Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Doktors Kuzēns, sveci rokā turēdams, pacēla matus galvai: tā bija vēl diezgan skaistas sievietes galva, jo acis bija aiztaisītas ciet, lūpas savilktas un zilganas.

— Šis plānprātis! — viņš teica. — Un vēl uzstāties, ka nocirsta galva var runāt! Vai viņš nebūs to izgudrojis, lai domātu, ka viņš ir traks. Tas nemaz nebūtu slikti izspēlēts: būtu vainu mīkstinoši apstākli.

Stundu vēlāk es biju pie Ledrī kunga. Es viņu sastapu pagalmā.

— Ā, — viņš teica, — tas esat jūs! Jo labāk, labprāt es par šo un to ar jums aprunāšos, pirms iepazīstināt ar maniem ciemiņiem, jo jūs taču pusdienosit kopā ar mums, vai ne?

— Bet, kungs, es ceru, ka jūs mani atvainosit.

— Es nepieļauju atvainošanos. Jūs gadījāties tieši ceturtdien, jo )aunāk jums: ceturtdien man ir pieņemamā diena. Visi, kas ierodas pie manis ceturtdien, pieder pilnīgi man. Pēc pusdienām jūs varēsit vai nu palikt, vai arī aiziet. Ja negadītos šie notikumi, jūs būtu atradis mani pie galda, jo es noteikti pusdienoju pulkstens divos. Šodien, kā izņēmums, mēs pus­dienosim pusčetros vai četros. Pirrs, ko jūs redzat, - un Ledrī kungs man parādīja ļoti skaistu suni, — Pirrs izmantoja Antuāna mātes apju­kumu un nočiepa aitas cisku: tās bija viņa tiesības, un neatlika nekas cits, kā iet un pameklēt pie miesnieka citu cisku. Kā teicu, tas man dos iespēju

ne tikai jus iepazīstināt ar maniem viesiem, bet arī šo un to par viņiem pastāstīt.

— Ko?

— Jā, tās ir tādas personas, par kurām, tāpat kā Seviļas bārddzinī vai Figaro, nepieciešami jāizskaidro viņu apģērbs un raksturs, bet vispirms sāksim ar māju.

— Man liekas, jūs teicāt, ka viņa piederējusi Skaronam?

— Jā, te karaļa Ludviķa XIV nākamā sieva, gaidīdama, kamēr varēs uzjautrināt neiepriecināmo cilvēku, apkopa kropli bez kājām, savu pirmo vīru. Jūs redzēsit viņas istabu.

— Mentenona kundzes istabu?

— Nē, Skarona kundzes. Nesajauciet — Mentenona kundzes istaba at­rodas Versaļā vai Sensirā. Nāciet!

Pa platām kāpnēm mēs uzgājām augšā un atradāmies gaitenī, kas veda uz pagalmu.

— Lūk, — teica Ledrī kungs, — ievērojiet, kam jūs pieskaraties: tas bija lielākais lepnums, par kuru visi runāja 1650. gadā.

— O! Mīlestības karte.

— Paisums un bēgums, Skarona zīmējums ar viņa sievas piezīmēm, vairāk nekā!

Tiešām — logu starpā karājās divas kartes.

Tās bija ar spalvu uzzīmētas uz papīra un uzlīmētas uz papes.

— Redziet, — turpināja Ledrī kungs, — šī lielā, zilā čūska, tā ir Mī­lestības upe; šie mazie baložu būri — Sīko Rūpju, Mīlas vēstulīšu un Noslēpumu ciemi. Lūk, Iekāres patversme, Maiguma ieleja, Nopūtu tilts, un briesmoņu apdzīvotais Greizsirdības mežs. Un, beidzot, ezera vidū, no kurienes iztek upe, Pilnīgas apmierinātības pils: tas ir ceļojuma mērķis, skrējiena gals.

— Pie joda, ko es redzu?! Kādu vulkānu?

— Jā, tas reizēm satricina zemi. Tas ir Kaislību vulkāns.

— Vai to neredz uz Skiderī kundzes kartes?

— Nē, tas ir Pola Skarona kundzes izgudrojums.

— Un otrā?

— Tā attēlo Paisumu. Jūs redzat — upe pārplūst — tā pārpildīta ar to asarām, kas iet gar krastiem. Lūk, Garlaicības ciemi, Skumju patversme, Nožēlu sala. Asprātīgāk vairs nevar.

— Vai jūs būtu tik laipns un atļautu man šis kartes nokopēt?

— Cik jums patīk. Vai jūs tagad gribat redzēt Skarona kundzes istabu?

— Jā, labprāt.

— Lūk!

Ledrī kungs atvēra kādas durvis. Mani viņš ielaida pa priekšu.

— Pašreiz te dzīvoju es, bet atskaitot grāmatas, ar kurām tā bija aiz­krauta, es istabu saglabāju tādu, kāda tā izskatījās slavenās īpašnieces laikā: tās ir tās pašas nišas, tā pati gulta, tās pašas mēbeles. Šī bija viņas tualetes istaba.

— Un kur ir Skarona istaba? •

— O! Skarona istaba atrodas otrā gaiteņa galā. Bet to jums neizdosies redzēt: tā ir slepenā istaba, Zilbārdas kabinets.

— Ka tevi jods!

— Tas ta ir. Man arī ir savi noslēpumi, neskatoties uz to, ka es esmu mērs. Bet nāciet, es jums parādīšu kaut ko citu!

Ledrī kungs soļoja man pa priekšu. Mēs nogājām pa kāpnēm lejā un nokļuvām salonā.

Kā visam šajā mājā, arī salonam bija savs īpatnējs raksturs. Tas bija greznots ar papīriem, kuru īsto krāsu grūti bija uzminēt. Gar sienām divās rindās stāvēja mīksti krēsli, un aiz šīm divām rindām viena vienkāršo krēs­lu rinda, vietu vietām spēļu un apaļie galdiņi. Un tad šo mēbeļu vidū, kā valzivs okeāna zivju vidū, stiepās milzīgs rakstāmgalds, aizņemdams salona trešo daļu. Galds bija no vienas vietas nokrauts ar grāmatām, bro­šūrām, žurnāliem, kuru vidū kā karalis valdīja „Constitutioncl", Ledrī kunga mīļākā lasāmviela.

Salons bija plašs, viesi pastaigājās dārzā, kas pa logiem bija redzams visā plašumā.

Ledrī kungs devās tieši pie rakstāmgalda, atvilka milzīgu atvilktni, kur atradās neskaitāms daudzums mazu sainīšu, kas līdzīgi sēklu sainīšiem. Priekšmeti, kas atradās šajā atvilktnē, savukārt bija ietīti papirīšos, kuriem virsū bija uzraksti.

— Lūk, — viņš man teica, — jums kā vēsturniekam vēl viena lieta, vēl retāka par Mīlestības karti. Tā ir relikviju kolekcija. Nevis svēto, bet gan karaļu relikvijas.

Tiešām — katrā papīrīti bija ietīts vai nu kāds kauls, vai mats, vai bārda. Tur bija kāds Kārļa IX ceļa skriemelis, Fransuā I īkšķis, Ludviķa XIV galvaskausa daļa, Henrija II riba, Ludviķa XV mugurkaula skrie­melis, Henrija IV bārda un Ludviķa XIII mati. No ikviena karaļa bija kāds paraugs, un no visām šīm lietām droši varētu izveidot skeletu, kas pilnībā attēlotu Francijas monarhiju, kurai jau ilgu laiku trūkst galveno kaulu.

Starp citu, tur vēl bija Aberjāra un divi balti Eloīzes priekšzobi, kuri savā laikā varbūt bija bieži sastapušies kādā skūpstā.

No kurienes nāca šī mirušo kaulu čupa?

Ledrī kungs bija vadījis karaļu izrakšanu Sendenī, un no katra kapa bija paņēmis to, kas viņam bija paticis.

Ledrī kungs man ļāva dažus brīžus, lai es apmierinātu ziņkāri. Tad, redzēdams, ka es biju pārskatījis gandrīz vai visus uzrakstus, teica:

— Iesim, diezgan nodarboties ar mirušajiem, pāriesim pie dzīvajiem!

Un viņš mani pieveda pie loga, pa kuru, kā jau teicu, bija redzams

dārzs.

— Jums ir krāšņs dārzs, — es paslavēju.

— Baznīcas dārzs ar pareizi stādītām liepu alejām, dāliju un rožu ko­lekcijām, vīnogu šūpuļiem un firziķu un aprikožu špalerām: jūs visu to redzēsit. Bet tagad aplūkosim nevis dārzu, bet gan tos, kas tur pastaigājas.

— Ā, jā, sakiet man vispirms, kas par kungu ir Aljets, ko sauc par Eteiju pēc anagrammas, kurš prasīja, vai grib zināt viņa patieso vecumu vai to vecumu, kādu viņam dod. Man šķiet, ka viņam ir tieši septiņdesmit pieci gadi, kā jūs teicāt.

— Taisnība, — atbildēja Ledrī kungs. — Es arī domāju sākt ar viņu. Vai jūs lasījāt Hofmani?

— Jā… Kamdēļ?

— Ļoti jauki! Tas ir Hofmaņa tips. Visu savu dzīvi viņš meklēja, kā jāsaliek kārtis un skaitļus, lai uzminētu nākotni. Visu, kas viņam pieder, viņš iegulda loterijās, kurās sākumā viņam laimējās trīs reizes no vietas un kurās kopš tā laika viņš nekā nav guvis. Viņā pazina Kaliostro un Senžermēnas grāfu: viņš iedomājās, ka ir no viņu cilts un ka viņa rīcībā ir mūžīgās dzīves eliksīra noslēpums. Viņa īstais vecums, ja jūs to gribat zināt, ir divi simti septiņdesmit pieci gadi: vispirms viņš dzīvoja, nemaz neslimodams, Henrija II un Ludviķa XIV valdīšanas laikā. Tad, patei­coties noslēpumam, viņš it kā nomiris ar rupjām acīm, bet patiesībā atkal nodzīvojis trīsreiz pa piecdesmit gadiem. Pašreiz viņš uzsācis ceturto pe­riodu, un tātad viņam ir tikai divdesmit pieci gadi. Pirmie divsimt piec­desmit gadi ir tikai atmiņas. Viņš dzīvos, un to viņš atklāti stāsta, līdz Pastarai tiesai. XV gadsimtā Aljetu bija sadedzinājuši, tā bija maldīšanās. Mūsdienās to nožēlo, un maldās tāpat. Aljets ir laimīgākais cilvēks virs zemes: viņš runā tikai par kārtīm, burvībām, ēģiptiešu Tota zinātni, Eraja noslēpumiem. Viņš par visām šīm lietām izdod grāmatiņas, kuras neviens nelasa un kuras tomēr kāda izdevniecība, tikpat muļķīga kā viņš, laiž klajā ar pseidonīmu vai, pareizāk sakot, zem Eteija anagrammas. Viņa cepure mūžīgi ir pilna ar brošūrām. Skatieties, lūk, viņš to tur padusē, tik stipri viņš baidās, lai neviens viņam neatņem šīs dārgās grāmatas. Aplūkojiet cilvēku, novērojiet seju, apģērbu, un ievērojiet, cik dabā viss ir harmo­nisks, un cik labi cepure piestāv galvai, pats cilvēks savam uzvalkam, kam­zolis — formām.