadā paņēmu no Artilērijas muzeja. Vediet mani uz cietumu!

Doktors un Ledrī kungs saskatījās.

— Mans draugs, — teica policijas komisārs, kas, tāpat kā Ledrī kungs, domāja, ka Žakemēns atrodas kādā acumirklīgā prāta aptumsuma ie­spaidā.

— Mans draugs, konfrontācija ir spiedīga vajadzība. Starp citu, vajag, lai jūs vadītu izmeklēšanu.

— Kāpēc izmeklēšana ir jāvada? — vaicāja Žakemēns. — Jūs līķi atra­dīsit pagrabā, un līķa tuvumā, ģipša maisā, galvu. Kas attiecas uz mani, tad vediet mani uz cietumu.