Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA

— Mazliet uzmanību, mani kungi, — tcica Kaliostro, paceldams pār galdu savu lielo, enerģisko galvu ar intcleģcntajicm sejas vaibstiem, — to es apstrīdu.

— Jūs apstrīdat tokajieša vecuma pirmtiesības, — korī iesaucās visi klātesošie.

— Pavisam noteikti, — mierīgi atbildēja grāfs, — jo es pašrocīgi aizzīmogoju šo pudeli.

— JŪS?

— Jā cs, un tas notika tai pašā dienā, kad Montekukoli 1664. gadā sakāva turkus.

Homēriski smiekli bija atbilde uz šiem vārdiem, ko grāfs izteica pavisam mierīgā un nosvērtā balsī.

— Šādā gadījumā, monsicur, jums būs jau aptuveni simts trīsdesmit gadu, — teica Dibarī kundze, — jo cs pieņemu, ka jums vajadzēja būt vismaz desmit gadu, kad jūs šo labo vīnu ieslodzījāt šinī lielajā pudelē.

— Man bija vairāk nekā desmit gadu, kad tas notika, cienītā kundze, jo trešajā dienā pēc tam man bija tas gods Viņa Majestātes Austrijas ķeizara uzdevumā apsveikt Montekukoli, kurš ar savu uzvaru pie Svētā Gotharda klostera atriebās par neveiksmīgo Espēka ekspedīciju Slovēnijā, kur neticīgie 1536. gadā tik nežēlīgi sakāva impērijas karaspēku, kurā bija arī mani draugi un ieroču biedri.

— Ak, — teica Hāgas grāfs, tikpat vienaldzīgā tonī kā Kaliostro, — tā kā monsicur pats personīgi ir piedalījies šinī ievērojamajā kaujā, tad jādomā, ka viņam vismaz toreiz būs bijis desmit gadu.

— Ja, monsicur grāf, — atbildēja Kaliostro palocīdamies, — tā bija smaga neveiksme.

— Tomēr ne tik briesmīga, kā kauja pie Kresī, — smaidīdams piebilda Kondorsē.

— Jums taisnība, monsicur, — laipni atteica Kaliostro, — Kresī neveiksme bija tik briesmīga tāpēc, ka tā nebija vienīgi armija, bet pati Francija, kas tika sakauta, bet mums arī jāpiebilst, ka šo uzvaru Anglija nepanāca godīgā ceļā. Karalim Edvartam III bija lielgabali, kas Filipam Valuā nebija zināmi, vai, pareizāk sakot, kam viņš negribēja ticēt, kaut gan es viņu jau biju brīdinājis, teikdams, ka pats savām acīm esmu redzējis tos četrus lielgabalus, ko Edvarts III bija nopircis no venē­ciešiem.

— Kā! — iesaucās Dibarī kundze, — jūs pazināt Filipu Valuā?

— Kundze, — atbildēja Kaliostro, — man bija tas gods būt vienam no tiem pieciem augstmaņiem, kas atradās karaļa eskortā, kad viņš atstāja kaujaslauku. Es toreiz biju ieradies kopā ar nabaga veco Bohēmijas karali, kurš bija akls, un dzirdēdams, ka cīņa zaudēta, pats nodūrās.

— Ak, Dievs, monsicurl — iesaucās Laperūzs, — jūs nevarat iedomāties, cik ļoti man žēl, ka jūs esat piedalījušies kaujā pie Kresī un nevis kaujā pie Akcijas.

— Kāpēc, monsicurl

— Tāpēc, ka tad jūs būtu varējis noskaidrot man dažus sīkumus tā laika navigācijā, kas man, neskatoties uz Plutarha izsmeļošiem rakstiem, tomēr nav lāga izprotami.

— Un kādi tie būtu, monsicur? Es būšu ļoti priecīgs, ja varēšu jums kādā veidā pakalpot.

— Tātad jūs tur ari bijāt?

— Nē, monsicur, cs toreiz biju Ēģiptē, kur karaliene Klcopatra man bija uzdevusi pārkārtot Aleksandrijas bibliotēku, un tā kā es savulaik personīgi pazinu labākos antīkos autorus, tad arī vienīgi man šis darbs bija pa spēkam.

— Un jūs, monsicur Kaliostro, redzējāt karalieni Klcopatru? — iesaucās Dibarī kundze.

— Tāpat, kā es redzu jūs, cienītā kundze.

— Vai viņa patiesi bija tik skaista, kā to stāsta?

— Grāfienes kundze, jūs zināt, ka skaistums ir relatīvs jēdziens. Visu apbrīnoto karaliene Ēģiptē, Klcopatra Parīzē, nebūtu bijusi nekas vairāk kā tikai daiļa grizete.

— Lūdzu, nenonieciniet grizetes, grāfa kungs!

— Dievs lai pasargā!

— Un tātad Klcopatra bija…

— Maza auguma, trausla, tempermentīga, asprātīga, ar lielām, sapņainām acīm, grieķu degunu, pērļu baltiem zobiem un ar tādām pašām rokām, kā jums, kundze; rokām, kas radītas, lai turētu scepteri. Lūk, redzat dimantu, ko viņa man uzdāvāja un ko viņa bija dabūjusi no sava brāļa Ptolemaja. Viņa to parasti nēsāja uz īkšķa.

— Uz īkšķa! — iesaucās Dibarī.

— Jā, tāda tolaik bija ēģiptiešu mode, bet es, redzat, tik tikko to varu nomaukt no mana mazā pirksta.

Un, novilcis gredzenu, viņš to pasniedza Dibarī kundzei.

Tas bija brīnišķīgs dimants, kas, spriežot pēc tā dzidruma un meistariskā slīpējuma, varēja būt trīsdesmit vai četrdesmit tūkstoš franku vērts.

Dimants apstaigāja visapkārt galdam un atkal atgriezās pie Kaliostro, kas to mierīgi uzmauca pirkstā.

— Es redzu, ka jūs neviens man neticat, — viņš tcica, — ak, liktenīgā neticība, ar kuru es esmu cīnījies visu mūžu. Filips Valuā man neticēja, kad es viņam devu padomu dot Edvartam savā zemē patvērumu. Klcopatra man neticēja, kad cs viņai pateicu, ka Antonijs tiks sakauts. Tāpat arī Trojas ļaudis man negribēja ticēt, kad es attiecībā uz Trojas zirgu viņiem teicu: «Klausieties, ko saka Kasandra, viņa runā iedvesmā!"

— Nē, tas tiešām ir kaut kas lielisks, — teica Dibarī, locīdamies aiz smiekliem, — nudien, cs vēl neesmu sastapusi cilvēku, kas ar tik nopietnu seju varētu taisīt tik lieliskus jokus.

— Bet cs jums apgalvoju, ka Jonatans to varēja vēl daudz labāk par mani, — teica Kaliostro, palocīdamies. — Ak, kas tas bija par jauku puisi! Kad Zauls viņu nodūra, man likās, ka es zaudēšu prātu.

— Vai zināt, grāf, — teica hercog Rišeljē, — ja jūs turpināsit vēl tādā pašā garā, tad jūs padarīsit traku manu nabaga Tavernī, kurš tik ļoti bīstas no nāves, ka skatās uz jums gluži izbijies, jo viņš uzskata jūs par nemirstīgu. Nu, redzēsim. Sakiet atklāti, vai jūs tāds esat, vai nē?

— Nemirstīgs?

— Jā, nemirstīgs.

— To es tiešām nezinu, bet noteikti cs varu apgalvot vienu.

— Ko tad? — jautāja Tavernī, visziņkārīgākais no visiem grāfa klausītājiem.

— Ka esmu redzējis visas tās lietas un pazinis visus tos cilvēkus, par kuriem cs jums nupat stāstīju.

— Jūs pazināt Montekukoli?

— Tāpat kā cs pazīstu jūs, monsicur Favr, un vēl daudz tuvāk: jūs cs redzu tikai otro vai trešo reizi, bet ar pieminēto slaveno stratēģi mēs veselu gadu nodzīvojām vienā teltī.

— Un jūs pazināt Filipu Valuā?

— Kā jau man bija tas gods jums to iepriekš apgalvot; bet kad viņš atgriezās Parīzē, es atstāju Franciju un devos atpakaļ uz Bohēmiju.

— Un Kleopatru?

— Jā, grāfienes kundze, arī Kleopatru. Es jau jums teicu, ka viņai bija melnas acis kā jums un gandrīz tikpat daiļš krūšu veidojums kā jums.

— Bet, grāf, kā jūs zināt, kādas man ir krūtis?

— Tāpēc, kundze, ka viņas ir tādas pašas kā Kasandrai, un lai līdzība būtu pilnīga, viņai bija tāpat kā jums, vai, pareizāk sakot, jums ir tāpat ka viņai neliela tumša dzimumzīmīte tieši uz sestās ribas, kreisajā pusē.

— Grāf, jūs laikam patiesi esat burvis.

— O, nē, marķīze, — iesaucās maršals smiedamies, — es viņam to pateicu.

— Un kā jūs to zināt?

Maršals izstiepa lūpas.

— Hm, — viņš noņurdēja, — tas nu ir ģimenes noslēpums.

— Lai nu paliek, — tcica Dibarī kundze. — Patiesību sakot, maršal, ierodoties pie jums, ir jāuzliek divas kārtas smiņķa.

Tad, pagriezusies pret Kaliostro, viņa piebilda:

— Man šķiet, monsicur, jūs zināt mūžīgās jaunības noslēpumu, jo kaut gan esat trīs vai četrus tūkstošus gadu vecs, jums nevar dot pat četrdesmit gadu.

— Jā, kundze, es zinu mūžīgās jaunības noslēpumu.