Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RĪGA,, год выпуска: 1993, категория: Историческая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Aleksandrs Dimā (tēvs) KARALIENES KAKLAROTA
  • Название:
    KARALIENES KAKLAROTA
  • Автор:
  • Издательство:
    „AEROEKSPRESIS"
  • Жанр:
    Историческая проза / на латышском языке
  • Год:
    1993
  • Город:
    RĪGA,
  • Язык:
    Латышский
  • Рейтинг книги:
    3 / 5
  • Ваша оценка:
    • 60
    • 1
    • 2
    • 3
    • 4
    • 5
  • Избранное:
    Добавить книгу в закладки

KARALIENES KAKLAROTA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KARALIENES KAKLAROTA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Trešais un ceturtais sējums KARALIENES KAKLAROTA Aleksandrs Dimā (tēvs) Kopoti raksti piecpadsmit sējumos Romāns divās grāmatās RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993 Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS" No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116 Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40 Priekšvārds Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas. Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem. Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija". „Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!" Un šī balss būs mana balss. Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu? Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas. Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu. Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos. Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad. Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss. Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā. Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā. Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā. Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota". Aleksandrs Dima Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā. 1848. gada 19. novembrī

Aleksandrs Dimā (tēvs): другие книги автора


Кто написал KARALIENES KAKLAROTA? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

KARALIENES KAKLAROTA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система автоматического сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KARALIENES KAKLAROTA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Не бойтесь закрыть страницу, как только Вы зайдёте на неё снова — увидите то же место, на котором закончили чтение.

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Trešais un ceturtais sējums, Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

KARALIENES KAKLAROTA

Prologs

I

VECAIS ARISTOKRĀTS UN VIŅA MĀJZINIS

Bija 1874. gada aprīļa sākums, kad kādā pēcpusdienā, tā ap pulkstens trim, sirmais maršals Rišeljē, mūsu vecais paziņa, kad bija uzsvaidzinājis savu uzacu krāsu ar kādu smaržīgu esenci, atbīdīja spoguli, ko viņam turēja kambarsulainis — uzticamā Raftē pēcnācējs, bet ne vietnieks — un ar viņam tik raksturīgo sejas izteiksmi, galvu purinādams, teica:

—   Nu, lūk, tagad izskatos labi.

Un, piecēlies no sava atzveltnes krēsla, viņš ar pirkstgaliem veikli nopurināja baltā pūdera putekļus, kas no parūkas bija nobiruši uz tā debeszilajām samta biksēm.

Kad viņš bija pastaigājis dažus soļus, lai ielocītu kājas, maršals teica:

—   Pasaukt manu mājzini!

Pēc piecām minūtēm ieradās mājzinis, tērpies savā galā-livrejā.

Maršala sejas izteiksme kļuva nopietna, kā to prasīja pašreizējais stāvoklis.

—           Es ceru, monsicur, — viņš teica, — ka jūs esat licis pagatavot mums labas pusdienas.

—  Jā gan, monsicur.

—  Es liku jums nodot manu viesu sarakstu, vai ne tā?

—           Es ļoti labi iegaumēju to skaitu, monsicur. Pavisam deviņi viesi, man šķiet — es nebūšu kļūdījies?

—  Ir starpība starp viesi un viesi, monsicur.

—  Jā gan, monsicur, bet…

Maršals pārtrauca savu mājzini ar nepacietīgu, kaut ari kundziski apvaldītu žestu.

—           Šis „bet", monsicur, nav nekāda atbilde, es to dzirdu nu jau astoņdesmit astoņus gadus, un ziniet, monsicur, kaut gan man ir ļoti nepatīkami jums to sacīt, ik reiz, kad es dzirdu vārdu „bet", tam seko kāda muļķība.

—  Monsicur…

—   Vispirms, cikos jūs mums klāsit galdu?

—           Monsicur, pilsoņi pusdieno divos, garīdzniecība — trijos un aristokrātija — četros.

—   Bet es, monsicur?

—   Monsicur šodien sēdīsies pie galda pulksten piecos.

—   Nu, nu! Piecos!?

—  Jā, monsicur, kā pats karalis.

—  Un kāpēc kā karalis?

—           Tāpēc, ka sarakstā, ko man bija tas gods saņemt no monsicur, ir ari kāda valdnieka vārds.

—            Nu nē, monsicur, jūs maldāties, mani šīsdienas viesi ir tikai vienkārši augstmaņi.

—           Monsicur, bez šaubām, ir iepaticies pajokot ar savu padevīgo kalpotāju un es par šo godu ļoti pateicos. Bet Hāgas grāfs, kurš arī ir monsicur viesu vidū …

—  Nu un tad?

—  Hāgas grāfs ir valdnieks.

—   Es tādu valdnieku nepazīstu.

—           Tādā gadījumā es izlūdzos monsicur piedošanu, — teica mājzinis palocīdamies, — bet es spriedu … es domāju …

—           Jūsu uzdevums, monsicur, nav spriedelēt un jūsu pienākums nav domāt! Jūsu darbs ir uzmanīgi izlasīt manas pavēles un nepapildināt tās ar kaut kādiem komentāriem. Kad es gribu jūs par kaut ko informēt, tad es to saku. Ja es neko neesmu teicis, es gribu, lai tas paliek nezināms.

Virssulainis palocījās vēl otrreiz un šoreiz vēl goddevīgāk, nekā viņš to būtu darījis, runādams ar pašu karali.

—           Un tā, lūk, monsicur, — turpināja sirmais maršals, — tā kā mani viesi būs tikai no muižniecības, jūs pasniegsit man pusdienas parastajā laikā, tas ir, pulksten četros.

To dzirdot, mājziņa seja pārvērtās, it kā viņš būtu dzirdējis savu nāves spriedumu. Viņš kļuva gluži bāls un saduga.

Tad viņš atkal saslējās ar izmisuma pilnu apņēmību.

—           Ko Dievs lēmis, tas būs, — viņš teica, — bet monsicur ēdīs pusdienas tikai piecos.

—  Kā, kāpēc tā? — iesaucās maršals sasliedamies.

—           Tāpēc, ka fiziski nav vairs iespējams, ka monsieur ieturētu pusdienas agrāk.

—           Monsicur, — teica vecais maršals, lepni sasliedams savu jauneklī­gas enerģijas pilno galvu, — man liekas — būs jau divdesmit gadu, kopš jūs esat manā dienestā.

—   Divdesmit viens, monsicur, un vēl mēnesis un divas nedēļas.

—           Nu labi, monsicur, pie šā divdesmit viena gada, viena mēneša un divām nedēļām jūs vairs nepieliksit ne vienu dienu, pat ne stundu. Vai

dzirdat? — turpināja sirmgalvis, sakniebdams savas plānās lūpas un saraukdams savas krāsotās uzacis. — Šovakar jau jūs meklēsit sev citu kungu. Es nevaru pieļaut, ka manā mājā kāds teiktu — «neiespējami", un manos gados es vairs negribu sākt šo vārdu iegaumēt: man tam vairs nav laika.

Mājzinis palocījās trešo reizi.

—   Šovakar manis še vairs nebūs, — viņš teica, — bet savu darbu es līdz pēdējam brīdim izpildīšu kā pieklājas.

Un viņš atkāpās divus soļus uz durvju pusi.

—   Ko jūs apzīmējat ar vārdu — kā picklājasl — iesaucās maršals. — Saprotiet, monsieur, ka še visam jānotiek pēc manaprāta. Tā tas pieklājas. Es gribu ēst pusdienas pulkstens četros, un ja es to tā gribu, tad nepieklājas, ka jūs tās man pasniedzat pulkstens piecos.

—   Monsieur maršal, — dzedri atbildēja mājzinis, — es esmu kalpojis Subisas princim kā ekonoms un kā intendants princim kardinālam Roānas Ludviķim. Pie mana pirmā kunga ik gadus vienu reizi viesojās Viņa Majestāte, tagad Dieva priekšā aizgājušais Francijas karalis; bet pie otra ik mēnesi vienu reizi ieradās Viņa Majestāte Austrijas ķeizars.

Lūk, tāpēc, monsieur, es it labi zinu, kā jāapietas ar kronētām personām. Kaut gan Subisas prinča pilī karali Ludviķi XV citādi nesauca, kā par baronu Gonesu, viņš tomēr bija un palika karalis; tāpat arī pie monsieur Roāna ķeizars Jāzeps saucās par grāfu Pakenšteinu un tomēr bija un palika ķeizars.

Šodien monsieur viesu vidū ir persona, kas sevi šķietami dēvē par Hāgas grāfu, un tomēr šis Hāgas grāfs nav neviens cits kā Zviedrijas karalis. Tātad, vai nu es šovakar atstāju monsieur maršala dienestu, vai arī Hāgas grāfs tiks uzņemts, kā tas karalim pieklājas.

—    Nu, lūk, monsieur, stūrgalvi, tieši to es jums ar visiem spēkiem cenšos noliegt. Hāgas grāfs grib še būt absolūti nepazīts. Sasodīts! Es tīri labi saskatu jūsu muļķīgo iedomību, sulaiņu kungi. Ne jau nu karaļa kroni jūs tā godināt, bet ar mūsu ekijiem jūs vērtējat paši sevi.

—     Es nedomāju, ka ar vārdu ekiji monsicur visā nopietnībā būtugribējis minēt naudu, — dedzīgi iebilda sulainis.

—   Nē, monsicur, — atteica maršals gandrīz piekāpīgi, — patiesi nē. Par naudu! Pie joda, kas gan še runā par naudu?! Es lūdzu jūs nenovirzīties sāņus un jums atgādinu: es negribu, ka še kāds runātu karali.

—   Bet,monsieur maršal, par ko gan jūs mani uzskatāt? Vai jūs domājat, ka es esmu akls.

Par karali neminēšu vairs ne vārda.— Tātad netiepsities vairs un pasniegsit man pusdienas pulkstens četros.— Nē, monsieur maršal, pulkstens četros tas, ko es gaidu, vēl nebūs še.

Читать дальше

Похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS
STRELNIEKS OTONS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA»

Обсуждение, отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.