Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Tas iespējams.

— Tātad, ja nu sajūtu spēju miteklis atrodas smadzenēs, tad tik ilgi, kamēr smadzenes saglabā savus dzīvības spēkus, nogalinātajam ir savas esamības sajūtas.

— Pierādījums?

— Lūk: Hallers, „Dabas elementos", ceturtajā sējumā, 35. lappusē saka:

«Nocirstā galva atvēra acis un uzlūkoja mani no sāniem tāpēc, ka ar pirkstu galiem es pieskāros mugurkaula smadzenēm."

— Hallers, varbūt! Bet Hallers varēja maldīties.

— Viņš maldījies, es labprāt tam ticu. Iesim tālāk! Veikārs «Mākslas filozofijas" 221. lappusē saka:

«Es redzēju, kā lūpas kustināja cilvēks, kam bija nocirsta galava."

— Labi! Bet kustināja lūpas, nevis runāja…

— Uzgaidiet, nonāksim arī pie tā. Lūk, Zomerings! Tur ir viņa darbi, un jūs varat pameklēt! Zomerings saka:

«Vairāki doktori, mani kolēģi, apgalvoja, ka redzējuši nocirstu galvu sāpēs griežam zobus, un es esmu pārliecināts, ja gaiss būtu strāvojis pa balss orgāniem, galvas runātu."

— Labi, doktor, — nobālēdams turpināja Ledrī kungs, — es esmu gājis vēl tālāk, kā Zomeringa kungs: nocirstā galva ir runājusi, runājusi ar mani.

Mēs nodrebējām. Bālā dāma piecēlās no krēsla.

— Ar jums?

— Jā, ar mani! Vai jūs teiksit, ka arī es esmu traks?

— Nu! — iesaucās doktors, — ja jūs sakat, ka pat ar jums…

— Jā, es jums saku, ka man pašam gadījās kaut kas līdzīgs. Jūs esat pārāk laipns, doktor, lai atklāti teiktu, ka es esmu traks. Bet jūs to sakāt klusu, un tas nozīmē to pašu.

— Labi! Redzēsim, pastāstiet par to! — teica doktors.

— To tik viegli teikt. Vai jūs saprotat, ka jūs prasāt, lai es jums pastāstu to, ko nekad, jau trīsdemsit septiņus gadus, kopš tas gadījās, neesmu stāstījis nevienam. Es nemaz nevaru galvot, ka, jums to stāstīdams, nepaģībstu, kā biju noģībis, kad runāja tā galva, kad mirstošā cilvēka acis cieši lūkojās manās acīs?

Dialogs kļuva arvien interesantāks, situācija — arvien dramatiskāka.

— Drosmi, Ledrī, drosmi! — sauca Aljets. — Nu, pastāsti!

— Pastāstiet, draugs! — teica abats Mūls.

— Pastāstiet, — piebalsoja bruņinieks Lenuārs.

— Kungs… — nomurmināja bālā sieviete.

Es nekā neteicu, bet manu vēlmi izteica acis.

— Savādi, — noteica Ledri kungs, mums nekā neatbildēdams un it kā runādams ar sevi, — savādi, kā notikumi iespaido viens otru! Jūs zināt, kas es esmu, — vērsdamies pie manis, teica Ledrī kungs.

— Zinu, — es atbildēju, — ka jūs esat ļoti izglītots, ļoti asprātīgs, ka dodat krietnas pusdienas un ka esat Fontenejas mērs.

Ledrī kungs pasmaidīja, man pateikdamies ar galvas mājienu.

— Es runāju par manu izcelšanos, par manu ģimeni, - viņš turpināja.

— Es neko nezinu par jūsu izcelšanos, kungs, un nemaz nepazīstu jūsu dzimtu.

— Nu, labi! Uzklausiet, es to jums pateikšu, un tad, varbūt, stāsts, ko jūs vēlaties zināt un ko es neuzdrošinos jums izstāstīt, nāks pats no sevis — kā turpinājums. Ja sekos, labi, tad uzklausiet! Ja nesekos, neprasiet! Tad man būs pietrūcis spēks.

Visi apsēdās, un katrs novietojās tā, lai būtu pēc iespējas ērtāka klau­sīšanās.

Starp citu, šis salons bija kā radīts stāstiem un leģendām: plašs un tumšs. Pateicoties bieziem logu priekškariem un dziestošajai dienai, kak­tos jau bija pavisam tumšs, un tikai vietās, kas atradās iepretim logiem un durvīm, bija mazliet gaišāks.

Vienā kaktā sēdēja bālā dāma. Viņas melnā kleita bija pilnīgi saplūdusi ar nakti. Bija redzama tikai baltā, nekustīgā, uz dīvāna spilvena nolaistā galva.

Ledrī kungs iesāka:

— Es esmu karaļa un karalienes ārsta, slavenā Komusa dēls. Mans tēvs, ko jocīgā palama ierindoja jokdaru un šarlatānu vidū, bija ievērojams Volta, Galvani un Mesmēra skolas zinātnieks. Kā pirmais Francijā viņš nodarbojās ar fantasmagoriju un elektrību, sarīkodams matemātikas un fizikas seansus galmā.

Nelaimīgā Antuanete, kuru es esmu redzējis daudzas reizes un kura neskaitāmas reizes bija mani ņēmusi savās rokās un apskāvusi, kad es vēl biju bērns, Marija Antuanete bija gluži neprātīgi iemīlējusies manā tēvā. 1777. gadā Jozefs II sava apciemojuma laikā izteicās, ka nav redzējis neko interesantāku par Komusu.

Tai pašā laikā tēvs nodarbojās ar mana brāļa un manis audzināšanu, iepazīstinādams mūs ar to, ko viņš zināja par okultām zinātnēm, un mil­zīgu daudzumu galvanisko, fizisko un magnētisko atziņu, kuras tagadējā laikā māca visās skolās, bet kuras tai laikā bija tikai dažu cilvēku no­slēpums un priekšrocība. Karaļa ārsta tituls bija iemesls tam, ka 1793. gadā manu tēvu apcietināja. Bet, pateicoties dažām draudzībām, kas man bija pie jakobīņiem, es panācu, ka viņu atbrīvoja.

Tad mans tēvs pārnāca dzīvot uz šo māju, kur pašlaik es dzīvoju, un 1807. gadā nomira sešdesmit sešu gadu vecumā.

Bet nu atgriezīsimies pie manis.

Es teicu par savu draudzību ar jakobīņiem. Tiešām man bija sakari ar Dantonu un Demulēnu. Maratu es vairāk pazinu kā ārstu. Tomēr es viņu pazinu. Šo attiecību sekas bija tās, ka dienā, kad Kordē jaunavu veda uz ešafotu, es nolēmu būt klāt pie nāves soda izpildīšanas.

— Es jums palīdzēšu, — es viņu pārtraucu, — jūsu strīdā ar doktora Kuzēna kungu es pastāstīšu par notikumu, ko vēsture raksta par Šarloti Kordē.

— Par to es runāšu, — pārtrauca Ledrī kungs, — ļaujiet man stāstīt. Es biju aculiecinieks, tātad tam, ko es stāstīšu, varat ticēt.

Pulkstens divos pēc pusdienas es ieņēmu vietu pie Brīvības tēla. Tas bija karstā jūlija rītā. Laiks bija spiedīgs, debesis apmākušās un solīja negaisu.

Pulkstens četros ierūcās pērkons. Kā stāsta, tai brīdī Šarlote iekāpa ratos, kuros viņa bija jāaizved uz soda vietu.

Viņu paņēma no cietuma tajā brīdī, kad jauns gleznotājs veidoja viņas portretu. Greizsirdīgā nāve likās gribēja, lai nekas nepaliktu pāri no šīs meitenes, pat ne viņas attēls.

Galva jau bija uzskicēta uz audekla, un, dīvaini gan, tajā brīdī, kad ienāca bende, gleznotājs zīmēja to kakla vietu, kur giljotīnas asmenim to vajadzēja pārcirst.

ZibŠņoja, lija, pērkons dārdēja, bet ziņkārīgo tautu nekas nespēja iz­klīdināt: krastmalas, tilti, laukumi bija cilvēku pieblīvēti. Cilvēku balsis gandrīz vai noslāpēja debess trokšņus. Sievietes, kuras sauca par giljotīnas laizītājām, raidīja viņai lāstus. Es dzirdēju rūkoņu kā tāla ūdenskrituma troksni. Ilgi pirms vēl varēja kaut ko izšķirt, pūlis viļņoja; beidzot, kā liktenīgais kuģis parādījās rati, straumē grūti uz priekšu virzīdamies, un tad sāku izšķirt notiesāto, kuru es nepazinu, un kuru nekad nebiju redzējis.

Tā bija divdesmit septiņus gadus veca skaista meitene, ar krāšņām acīm, glīti veidotu degunu un ārkārtīgi pareizām lūpām. Ar paceltu galvu viņa stāvēja kājās: mazāk lai izliktos pārvaldām pūli, vairāk tāpēc, ka uz muguras sasietās rokas viņu spieda tā turēt galvu. Sarkanā kreklā, kuru bija uzģērbis bende, viņa izskatījās savādi, jo lepnā un enerģiskā galva izstaroja drūmu mirdzumu. Brīdī, kad rati sasniedza laukumu, lietus mi­tējās, un saules stars, izslīdējis caur mākoņiem, rotājās viņas matos. Tie­šām, es zvēru: lai gan šī meitene bija izdarījusi tik briesmīgu lietu kā slepkavību, es nevarēju pateikt, vai tas, ko redzēju, bija dievināšana vai nāves sods. Ieraudzījusi ešafotu, viņa nobālēja. Bālums bija labi redzams, sevišķi tāpēc, ka sarkanais krekls viņu sedza līdz pat kaklam. Bet tūliņ Kordē saņēmās, un, atkal pagriezusies pret ešafotu, viņa to uzlūkoja ar smaidu lūpās.