Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Starp citu, vēlāk, es esmu pārliecināts, es jums sadabūšu pasi.

— Vispirms runāsim par tēvu, un tad — par mani.

— Labi, es jums esmu teicis, ka man ir draugi, vai ne?

— Jā.

— Vienu no tiem es šodien redzēju.

— Un tad?

— Cilvēks, kura vārdu jūs pazīstat un kura vārds ir drošsirdības, lojali­tātes un godprātības ķīla.

— Un šis vārds ir…

— Marso.

— Ģenerālis Marso?

— Jums taisnība: ja viņš solīja, tad viņš vārdu turēs.

— Tieši tas.

— Jā! Viņš apsolīja.

— Mans Dievs! Cik laimīgu jūs mani darāt! Nu, labi, ko viņš tev apso­līja? Saki!

— Viņš apsolīja mums palīdzēt.

— Kā?

— O! Ļoti vienkārši. Klēbers viņu iecēlis par Rietumu armijas galveno priekšnieku. Rītvakar viņš aizceļo.

— Rītvakar? Bet mums nebūs laika sagatavoties.

— Mums nemaz nav jāsagatavojas.

— Es nesaprotu.

— Viņš aizvedīs līdzi jūsu tēvu.

— Manu tēvu!

— Jā, par sekretāru. Sasniedzis Vandeju, viņš apsolīs Marso nedarboties pret Franciju un kādā naktī pāriet vandejiešu nometnē: no Vandejas uz Bre- tāniju, tad uz Angliju. Kad viņš būs iekārtojies Londonā, viņš paziņos par sevi, es jums pagādāšu pasi, un jūs viņam pievienosities Londonā.

— Rīt! — iesaucās Solānža. — Mans tēvs aizbrauks rīt!

— Mums maz laika.

— Mans tēvs nemaz nav brīdināts.

— Brīdiniet.

— Šovakar?

— Šovakar.

— Bet kā, šai stundā?

— Jums ir apliecība un mana roka.

— Jums ir taisnība. Mana apliecība?

Es viņai to pasniedzu. Viņa to noslēpa pie krūtīm.

Es viņai padevu roku, un mēs devāmies projām.

Mēs aizgājām līdz Tarānas laukumam, tas ir, līdz tai vietai, kur es viņu sastapu iepriekšējā vakarā.

— Uzgaidiet mani te, — viņa man teica.

Es palocījos un gaidīju.

Viņa pazuda agrākās Matiņjonas viesnīcas stūrī. Tad pēc stundas ce­turkšņa viņa atkal parādījās.

— Nāciet, mans tēvs grib jūs redzēt un pateikties!

Viņa paņēma mani pie rokas un aizveda uz Svētā Vilhelma ielu, tieši pretī Mortemāra viesnīcai.

Kad mēs nonācām tur, viņa no kabatas izvilka atslēgu, atvēra mazās krustdurtiņas, uzveda mani otrajā stāvā un raksturīgi pieklauvēja.

Durvis atvēra četrdesmit astoņus vai piecdesmit gadus vecs vīrs. Viņš bija ģērbies kā strādnieks, un izlikās, ka nodarbojas ar grāmatu iesiešanu

Bet pirmie vārdi, ko viņš teica, pirmā pateicība, ar kādu viņš vērsa: pie manis, nodeva muižnieku.

— Kungs, — viņš teica, — Dieva prāts jūs ir sūtījis, un es jūs saņemu kā Dieva sūtni. Vai tiesa, ka jūs varat mani glābt, un, it sevišķi, ka jūs gribat mani glābt?

Es viņam visu izstāstīju. Es viņam teicu, ka Marso viņu aizvedīs kā savu sekretāru un prasa no viņa tikai solījumu neņemt ieročus rokās cīņās pret Franciju.

— Šo solījumu es jums dodu no visas sirds un viņam to vēl atkārtošu.

— Es jums pateicos viņa un manā vārdā.

— Bet kad aizbrauc Marso?

— Rīt.

— Vai man jāiet pie viņa šonakt?

— Kad jums patīk. Viņš jūs gaidīs!

Tēvs un meita saskatījās.

— Es domāju^ka būtu saprātīgāk doties pie viņa šovakar, tēv, — teica Solānža.

— Labi. Bet ja mani apcietina, man nav pilsoņa apliecības.

— Te būs manējā.

— Bet jūs?

— O! Mani pazīst.

— Kur dzīvo Marso?

— Universitātes ielā Nr. 40, pie savas māsas, Degravjē Marso jaun­kundzes.

— Vai jūs mani pavadīsit?

— Es sekošu iepakaļ un aizvedīšu mājās jaunkundzi, kad jūs būsit ie­gājis.

— Un kā Marso zinās, ka es esmu tas pats cilvēks, par kuru jūs ar viņu runājāt?

— Jūs viņam sniegsit trīskrāsaino kokardi, tā ir pazīšanās zīme.

— Kas man būs jādara mana atbrīvotāja labā?

— Jūs apņemsities rūpēties par savas meitas glābšanu, tāpat kā viņa man lika rūpēties par jums.

— Ejam!

Viņš uzlika cepuri un nodzēsa ugunis.

Mēs nokāpām pa mēness apgaismotajm kāpnēm, kuras tika apstarotas caur kādu logu.

Pie vārtiem viņš paņēma meitas roku, atbalstījās uz tās, un pa Svētā Tēva ielu sasniedza Universitātes ielu. Es viņiem sekoju desmit soļu atsta­tumā.

Universitātes ielu Nr. 40 sasniedzām, nesastapdami nevienu cilvēku.

— Tā ir laba zīme, — es teicu. — Vai jūs tagad gribat, lai es gaidu tepat, vai lai kāpju kopā ar jums augšā?

— Nē, nē, nekompromitējiet sevi! Pagaidiet manu meitu tepat.

Es palocījos.

— Vēlreiz pateicos un ardievu, — viņš man teica, spiezdams roku. — Mēle nemaz nevar atrast vārdus, lai izteiktu tās jūtas, kādas manī mīt. Es ceru: kādudien Dievs dos man iespēju jums pateikties.

Es viņam atbildēju vienkārši — ar rokas spiedienu.

Viņš iegāja. Solānža viņam sekoja. Bet arī viņa pirms ieiešanas spieda man roku.

Pēc desmit minūtēm vārti atvērās.

— Vai viss ir labi? — es viņai vaicāju.

— Ļoti labi! — viņa atbildēja. — Jūsu draugs ir tiešām cienīgs būt draugs, viņš ir pati smalkjūtība. Viņš saprot, ka es justos ļoti laimīga, palikdama kopā ar tēvu līdz aizbraukšanas stundai. Viņa māsa man jau iekārto gultu savā istabā. Rīt, pulkstens trijos pēc pusdienas, mans tēvs būs ārpus briesmām. Rīt, desmitos vakarā, tāpat kā šodien, ja jūs do­mājat, ka tēva meita pateicības dēļ vērta sevi traucēt, atnāciet uz Ferū ielu.

— O, bez šaubām, es nākšu! Vai jūsu tēvs nav nekā licis man pateikt?

— Viņš jums pateicās par apliecību. Te, lūk, tā ir! Un pie tam lūdz mani aizsūtīt, cik iespējams ātri, pie viņa.

— Tas notiks tad, kad jūs gribēsit, — es atbildēju ar smagu sirdi.

— Tomēr vajag vismaz zināt, kur es pievienošos tēvam. O! jūs no ma­nis vēl neesat atbrīvojies.

Es paņēmu viņas roku un spiedu pie sirds.

Bet viņa, tāpat kā iepriekšējā vakarā, ļāva man noskūpstīt pieri.

— Rīt, — viņa teica.

Un, piekļāvis lūpas viņas pierei, es spiedu pie sirds nevis viņas roku, bet gan trīcošās krūtis, viņas strauji pukstošo sirdi.

Es atgriezos mājā tik priecīgs, kāds es nekad nebiju bijis. Vai tā bija apziņa, ka esmu izdarījis labu darbu, vai tas, ka es jau mīlēju šo brī­nišķīgo radījumu.

Es nezinu, vai gulēju vai biju nomodā, es tikai zinu, ka visas dabas skaņas dziedāja manī. Es zinu, ka nakts man likās bez gala, diena ne­aprobežota: es zinu, ka gribēdams, lai ātrāk paiet laiks, es gribēju to apturēt, lai nepazaudētu nevienu minūti, kas vēl bija jādzīvo.

Nākamajā dienā pulkstens deviņos es atrados Ferū ielā. Pusdesmitos parādījās Solānža.

Viņa pieskrēja man klāt un rokām apkampa kaklu.

— Glābti! - viņa teica. - Mans tēvs ir glābts, un tas esat jūs, kam ir jāpateicas. O! kā es jūs mīlu!

Piecpadsmit dienas vēlāk Solānža saņēma vēstuli, kura ziņoja, ka viņas tēvs atrodas Anglijā.

Nākamajā dienā es viņai atnesu pasi.

To saņēmusi, viņa sāka raudāt.

— Tātad jūs mani nemīlat? — viņa teica.

— Es jūs mīlu vairāk nekā savu dzīvi, — es atbildēju, — bet es esmu solījis tēvam, un man ir jātur vārds.

— Tad tā būšu es, kas neturēs savu vārdu. Ja tev pietiek drosmes ļaut man aizceļot, Albert, man trūkst spēka tevi atstāt.

Ak, vai! Viņa palika.

Tāpat kā pēc pirmā stāsta, arī šoreiz Ledrī kungs kādu brīdi klusēja.