Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Bija 1874. gada aprīļa sākums, kad kādā pēcpusdienā, tā ap pulkstens trim, sirmais maršals Rišeljē, mūsu vecais paziņa, kad bija uzsvaidzinājis savu uzacu krāsu ar kādu smaržīgu esenci, atbīdīja spoguli, ko viņam turēja kambarsulainis — uzticamā Raftē pēcnācējs, bet ne vietnieks — un ar viņam tik raksturīgo sejas izteiksmi, galvu purinādams, teica:

— Nu, lūk, tagad izskatos labi.

Un, piecēlies no sava atzveltnes krēsla, viņš ar pirkstgaliem veikli nopurināja baltā pūdera putekļus, kas no parūkas bija nobiruši uz tā debeszilajām samta biksēm.

Kad viņš bija pastaigājis dažus soļus, lai ielocītu kājas, maršals teica:

— Pasaukt manu mājzini!

Pēc piecām minūtēm ieradās mājzinis, tērpies savā galā-livrejā.

Maršala sejas izteiksme kļuva nopietna, kā to prasīja pašreizējais stāvoklis.

— Es ceru, monsicur, — viņš teica, — ka jūs esat licis pagatavot mums labas pusdienas.

— Jā gan, monsicur.

— Es liku jums nodot manu viesu sarakstu, vai ne tā?

— Es ļoti labi iegaumēju to skaitu, monsicur. Pavisam deviņi viesi, man šķiet — es nebūšu kļūdījies?

— Ir starpība starp viesi un viesi, monsicur.

— Jā gan, monsicur, bet…

Maršals pārtrauca savu mājzini ar nepacietīgu, kaut ari kundziski apvaldītu žestu.

— Šis „bet", monsicur, nav nekāda atbilde, es to dzirdu nu jau astoņdesmit astoņus gadus, un ziniet, monsicur, kaut gan man ir ļoti nepatīkami jums to sacīt, ik reiz, kad es dzirdu vārdu „bet", tam seko kāda muļķība.

— Monsicur…

— Vispirms, cikos jūs mums klāsit galdu?

— Monsicur, pilsoņi pusdieno divos, garīdzniecība — trijos un aristokrātija — četros.

— Bet es, monsicur?

— Monsicur šodien sēdīsies pie galda pulksten piecos.

— Nu, nu! Piecos!?

— Jā, monsicur, kā pats karalis.

— Un kāpēc kā karalis?

— Tāpēc, ka sarakstā, ko man bija tas gods saņemt no monsicur, ir ari kāda valdnieka vārds.

— Nu nē, monsicur, jūs maldāties, mani šīsdienas viesi ir tikai vienkārši augstmaņi.

— Monsicur, bez šaubām, ir iepaticies pajokot ar savu padevīgo kalpotāju un es par šo godu ļoti pateicos. Bet Hāgas grāfs, kurš arī ir monsicur viesu vidū …

— Nu un tad?

— Hāgas grāfs ir valdnieks.

— Es tādu valdnieku nepazīstu.

— Tādā gadījumā es izlūdzos monsicur piedošanu, — teica mājzinis palocīdamies, — bet es spriedu … es domāju …

— Jūsu uzdevums, monsicur, nav spriedelēt un jūsu pienākums nav domāt! Jūsu darbs ir uzmanīgi izlasīt manas pavēles un nepapildināt tās ar kaut kādiem komentāriem. Kad es gribu jūs par kaut ko informēt, tad es to saku. Ja es neko neesmu teicis, es gribu, lai tas paliek nezināms.

Virssulainis palocījās vēl otrreiz un šoreiz vēl goddevīgāk, nekā viņš to būtu darījis, runādams ar pašu karali.

— Un tā, lūk, monsicur, — turpināja sirmais maršals, — tā kā mani viesi būs tikai no muižniecības, jūs pasniegsit man pusdienas parastajā laikā, tas ir, pulksten četros.

To dzirdot, mājziņa seja pārvērtās, it kā viņš būtu dzirdējis savu nāves spriedumu. Viņš kļuva gluži bāls un saduga.

Tad viņš atkal saslējās ar izmisuma pilnu apņēmību.

— Ko Dievs lēmis, tas būs, — viņš teica, — bet monsicur ēdīs pusdienas tikai piecos.

— Kā, kāpēc tā? — iesaucās maršals sasliedamies.

— Tāpēc, ka fiziski nav vairs iespējams, ka monsieur ieturētu pusdienas agrāk.

— Monsicur, — teica vecais maršals, lepni sasliedams savu jauneklī­gas enerģijas pilno galvu, — man liekas — būs jau divdesmit gadu, kopš jūs esat manā dienestā.

— Divdesmit viens, monsicur, un vēl mēnesis un divas nedēļas.

— Nu labi, monsicur, pie šā divdesmit viena gada, viena mēneša un divām nedēļām jūs vairs nepieliksit ne vienu dienu, pat ne stundu. Vai

dzirdat? — turpināja sirmgalvis, sakniebdams savas plānās lūpas un saraukdams savas krāsotās uzacis. — Šovakar jau jūs meklēsit sev citu kungu. Es nevaru pieļaut, ka manā mājā kāds teiktu — «neiespējami", un manos gados es vairs negribu sākt šo vārdu iegaumēt: man tam vairs nav laika.

Mājzinis palocījās trešo reizi.

— Šovakar manis še vairs nebūs, — viņš teica, — bet savu darbu es līdz pēdējam brīdim izpildīšu kā pieklājas.

Un viņš atkāpās divus soļus uz durvju pusi.

— Ko jūs apzīmējat ar vārdu — kā picklājasl — iesaucās maršals. — Saprotiet, monsieur, ka še visam jānotiek pēc manaprāta. Tā tas pieklājas. Es gribu ēst pusdienas pulkstens četros, un ja es to tā gribu, tad nepieklājas, ka jūs tās man pasniedzat pulkstens piecos.

— Monsieur maršal, — dzedri atbildēja mājzinis, — es esmu kalpojis Subisas princim kā ekonoms un kā intendants princim kardinālam Roānas Ludviķim. Pie mana pirmā kunga ik gadus vienu reizi viesojās Viņa Majestāte, tagad Dieva priekšā aizgājušais Francijas karalis; bet pie otra ik mēnesi vienu reizi ieradās Viņa Majestāte Austrijas ķeizars.

Lūk, tāpēc, monsieur, es it labi zinu, kā jāapietas ar kronētām personām. Kaut gan Subisas prinča pilī karali Ludviķi XV citādi nesauca, kā par baronu Gonesu, viņš tomēr bija un palika karalis; tāpat arī pie monsieur Roāna ķeizars Jāzeps saucās par grāfu Pakenšteinu un tomēr bija un palika ķeizars.

Šodien monsieur viesu vidū ir persona, kas sevi šķietami dēvē par Hāgas grāfu, un tomēr šis Hāgas grāfs nav neviens cits kā Zviedrijas karalis. Tātad, vai nu es šovakar atstāju monsieur maršala dienestu, vai arī Hāgas grāfs tiks uzņemts, kā tas karalim pieklājas.

— Nu, lūk, monsieur, stūrgalvi, tieši to es jums ar visiem spēkiem cenšos noliegt. Hāgas grāfs grib še būt absolūti nepazīts. Sasodīts! Es tīri labi saskatu jūsu muļķīgo iedomību, sulaiņu kungi. Ne jau nu karaļa kroni jūs tā godināt, bet ar mūsu ekijiem jūs vērtējat paši sevi.

— Es nedomāju, ka ar vārdu ekiji monsicur visā nopietnībā būtugribējis minēt naudu, — dedzīgi iebilda sulainis.

— Nē, monsicur, — atteica maršals gandrīz piekāpīgi, — patiesi nē. Par naudu! Pie joda, kas gan še runā par naudu?! Es lūdzu jūs nenovirzīties sāņus un jums atgādinu: es negribu, ka še kāds runātu karali.

— Bet,monsieur maršal, par ko gan jūs mani uzskatāt? Vai jūs domājat, ka es esmu akls.

Par karali neminēšu vairs ne vārda.— Tātad netiepsities vairs un pasniegsit man pusdienas pulkstens četros.— Nē, monsieur maršal, pulkstens četros tas, ko es gaidu, vēl nebūs še.

— Ko tad jūs gaidāt? Vai zivi, tāpat kā monsicur Vatčls?*

— Vatčls, kāds tc sakars ar Vatēlu, — nomurmināja mājzinis.

— Nu, vai šis salīdzinājums jūs aizvaino?

— Nč, bet ar šo laimīgo zobena dūrienu, kas caururba viņa ķermeni, monsicur Vatčls ir kļuvis nemirstīgs!

— Ahā! Nu jums liekas, ka jūsu kolēģis pie šīs slavas ir ticis par lētu cenu?

— Nē, monsicur, bet cik daudziem mūsu profesijā nākas ciest vēl vairāk nekā viņam un piedzīvot pazemojumus un nepatikšanas, kas ir simtkārt sāpīgākas par zobena dūrienu, un tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis nemirstīgs!

— Nu, monsicur, vai tad jūs nezināt — lai kļūtu nemirstīgs, jābūt vai nu mirušam, vai Akadēmijas loceklim?