Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Katrā ziņā vajag, lai jūs ejat, — teica policijas komisārs.

— Ak, Dievs, ak, Dievs! — briesmīgu baiļu pārņemts, iesaucās Ža­kemēns. — Ak, Dievs, ak, Dievs! Ja es to būtu zinājis!..

— Un tad! Ko tu būtu darījis? — jautāja policijas komisārs.

— Tad es būtu nogalinājis sevi.

Ledrī kungs papurināja galvu, un, uzlūkodams policijas komisāru, likās gribēja teikt: „Tur slēpjas vēl kaut kas."

— Mans draugs, — uzrunādams slepkavu, viņš atsāka, — labi, paskai­dro man.

— Jā, jums. Visu, ko jūs vēlēsities, Ledrī kungs, — jautājiet, prasiet!

— Kā tas ir, ka tev pietika drosmes izdarīt slepkavību, bet tagad nav spēka atrasties upura tuvumā? Ir taču noticis vēl kaut kas, par ko tu nemaz nesaki?

— O! jā! Kaut kas drausmīgs…

— Nu, labi, stāsti!

— O, nē! Jūs sakāt, ka tas nav tiesa, jūs sakāt, ka es esmu traks.

— Vienalga! Kas ir noticis? Saki!

— Es jums teikšu, bet tikai jums.

Viņš tuvojās Ledrī kungam.

Abi žandarmi viņu gribēja atturēt, bet mērs deva zīmi viņu palaist.

Starp citu, ja viņš gribētu bēgt, tas bija kļuvis galīgi neiespējams: puse no Fontenejas iedzīvotājiem aizšķērsoja ceļu pa Diānas un Lielo ielu.

Kā jau teicu, Žakemēns pieliecās pie Ledrī kunga auss.

— Vai jūs ticat, Ledrī kungs, — Žakemēns jautāja klusā balsī, — vai jūs ticat, ka galva var runāt, ja tā reiz ir atšķelta no miesas?

Ledrī kungs iesaucās, kas vairāk atgādināja kliedzienu, un manāmi no­bālēja.

— Jūs tam ticat? Sakiet! — atkārtoja Žakemēns.

Ledrī kungs piespiedās.

— Jā, — viņš teica, — es ticu.

— Nu, labi!.. Labi… Tā runāja.

— Kas?

— Galva… Žannas galva.

— Tu saki?!

— Es saku, ka viņai bija plaši atvērtas acis, es saku, ka viņa kustināja lūpas. Es saku, ka viņa skatījās uz mani. Es saku, ka, skatīdamās uz mani, viņa sauca: «Nožēlojamais!"

Teikdams šos vārdus, kurus viņš gribēja teikt vienīgi Ledrī kungam, bet kurus tomēr varēja dzirdēt arī pārējie, Žakemēns izskatījās ļoti briesmīgs.

— O, kur labs mēģinājums! — smiedamies iesaucās doktors, — tā runāja… nocirstā galva runāja. Labi, labi, labi!

Žakemēns pagriezās.

— Ka es jums to saku! — viņš iesaucās.

— Labi! — teica policijas komisārs. — Viens iemesls vairāk, ka mēs dodamies uz nozieguma vietu. Žandarmi, aizvediet cietumnieku!

Žakemēns iekliedzās, pūlēdamies izrauties.

— Nē, nē, — viņš teica, — sacērtiet gabalos, ja gribat, bet es neiešu!

— Ejiet, mans draugs! — teica Ledri kungs. — Ja tas tiesa, ka jūs izdarījāt šo šausmīgo noziegumu, kā pats sevi apsūdzat, tad tā būs grēku izpirkšana. Un turklāt, — viņš piebilda, klusinādams balsi, — pretošanās ir veltīga. Ja jūs tur negribat iet labprāt, viņi jūs aizvedīs ar varu.

— Nu, labi! Tad, — teica Žakemēns, — iešu labprātīgi; bet apsoliet man vienu, Ledrī kungs.

— Ko?

— Visu laiku, kamēr atrādīsimies pagrabā, nepamest mani.

— Nē.

— Jūs man ļausit turēt jūsu roku.

— Jā.

— Tad labi! — viņš teica. — Ejam!

Un, izvilcis no kabatas mutautiņu, viņš noslaucīja sviedriem klāto seju.

Viņi devās uz Seržanta Nomales ielu.

Policijas komisārs un, doktors soļoja pa priekšu, pēc viņiem — Ža­kemēns un divi žandarmi.

Beidzamais gāja Ledrī kungs un divi jauni cilvēki, kas bija parādījušies vārtos reizē ar viņu.

Un tad kā nemiera un bangu sagrābts strauts plūda tauta, kuras vidū biju iejucis arī es.

Pēc minūtes gājiena mēs sasniedzām Seržantu Nomales ielu. Tā bija maza ieliņa, kas atradās pa kreisi no Lielās ielas un, krītot uz leju, snie­dzās līdz sadauzītiem lieliem koka vārtiem, kuri atvērās uz abām pusēm un kuriem vienā pusē bija izcirsti mazi vārtiņi.

Mazie vārtiņi turējās tikai vienā eņģē.

Pēc pirmā acu uzmetiena šajā mājā viss izlikās mierīgi; rožu krūms ziedēja pie vārtiem, un blakus rožu krūmam uz akmens sola saulē sildījās brūns kaķis.

Pamanījis ļaužu burzmu un izdzirdis troksni, viņš nobijās, metās bēgt un pazuda pagraba caurumā.

Sasniedzis vārtus, kurus nupat aprakstījām, Žakemēns apstājās.

Žandarmi ar varu viņu gribēja piespiest iet iekšā.

— Ledrī kungs, — pagriezdamies viņš teica, — Ledrī kungs, jūs apso­lījāt mani neatstāt.

— Nu, labi! Nu, lūk! — atbildēja mērs.

— Jūsu roku! Jūsu roku!

Un viņš sašķobījās, gatavs kuru katru mirkli nogāzties zemē.

Ledrī kungs viņam tuvojās, pamāja žandarmiem palaist vaļā cietum­nieku, un pasniedza roku.

— Es par viņu atbildu, — viņš teica.

Bija acīm redzams, ka šai brīdī Ledrī kungs nebija vairs pašvaldības mērs, kas raugās, lai tiktu sodīts noziegums, bet gan filozofs, kas izpēta nepazīstamu novadu.

Tikai viņa pavadonis šai dīvainā pētījumā bija slepkava.

Doktors un policijas komisārs iegāja pirmie, tad Ledrī kungs un Ža­kemēns, pēc tam abi žandarmi, tad daži privileģētie, kuru vidū atrados arī es, pateicoties pazīšanai ar žandarmiem, jo man bija gods sastapties ar viņiem līdzenumā un parādīt savu šauteni. Tāpēc viņi mani vairs neuz­skatīja par svešnieku.

Pārējiem vārtus noslēdza, un viņi rūkdami palika ārā. Visi tuvojās ma­zās mājiņas durvīm.

Nekas neliecināja, ka te noticis šausmīgais noziegums. Viss atradās savā vietā: za|ā sarža gulta alkovā; galvgalī melnā koka krucifikss, ar izkaltušu zariņu virsū, acīmredzot iespraustu pagājušās Lieldienās. Uz kamīna, starp puķēm, atradās vaska Jēzus bērniņš, divu Ludviķa XVI svečturu vidū, kuri kādreiz bija bijuši apzeltīti. Pie sienas melnos koka rāmjos ka­rājās četras krāsotas gravīras, kurās bija attēlotas četras pasaules daļas.

Galdā bija uzlikti ēdieni, pavardā vārījās kāds pods, un blakus pulkste­nim, kas nosita pusstundu, vaļēja abra.

— Nu, lūk! — teica doktors savā parastajā jautrajā tonī. — Līdz šim es vēl nekā neredzu.

— Ejiet pa durvīm uz labo pusi, — dobjā balsi murmināja Žakemēns.

Visi sāka iet slepkavas norādītajā virzienā un nokļuva tādā kā pagrabā,

kura stūri atvērās apaļa lūka, uz kuras trīsēja gaisma, kas nāca no apak­šas.

— Tur, tur, — murmināja Žakemēns, ar vienu roku cieši turēdamies pie Ledrī kunga un ar otru norādīdams uz caurumu, kas veda pagrabā.

— Ahā, — doktors klusu teica policijas komisāram, smaidīdams, kā smaida cilvēki, ko nekas neiespaido, tāpēc, ka viņi nekam netic, — kā liekas, Žakemēna kundze sekoja Ādama bauslim. Un viņš trallināja:

— Ja es miršu, mani rociet pagrabā, kur…

— Klusu! — zilganu seju, izpūrušiem matiem, no sviedriem slapju pie­ri, iesaucās Žakemēns. — Te nedziediet!

Balss izteiksmes pārsteigts, doktors apklusa.

Bet gandrīz vai tūliņ, nokāpjot pirmos pakāpienus, viņš iejautājās:

— Kas tas?

Un noliecies, viņš pacēla zobenu ar platu asmeni.

Tas bija zobens ar diviem rokturiem, kuru Žakemēns, kā jau viņš teica, bija paņēmis no Artilērijas muzeja 1830. gada 29. jūlijā. Asmenis bija no­traipīts ar asinīm.

Policijas komisārs to paņēma no doktora rokām.

— Vai jūs pazīstat šo zobenu? — viņš prasīja slepkavam.

— Jā, — atbildēja Žakemēns. — Ejiet! Beigsim drīzāk!

Tas bija pirmais slepkavības pierādījums, ko atrada.

Visi iegāja pagraba, ikviens ieturēdams to vietu, kā mēs jau aprak­stījām.