visi klātesošie kā elektrizēti tūdaļ piecēlās un sauca:
— Lai dzīvo Viņa Majestāte!
— Pareizi, — atbildēja Hāgas grāfs, — lai dzīvo Viņa Majestāte Francijas karalis! Vai jūs tā nedomājat, monsicur Laperūz?
— Monsicur grāf, — atbildēja virsnieks ar glaimojošu godeienību, kāda raksturīga visiem tiem, kam bieži nākas sarunāties ar kronētām personām, — ir pagājusi tikai stunda, kopš es biju pie karaļa un karalis bija pret mani tik labvēlīgs, ka saucot — lai dzīvo karalis! — neviens še nespētu mani pārkliegt. Bet tā kā pēc vienas stundas es ar pasta zirgiem steigšos uz jūrmalu, lai uzņemtos vadību pār abām flotēm, kuras karalis ir nodevis manā rīcībā, tad es laipni izlūgtos jūsu atļauju, tiklīdz būšu projām no šejienes, uzsaukt veselības vēl kādam citam karalim, kuram es labprāt kalpotu, ja man jau nebūtu tik teicams valdnieks.
Un pacēlis savu glāzi, monsicur Laperūzs pazemīgi palocījās Hāgas grāfam.
— Mēs visi piekrītam šim tostam, ko jūs, monsicur, proponējat uzsaukt, — teica Dibarī, kas sēdēja no maršala pa kreisi. — Bet kā pieņemts parlamentā, pienāktos, ka tādu arī uzsauktu vacākais no mums.
— Vai šis priekšlikums ir domāts tev, Tavernī, vai man? — smējās maršals, lūkodamies uz savu veco draugu.
— Es gan tam neticu, — tcica kāds cilvēks, kas sēdēja tieši pretī maršalam Rišeljē.
— Kam jūs neticat, monsicur Kaliostro? — jautāja Hāgas grāfs, vērīgi pavērdamies runātājā.
— Es, monsicur grāf, neticu, — tcica Kaliostro palocīdamies, — ka maršals Rišeljē starp mums būtu vecākais.
— Ak, tas man patīk, — teica maršals, — liekas, ka vecākais būsi tu, Tavernī.
— Kur nu! Es esmu dzimis 1704. gadā un tātad esmu astoņus gadus jaunāks par tevi, — atbildēja vecais kungs.
— Nekautrīgais! — iesmējās maršals, — viņš atklāti izpauž, ka man jau ir astoņdesmit astoņi gadi.
— Vai patiesi, monsieur hercog, jums jau astoņdesmit astoņi? — iejautājās Kondorsē.
— Ak, Dievs, jā! Tas ir viegli aprēķināms, un tur nemaz nevajag tāda algebrista kā jūs, marķīz. Es piederu pagājušajam jeb, kā viņu dēvē, lielajam gadu simtenim. 1696. gads ir mans dzimšanas gads.
— Neiespējami! — iesaucās Delonē.
— Ak, ja še būtu jūsu tēvs, monsicur Bastīlijas komendants, viņš gan tā neteiktu, jo es 1714. gadā atrados viņa uzraudzībā.
— Bet es apgalvoju, — teica Favrs, — ka vecākais no mums ir vīns, ar kuru monsicur Hāgas grāfs pašreiz piepilda savu glāzi.
— Jums taisnība, monsieur Favr, — atbildēja grāfs. — Šim tokajietim būs jau simts divdesmit gadu un tam piederas tikt izdzertam uz karaļa veselību.
— Mazliet uzmanību, mani kungi, — tcica Kaliostro, paceldams pār galdu savu lielo, enerģisko galvu ar intcleģcntajicm sejas vaibstiem, — to es apstrīdu.
— Jūs apstrīdat tokajieša vecuma pirmtiesības, — korī iesaucās visi klātesošie.
— Pavisam noteikti, — mierīgi atbildēja grāfs, — jo es pašrocīgi aizzīmogoju šo pudeli.
— JŪS?
— Jā cs, un tas notika tai pašā dienā, kad Montekukoli 1664. gadā sakāva turkus.
Homēriski smiekli bija atbilde uz šiem vārdiem, ko grāfs izteica pavisam mierīgā un nosvērtā balsī.
— Šādā gadījumā, monsicur, jums būs jau aptuveni simts trīsdesmit gadu, — teica Dibarī kundze, — jo cs pieņemu, ka jums vajadzēja būt vismaz desmit gadu, kad jūs šo labo vīnu ieslodzījāt šinī lielajā pudelē.
— Man bija vairāk nekā desmit gadu, kad tas notika, cienītā kundze, jo trešajā dienā pēc tam man bija tas gods Viņa Majestātes Austrijas ķeizara uzdevumā apsveikt Montekukoli, kurš ar savu uzvaru pie Svētā Gotharda klostera atriebās par neveiksmīgo Espēka ekspedīciju Slovēnijā, kur neticīgie 1536. gadā tik nežēlīgi sakāva impērijas karaspēku, kurā bija arī mani draugi un ieroču biedri.
— Ak, — teica Hāgas grāfs, tikpat vienaldzīgā tonī kā Kaliostro, — tā kā monsicur pats personīgi ir piedalījies šinī ievērojamajā kaujā, tad jādomā, ka viņam vismaz toreiz būs bijis desmit gadu.
— Ja, monsicur grāf, — atbildēja Kaliostro palocīdamies, — tā bija smaga neveiksme.
— Tomēr ne tik briesmīga, kā kauja pie Kresī, — smaidīdams piebilda Kondorsē.
— Jums taisnība, monsicur, — laipni atteica Kaliostro, — Kresī neveiksme bija tik briesmīga tāpēc, ka tā nebija vienīgi armija, bet pati Francija, kas tika sakauta, bet mums arī jāpiebilst, ka šo uzvaru Anglija nepanāca godīgā ceļā. Karalim Edvartam III bija lielgabali, kas Filipam Valuā nebija zināmi, vai, pareizāk sakot, kam viņš negribēja ticēt, kaut gan es viņu jau biju brīdinājis, teikdams, ka pats savām acīm esmu redzējis tos četrus lielgabalus, ko Edvarts III bija nopircis no venēciešiem.
— Kā! — iesaucās Dibarī kundze, — jūs pazināt Filipu Valuā?
— Kundze, — atbildēja Kaliostro, — man bija tas gods būt vienam no tiem pieciem augstmaņiem, kas atradās karaļa eskortā, kad viņš atstāja kaujaslauku. Es toreiz biju ieradies kopā ar nabaga veco Bohēmijas karali, kurš bija akls, un dzirdēdams, ka cīņa zaudēta, pats nodūrās.
— Ak, Dievs, monsicurl — iesaucās Laperūzs, — jūs nevarat iedomāties, cik ļoti man žēl, ka jūs esat piedalījušies kaujā pie Kresī un nevis kaujā pie Akcijas.
— Kāpēc, monsicurl
— Tāpēc, ka tad jūs būtu varējis noskaidrot man dažus sīkumus tā laika navigācijā, kas man, neskatoties uz Plutarha izsmeļošiem rakstiem, tomēr nav lāga izprotami.
— Un kādi tie būtu, monsicur? Es būšu ļoti priecīgs, ja varēšu jums kādā veidā pakalpot.
— Tātad jūs tur ari bijāt?
— Nē, monsicur, cs toreiz biju Ēģiptē, kur karaliene Klcopatra man bija uzdevusi pārkārtot Aleksandrijas bibliotēku, un tā kā es savulaik personīgi pazinu labākos antīkos autorus, tad arī vienīgi man šis darbs bija pa spēkam.
— Un jūs, monsicur Kaliostro, redzējāt karalieni Klcopatru? — iesaucās Dibarī kundze.
— Tāpat, kā es redzu jūs, cienītā kundze.
— Vai viņa patiesi bija tik skaista, kā to stāsta?
— Grāfienes kundze, jūs zināt, ka skaistums ir relatīvs jēdziens. Visu apbrīnoto karaliene Ēģiptē, Klcopatra Parīzē, nebūtu bijusi nekas vairāk kā tikai daiļa grizete.
— Lūdzu, nenonieciniet grizetes, grāfa kungs!
— Dievs lai pasargā!
— Un tātad Klcopatra bija…
— Maza auguma, trausla, tempermentīga, asprātīga, ar lielām, sapņainām acīm, grieķu degunu, pērļu baltiem zobiem un ar tādām pašām rokām, kā jums, kundze; rokām, kas radītas, lai turētu scepteri. Lūk, redzat dimantu, ko viņa man uzdāvāja un ko viņa bija dabūjusi no sava brāļa Ptolemaja. Viņa to parasti nēsāja uz īkšķa.
— Uz īkšķa! — iesaucās Dibarī.
— Jā, tāda tolaik bija ēģiptiešu mode, bet es, redzat, tik tikko to varu nomaukt no mana mazā pirksta.
Читать дальше