Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Tai laikā es ļoti mīlēju medības, un man, kā labam medniekam, tas bija ļoti nopieti: izvēlēties vietu, kur vajadzēja sākties medībām.

Parasti mēs gājām pie fermera vai, pareizāk sakot, pie mana svaiņa drauga. Tur, nogalinādams zaķi, es sāku iedziļināties Nemroda un Elzeāra Blaza zinībās. Viņa ferma atradās starp Kompjēnas un Villēkotretas me­žiem, pusjūdzi no apburošās Marienvalas ciema un jūdzi no krāšņām Pjertonas drupām.

Divi vai trīs tūkstoši arpenu izmantojamās zemes veido plašu, no me­žiem lokā aptvertu līdzenumu, ko vidū pāršķeļ skaista ieleja, kuras dibenā, zaļo pļavu un koku mainīgo krāsu vidū redz lapās pa pusei pazudušo māju mudžekli, kas sevi nodod ar ieziliem dūmu stabiem, kuri, sākumā kalnu žogu aizsargāti, kāpj taisni pret debesīm, un, beidzot, sasnieguši augstākos gaisa slāņus, saliecas, izplešas kā palmu galotnes vēja virzienā.

Šai līdzenumā uz divkārša ielejas slīpuma kā uz neitrālās zemes no abiem mežiem nāca līksmoties meža putni.

Tā Brasuāras līdzenumā atrod visu: stirnas un fazānus — mežā, zaķus — līdzenumā, trusīšus — nogāzēs, irbes — ap fermu. Mokē kungs, tā sauc mūsu draugu, bija drošs, ka mēs ieradīsimies. Mēs medījām visu dienu, un otrā dienā ap diviem, četratā vai piecatā nomedījuši piecsimt meža putnu, no kuriem nevienu nepieņēma mūsu viesmīlīgais saimnieks, mēs ieradāmies Parīzē.

Bet šogad es paliku neuzticīgs Mokē kungam. Es padevos manam ve­cam biroja biedram, sevišķi iekārdināts no gleznas, kuru man piesūtīja viņa dēls, Romas augstskolas ievērojams audzēknis, kur bija attēloti Fon­tenejā pie Rozes līdzenuma rugāji pilni ar zaķiem un lucernas lauki — pilni ar irbēm.

Es vēl nekad nebiju bijis Fontenejā pie Rozes: laikam neviens sliktāk par mani nepazina Parīzes apkārtni. Es pārkāpu par barjeru, gandrīz vai vienmēr ar nodomu aizbraukt piecus vai sešus simtus jūdžu. Mazākā vie­tas pārmaiņa man ir ziņkārības priekšmets.

Sešos vakarā es izbraucu uz Fonteneju, kā parasti galvu izbāzis pa durtiņām: es pabraucu garām Elles barjerai, pa kreisi atstāju Isuāra Kapu ielu un devos taisni pa Orleānas ceļu.

Kā zināms, Isuārs ir slavenā laupītāja vārds, kas Žiljēna laikos aplau­pīja ceļotājus, kas devās uz Lutēciju. Vēlāk viņš tika pakārts, kam es ticu, un aprakts kādu gabalu no ieejas katakombās, tai vietā, kas tagad no­saukta viņa vārdā.

Līdzenums, kas atklājās manām acīm, ieejot Mazajā Montrūžā, izskatās diegan savādi. Mākslīgo pļavu, burkānu lauku un sarkano biešu dārzu vidū paceļas tādi kā baltā akmens četrstūrainie forti, kas pārvalda zobainu riteni, līdzīgu izdzisušam mākslīgam uguns skeletam. Uz šā riteņa riņķa atrodas koka šķērši, uz kuriem cilvēks pārmaiņus atbalsta te vienu, te otru kāju. Šis vāveres darbs, kas dod strādniekam šķietami milzīgas kus­tības sajūtu, lai gan viņš patiesībā negroza stāvokli nemaz, liek ap rumbu tīties virvei, kura tīdamās paceļ zemes virspusē akmeņlauztuvē izcirstu akmeni, kas pamazām kļūst redzams.

Viņš šo akmeni pievelk grīvas malai, kur to sagaida rullis, lai novestu noteiktā vietā. Tad virve atkal nolaižas dziļumā, kur meklē citu nastu, ļaudama modernam Iksionam brīdi atpūtas, kam kliedziens drīz vien pa­ziņo, ka gaida otrs akmens, un atkal sākās tas pats darbs. Atkal un atkal.

Pienākot vakaram, cilvēks ir nostaigājis desmit jūdzes, nepakustējies ne no vietas; ja viņš tiešām kāptu no viena pakāpiena uz otru, pēc divdesmit trijiem gadiem viņš būtu uzkāpis uz Mēness.

Sevišķi vakarā, tas ir, tai stundā, kad es šķērsoju līdzenumu, kas atdala Mazo Montrūžu no Lielā, ainava ar neskaitāmo daudzumu ripojošo riteņu rietošās saules liesmās izskatījās pavisam fantastiska. Tā atgādina Gorijas gravīru, kur zobu rāvēji mijkrēslī dodas medībās pēc pakārtajiem.

Septiņos vakarā riteņi apstājās. Diena bija galā.

Šie būvju akmeņi, lielie, piecdesmit vai sešdesmit pēdu garie četrstūri, ir Parīzes nākotne. Akmenslauztuves, no kurienes nāk šie akmeņi, pa­lielinās ar katru dienu. Tās ir apakšzemes priekšpilsētas, kas aizņem ar­vien plašākus laukus un paplašinās pa apli. Kad so)o pa Montrūžas pļa­vām, soļo pār bezdibeni. Reižu reizēm atrod zemes iegrimumu, ieleju mi­niatūrā, grumbu tīrumā: tā ir akmenslauztuve, slikti nospraišļota no apak­šas, kuras ģipša griesti ielūzuši. Bija izveidojusies kāda sprauga, pa kuru alā sūcās ūdens. Ūdens aizrāva zemi. Tā radās zemes kustība, kas saucas par iebrukumu.

Ja to nezina, ja neievēro, ka zaļā zeme, kas jūs aicina, neatbalstās ne uz ko, tad, noliekot kāju virs kāda plīsuma, var pazust, kā pazūd Mon- tānverā starp ledus sienām.

Ļaudis, kas apdzīvo šīs apakšzemes galerijas, saskaņā ar savu dzīves veidu ir ieguvuši īpatnēju raksturu un fizionomiju. Dzīvodami vienmēr tumsā, viņi ieguvuši kādu drusku no nakts dzīvnieku instinktiem, tas ir, viņi ir klusi un neganti. Bieži dzird runājam par nelaimes gadījumiem: nebija kāds balsts, satrūka virve, kādu cilvēku nospieda.

Akmenslauzēju izskats vienmēr ir drūms. Dienas gaismā viņu acis mirk­šķinās, svaigā gaisā viņu balss ir aizsmakusi, neskaidra. Viņi nēsā gludus matus, nolaistus līdz uzacīm, bārdas, kuras tikai svētdienā iepazīst bārdas nazi. Vestes, kuras ļauj redzēt rupjās, pelēkās vadmalas piedurknes, no pastāvīgās burzīšanās ap akmeņiem nobālušo ādas priekšautu, zilās vad­malas bikses. Uz viena pleca viņiem gul divkārt salocīts vamzis, un uz šā vamža uzliek kapļa kātu, kas tad sešas nedēļas dienas dobj akmeņus.

Ja notiek kāda sacelšanās, tad ļoti reti gadās, ka šie cilvēki, ko mēs pūlējāmies aprakstīt, nebūtu tur iejaukti. Ja pie Elles barjeras saka: „Lūk, nāk Montrūžas akmenslauži," kaimiņu ielas iedzīvotāji šūpo galvas un no­slēdz vārtus.

Lūk, ko es redzēju, ko novēroju šajā septembra mijkrēšļa stundā. Tad satumsa, e^ atkritu karietē, no kurienes neviens no maniem biedriem, bez šaubām, neredzēja to, ko biju redzējis es.

Pusdeviņos mēs sasniedzām Fonteneju. Mūs sagaidīja vakariņas, bet pēc vakariņām — pastaiga dārzā.

Soranta ir oranžu mežs, bet Fontenejā ir rožu buķete. Pie katras mājas ir rožu krūms, kas stiepjas gar sienām un kas pie saknēm ir apklāts ar dēļiem. Sasniedzis zināmu augstumu, rožu krūms atveras kā milzīgs vē­deklis, gaiss pilns smaržas, un, kad saceļas vējiņš, tad līst rožu lapu lietus, kā tad, kad Dievam bija dzīres.

No viena dārza gala mums atklātos bezgalīgs skats, ja būtu bijusi diena. Plašumā izkaisītā gaisma norādīja, kur atrodas So, Banjo, Šatiljonas un Montrūžas ciemi. Dibenā pletās liela iesarkana svītra, no kurienes cēlās dobjš troksnis, līdzīgs Leviatāna elpai: tā bija Parīzes dvaša.

Mūs bija spiesti aizsūtīt gulēt ar varu, kā to dara ar maziem bērniem. Zem skaistajām, zvaigžņu rotātajām debesīm, smaržainās vēsmas apņemti, mēs labprāt būtu sagaidījuši dienu.

Piecos no rīta mēs devāmies medībās mūsu saimnieka dēla pavadībā, kas mums bija apsolījis kalnus un brīnumus, un kas, kā saka, turpināja lielīt meža putnu auglību savā teritorijā ar tādu stūrgalvību, kura bija daudz ko vērta.

Ap pusdienlaiku mēs ieraudzījām trusīti un četras irbes. Mans kaimiņš pa labi palaida garām trusīti un kaimiņš pa kreisi trāpīja irbei, bet no pārējām trijām es nošāvu divas.

Ap pusdienlaiku Brasuārā es būtu aizsūtījis uz fermu jau trīs vai četrus zaķus un piecpadsmit vai divdesmit irbes.

Es mīlu medības, bet nevaru ciest pastaigas, it sevišķi pastaigas pa laukiem. Un atrunādamies, ka gribu iet izpētīt lucernas lauku, kas atradās no manis pa kreisi, un kur, es biju pārliecināts, nekā neatradīšu, es pār­rāvu rindu un aizgāju malā.