Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Doktors un policijas komisārs pirmie, tad Ledrī kungs un Žakemēns, tad divas personas, kas atradās pie Ledrī kunga, tad žandarmi, tad daži izredzētie, kuru vidū atrados arī es.

Nokāpis uz septītā pakāpiena, es pārskatīju pagraba šausmīgo kopainu, kuru mēģināšu tūliņ attēlot.

Pirmais, kam uzdūrās acis, bija līķis bez galvas, kas noguldīts blakus mucai, kuras krāns, pa daļai atgreizts, ļāva sūkties sīkai vīna urdziņai, kas izdoba grāvīti un nozuda zem malkas.

Līķis bija pa pusei sagriezies, it kā rumpis būtu sācis raustīties nāves krampjos un kājas nebūtu bijušas spējīgas sekot. Kleita no vienas puses bija uzlocījusies līdz prievītei.

Bija redzams, ka sitienu upuris bija dabūjis tai brīdī, kad, noliecies pie mucas uz ceļiem, bija sācis piepildīt pudeli, kas, no rokām izkritusi, gulēja pie sāniem.

Ķermeņa augšpuse mirka asins peļķē.

Uz ģipša maisa, kas atbalstīts pret sienu, bija redzama matos satīstīta sievietes galva. Asiņu strīpa krāsoja maisu no augšas līdz apakšai.

Doktors un policijas komisārs jau bija apgājuši līķim apkārt un atradās iepretim kāpnēm.

Pagraba vidū atradās abi Ledri kunga draugi un daži ziņkārīgie, kas bija pacentušies iekļūt telpā.

Kāpņu apakšā atradās Žakemēns, kuru nevarēja piespiest iet tālāk par pēdējo pakāpienu. Aiz Žakemēna — abi žandarmi.

Aiz žandarmiem atradās pieci vai seši cilvēki, to vidū arī es, kas bija novietojušies uz kāpnēm.

Šo drūmo iekšpusi apgaismoja svece, kas bija nolikta uz mucas, no kuras tecēja vīns un kurai tieši iepretim gulēja Žakemēna sievas līķis.

— Galdu, krēslu, — teica policijas komisārs, — un protokolēsim!

Policijas komisāram pasniedza prasītās mēbeles. Viņš pārbaudīja galdu, apsēdās, paprasīja sveci, ko viņam atnesa doktors, pārkāpdams pāri līķim, izvilka no kabatas tintnīcu, spalvu, papīru un sāka rakstīt protokolu.

Kamēr viņš rakstīja ievadu, doktors, ziņkārības dzīts, paspēra soli uz ģipša maisā novietotās galvas pusi, bet komisārs viņu apturēja.

— Nepieskarieties, — viņš teica, — akurātību vispirms!

— Ļoti pareizi, — atbildēja doktors. Un viņš atgriezās savā vietā.

Dažas minūtes valdīja klusums, kad nedzirdēja neko citu, kā tikai po­licijas komisāra spalvas švirkstoņu uz grumbuļainā kancelejas papīra, un redzēja, kā rindiņas sekoja cita citai ar tādu ātrumu, kas rādīja, ka viņš ir ievingrinājies šo formulu rakstīšanā.

Uzrakstījis dažas rindas, viņš apstājās un, pacēlis galvu, paskatījās ap­kārt.

— Kas būs liecinieki? — uzrunādams mēru, jautāja policijas komisārs.

— Bet, — teica Ledrī kungs, norādīdams uz abiem draugiem, kas stā­vēja blakus sēdošajam komisāram, — vispirms šie divi kungi.

— Labi.

Tad viņš vērsās pie manis.

— Nu, kungs, ja jums nav nekas pretī, ka jūsu vārds tiks ierakstīts protokolā…

— Nekādā ziņā, — es atbildēju.

— Tad lai kungs nokāpj lejā, — teica policijas komisārs.

Man bija ļoti pretīgi tuvoties līķim. No tās vietas, kur atrados, daži sīkumi, kuri nepalika neievēroti, tomēr neizskatījās tik pretīgi, izplūzdami krēslā, kas šausmām piešķīra poētisku nokrāsu.

— Vai tas ir nepieciešams? — es jautāju.

— Kas?

— Lai es eju lejā.

— Nē! palieciet, kur esat, ja tur jūs jūtaties labāk!

Es pamāju ar galvu, kas nozīmēja: „Es vēlos palikt tepat."

Policijas komisārs pagriezās pret Ledrī kunga abiem draugiem, kas at­radās viņam vistuvāk.

— Jūsu vārds, priekšvārds, ticība, nodarbošanās un dzīves vieta? — viņš jautāja ar tāda cilvēka veiklību, kurš jau pieradis uzdot līdzīgus jau­tājumus.

— Žans Luī Aljets, — atbildēja tas, pie kā viņš vērsās, — saukts Eteija pēc anagrammas, rakstnieks, dzīvoju Vecajā Teātra ielā 20.

— Jūs piemirsāt minēt jūsu vecumu, — teica policijas komisārs.

— Vai man jāsaka īstais vecums, vai tas, kādu man dod?

— Pie joda! Sakiet man savu vecumu, divu vecumu nemaz nav!

— Tā, komisāra kungs, ir kāda persona, piemēram, Kaliostro, Sen- žermēnas grāfs, Mūžīgais žīds…

— Vai jūs gribat teikt, ka jūs esat Kaliostro, Senžermēnas grāfs vai Mūžīgais žīds? — teica komisārs, saraukdams uzacis un iedomādamies, ka par viņu zobojas.

— Nē, bet…

— Septiņdesmit pieci gadi, — teica Ledrī kungs. — Rakstiet, Kuzēna kungs, septiņdesmit pieci gadi.

— Lai notiek, — teica policijas komisārs.

Un viņš uzrakstīja: «Septiņdesmit pieci gadi".

— Un jūs, kungs? — viņš turpināja, vērsdamies pie otra Ledrī kunga drauga.

Un viņš noteikti atkārtoja tos pašus jautājumus, kādus bija uzdevis pir­majam.

— Pjērs Žozefs Mūis, sešdesmit vienu gadu vecs, garīdznieks Svētā Sulpīcija baznīcā, dzīvoju Servandoni ielā Nr. 11, — uzrunātais atbildēja maigā balsi.

— Un jūs, kungs? — uzrunādams mani, viņš prasīja.

— Aleksandrs Dimā, dramatiskais rakstnieks, divdesmit septiņus gadus vecs. Dzīvoju Parīzē, Universitātes ielā Nr. 21, — es atbildēju.

Ledrī kungs pagriezās pret mani un patīkami palocījās, uz ko es atbil­dēju tāpat, cik labi vien spēdams.

— Labi! — teica policijas komisārs. — Klausieties: vai jūs esat mierā ar visu teikto un vai jums nav ko iebilst?

Un, vienmuļīgā tonī, kas raksturīgs sabiedriskiem funkcionāriem, viņš lasīja:

„Šodien, 1831. gada 1. septembrī, pulkstens divos pēc pusdienas, sa­biedrības baumu brīdināts, ka izdarīta slepkavība Fontenejas pagastā pret Mariju Žannu Dikudrē, no viņas vīra, Pjēra Žakemēna, un ka slepkava devies uz Žana Pjēra Ledrī kunga, minētā Fontenejas pagasta mēra dzī­vokli, kur paziņoja, neviena nepamudināts, ka viņš izdarījis šo noziegumu, mēs arī pasteidzāmies ierasties minētā Žana Pjēra Ledrī dzīvoklī, Diānas ielā Nr. 2. Šo dzīvokli mēs sasniedzām kopā ar doktoru mediķi Sebastjēnu Robertu, kas dzīvo jau minētajā Fontenejas pagastā, un tur žandarmu rokās mēs atradām minēto Pjēru Žakemēnu, kas arī mūsu klātbūtnē at­kārtoja, ka viņš ir savas sievas slepkava. Pēc tam mēs viņu aicinājām sekot uz to namu, kur notikusi slepkavība. Sākumā viņš tam pretojās, bet tūliņ, pēc mēra kunga pieprasījuma, piekrita, un mēs devāmies uz Ser­žanta Nomales ielu, kur dzīvo Pjērs Žakemēna kungs. Sasnieguši šo māju un aiztaisījuši durvis, lai nevarētu ielauzties iedzīvotāji, mēs iegājām pir­majā istabā, kur nekas neliecināja, ka būtu noticis noziegums. Tad, pēc minētā Žakemēna uzaicinājuma, mēs no pirmās istabas pārgājām otrā, kur bija atvērta lūka, kas deva iespēju iziet uz kāpnēm. Tā kā mums norādīja, ka pa šīm kāpnēm mēs varam nokļūt pagrabā, kur būs atrodama upura ķermenis, mēs nokāpām pa minētajām kāpnēm, kur uz pirmā kāpšļa doktors atrada zobenu ar krusteniski veidoto rokturi, asu un platu asmeni, kuru Žakemēns, kā pats atzinās, bija paņēmis jūlija revolūcijas

dienās no Artilērijas muzeja un kurš viņam noderēja nozieguma īsteno­šanai. Pagrabā uz grīdas mēs atradām Žakemēna sievu, bez galvas, ap­gāztu uz muguras un gulošu asiņu peļķē. Galva bija nolikta uz ģipša maisa un atbalstīta pret sienu. Un minētais Žakemēns atzina, ka rumpis un gal­va tiešām pieder viņa sievai. Visu augstāk minēto ar savu parakstu aplieci­na: Žans Pjērs Ledrī kungs, Fontenejas draudzes mērs, Sebastjēns Kuzēns, doktors mediķis, dzīvojošs minētajā Fontenejas draudzē; Žans Luī Aljets, saukts arī Eteija kungs, rakstnieks, septiņdesmit piecus gadus vecs, dzīvo Parīzē, Vecajā Teātra ielā Nr. 20; Pjērs Žozefs Mūls, Sulpīcijas baznīcas garīdznieks, sešdesmit vienu gadu vecs, dzīvo Parīzē, Servandoni ielā Nr. 11; Aleksandrs Dimā kungs, dramatiskais rakstnieks, divdesmit septiņus gadus vecs, dzīvo Parīzē, Universitātes ielā Nr. 21, kas visu apskatīja un noklausījās apsūdzētā nopratināšanā."