Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Rati apstājās. Negribēdama ļaut, lai viņai palīdz, Šarlote nolēca zemē un pa lietus samirkušajām, gluži slidenajām kāpnēm viņa uzgāja augšā uz ešafota tik ātri, cik to ļāva garais krekls un sasietās rokas.

Sajutusi uz pleca bendes roku, kas norāva mutautiņu no viņas kakla, viņa vēlreiz nobālēja, bet tai pašā acumirklī bālums nozuda. Viņa pasmai­dīja vēl pēdējo reizi, un pati, neļaudama sevi piesiet apkaunojošai svirai, ar skaistu kustību un gandrīz vai priecīgi iebāza galvu riebīgā caurumā. Un tad, klausieties, doktor, klausieties, dzejnieki Tad bendes palīgs Legross satvēra šo galvu aiz matiem, un, riebīgi lišķēdams pūlim, iesita viņai pļauku. Nu, lūk, es jums apgalvoju, ka no šīs pļaukas galva nosarka. Es to redzēju, galva, ievērojiet, nevis seja, nevis tikai aizskārtais vaigs, bet abi vaigi, un abi vienādā sārtumā, jo šī galva vēl sajuta un dusmojās par kaunu, kas viņai bija jāizcieš.

Tauta arī redzēja nosarkšanu un nostājās mirušās pusē pret dzīvo, tas ir, pert bendi. Viņa prasīja tūliņ atriebt šo necienību, un nožēlojamo tūliņ nodeva žandarmu rokās un aizveda uz cietumu.

— Uzgaidiet, — teica Ledrī kungs, kas redzēja, ka doktors gribēja runāt, — uzgaidiet, tas vēl nav viss!

Es gribēt zināt, ko sajuta šis cilvēks, izdarīdams šo kaunpilno darbu, un kāpēc viņš bija to darījis. Es uzzināju, kur viņš atradās. Es prasīju atļauju viņu apciemot Abtējā, kur viņš bija ieslodzīts. Man atļāva, un es aizgāju viņu satikt.

Revolucionārais tribunāls viņam bija piespriedis trīs mēnešus cietuma. Viņš nesaprata, kāpēc viņu notiesāja par tik dabisku rīcību.

Es viņam jautāju, kas viņu pamudināja tā apieties ar nogalināto.

— Lūk, kur jautājums! Es esmu Marata piekritējs. Es viņu sodīju no likuma puses, un es vēl gribēju viņu sodīt no savas puses.

— Bet es viņam teicu: „Jūs tātad nesaprotat, ka tas ir noziegums, neiz­rādīt cieņu pret mirušajiem?"

„Ā," teica Legross, mani stīvi uzlūkodams, „jūs domājat, ka viņi ir miruši, tāpēc, ka giljotinēti?"

„Bez šaubām."

„Uzreiz var redzēt, ka jūs neskatāties grozā, kad viņi visi ir kopā. Jūs neesat redzējis, kā viņi bola acis un griež zobus vēl piecas minūtes pēc soda izpildīšanas. Ik pēc trim mēnešiem mums jāmaina grozs, tik stipri viņi saplosa dibenu ar zobiem. Tā ir aristokrātu galvu čupa, kas negrib mirt, un es nemaz nebrīnīšos, ja tās kādudien sāks kliegt: "Lai dzīvo karalis!""

Ko gribēju zināt, es uzzināju. Es izgāju ar jaunu ideju: vai tiešām galvas vēl dzīvoja, un es nolēmu par to pārliecināties.

Ledrī kunga stāsta laikā satumsa pavisam. Salona iemītnieki likās kā ēnas: ne tikai mēmas, bet arī nekustīgas — tik ļoti visi baidījās, lai Ledrī kungs nepārtrauktu stāstīšanu, jo ikviens saprata, ka pēc šā šausmīgā stās­ta sekos vēl šausmīgāks.

Elpu aizturējuši, visi klusēja. Vienīgi doktors pavēra muti. Es viņu pa­ņēmu pie rokas, lai aizkavētu, un, tiešām, doktors apklusa.

Pēc dažām sekundēm Ledrī kungs turpināja.

— Es aizgāju no Abtējas un krustoju Toronas ielu, lai dotos uz Tur- nonas ielu, kur es dzivoju, kad pēkšņi izdzirdu sievietes balsi, kas sauca palīgā.

Noziedznieku vēl nevarēja būt: bija tikai pulkstens desmit vakarā. Es piesteidzos pie stūra, no kurienes dzirdēju saucienus, un no mākoņiem iznirstošā mēness gaismā ieraudzīju kādu sievieti, kas strīdējās ar san- kilotu patru|u.

Mani ieraudzījusi un pēc apģērba redzēdama, ka nepiederu vienkāršai tautai, sieviete metās pie manis, iesaukdamās:

— Lūk, Alberta kungs, ko es pazīstu. Viņš jums pateiks, ka esmu Led- jē kundzes meita, mazgātāja.

Tai pašā brīdī, bāla un dreboša, nabaga sieviete krampjaini satvēra manas rokas, kā slīkonis pieķeras pie glābšanas dēja.

— Ledjē kundzes meita, jā, varbūt, bet tev nav pilsoņa apliecības, un tāpēc jāiet līdzi uz sargposteni.

Jaunā sieviete man saspieda roku. Es jutu tās bailes un lūgšanu, ko viņa gribēja izteikt ar šo spiedienu. Es sapratu.

Tā kā viņa mani nosauca pirmajā vārdā, kas viņai bija gadījies uz mē­les, es arī viņu nosaucu pirmajā vārdā, kas man ienāca prātā.

— Kā! Tā esi tu, nabaga Solānža! — es viņai teicu. — Kas ar tevi ir noticis?

— Redziet šos kungus, — viņa atbildēja.

— Man liekas, ka tu varētu teikt: pilsoņus.

— Klausieties, seržanta kungs, tā nemaz nav mana vaina, ja es tā ru­nāju, — atbildēja meitene. - Manai mātei bija darīšana ar augstiem kun­giem, un viņa mani pieradināja būt laipnai, tā manī iesūkusies šī ļaunā aristokrātu paraža. Bet ko lai dara, seržanta kungs, es nekā no tās nevaru tikt vaļā.

Un drebošajā balsī izteiktā atbildē skanēja nenotverams izsmiekls, ko sapratu vienīgi es. Es sev jautāju, kas tā varēja būt par sievieti. Mīkla bija neuzmināma. Viss, par ko es biju pārliecināts, bija tas, ka viņa nebija veļas mazgātājas meita.

— Kas noticis? — viņa atsāka. — Pilsoni Albert, lūk, kas notiek! Ie­domājieties, es aiznesu veļu, bet mājas saimniece ir izgājusi! Es gaidu, kamēr viņa atnāks, lai dabūtu naudu. Pie joda! Katram taču ir vajadzīga

nauda. Pa to laiku uznākusi nakts. Es biju domājusi mājās atgriezties pa dienu. Manu pilsoņa apliecību es nebiju paņēmusi, un es iekritu tieši šo kungu, atvainojiet, šo pilsoņu rokās. Viņi man prasīja apliecību, es atbil­dēju, ka tādas man nav. Viņi mani gribēja vest uz sargposteni. Es saucu, jūs piesteidzāties, tad es nomierinājos. Es sev teicu: tā kā Alberta kungs zina, ka mani sauc par Solānžu; tā kā viņš zina, ka es esmu Ledjē kun­dzes meita, viņš galvos par mani, vai ne, Alberta kungs?

— Bez šaubām, es galvošu un es galvoju.

— Labi! — teica patruļas priekšnieks. — Un kas man galvos par tevi, švīta kungs?

— Dantons. Vai tas der? Vai tas ir labs patriots?

— Ā, ja Dantons galvo par tevi, tad nav ko teikt.

— Nu tad! Šodien Kordiljērā ir sēde, iesim turp.

— Iesim turp, — teica seržants. — Pilsoņi sankiloti, soļos uz priekšu!

Kordiljēru klubs atradās senā Kordiljēru klosterī, Observansas ielā. Pēc

brīža mēs bijām tur. Nonācis līdz vārtiem, es izplēsu kādu lapu no port­feļa. Es uzrakstīju dažus vārdus un nodevu seržantam, lai aiznes Dan- tonam, kamēr mēs palikām kaprāļa un patruļas rokās.

Seržants iegāja klubā un atgriezās kopā ar Dantonu.

— Kā, tas esi tu, ko apcietina, mans un Kamila draugs. Kas tad tas! Pilsoni seržant, — viņš teica, pagriezies pret sankilotu priekšnieku. — Es galvoju par viņu. Vai ar to pietiek?

— Tu atbildi pat viņu, bet vai tu atbildi arī par viņu? — atbildēja ietiepīgais seržants.

— Par viņu? Par ko tu runā?

— Par šo sievieti, nudien!

— Par viņu un visu, kas viņam apkārt. Vai tu esi apmierināts?

— Jā, es esmu apmierināts, — teica seržants, — sevišķi tāpēc, ka va­rēju redzēt tevi.

— Ā, nudien! Tādu prieku tu vari gūt par velti! Apskati mani, kamēr te esmu.

— Pateicos. Turpini aizstāvēt tautas intereses kā līdz šim un esi drošs — tauta būs tev pateicīga.

— O, jā! Ar visu, kas vien man ir! — teica Dantons.

— Vai tu man neļautu paspiest roku? — turpināja seržants.

— Kāpēc gan ne?

Un Dantons viņam pasniedza roku.

— Lai dzīvo Dantons! — iesaucās seržants.

— Lai dzīvo Dantons! — atkārtoja patruļa.

Un patruļa aizgāja. Bet, pagājis desmit soļus, seržants pagriezās, un, sarkano cepurīti vicinādams, vēlreiz iesaucās: „Lai dzīvo Dantons!" ko atkal atkārtoja visi viņa cilvēki.