• Пожаловаться

Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RĪGA,, год выпуска: 1993, категория: Историческая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Aleksandrs Dimā (tēvs) KARALIENES KAKLAROTA

KARALIENES KAKLAROTA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KARALIENES KAKLAROTA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Trešais un ceturtais sējums KARALIENES KAKLAROTA Aleksandrs Dimā (tēvs) Kopoti raksti piecpadsmit sējumos Romāns divās grāmatās RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993 Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS" No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116 Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40 Priekšvārds Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas. Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem. Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija". „Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!" Un šī balss būs mana balss. Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu? Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas. Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu. Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos. Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad. Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss. Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā. Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā. Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā. Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota". Aleksandrs Dima Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā. 1848. gada 19. novembrī

Aleksandrs Dimā (tēvs): другие книги автора


Кто написал KARALIENES KAKLAROTA? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

KARALIENES KAKLAROTA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KARALIENES KAKLAROTA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

visi klātesošie kā elektrizēti tūdaļ piecēlās un sauca:

—   Lai dzīvo Viņa Majestāte!

—           Pareizi, — atbildēja Hāgas grāfs, — lai dzīvo Viņa Majestāte Francijas karalis! Vai jūs tā nedomājat, monsicur Laperūz?

—           Monsicur grāf, — atbildēja virsnieks ar glaimojošu godeienību, kāda raksturīga visiem tiem, kam bieži nākas sarunāties ar kronētām personām, — ir pagājusi tikai stunda, kopš es biju pie karaļa un karalis bija pret mani tik labvēlīgs, ka saucot — lai dzīvo karalis! — neviens še nespētu mani pārkliegt. Bet tā kā pēc vienas stundas es ar pasta zirgiem steigšos uz jūrmalu, lai uzņemtos vadību pār abām flotēm, kuras karalis ir nodevis manā rīcībā, tad es laipni izlūgtos jūsu atļauju, tiklīdz būšu projām no šejienes, uzsaukt veselības vēl kādam citam karalim, kuram es labprāt kalpotu, ja man jau nebūtu tik teicams valdnieks.

Un pacēlis savu glāzi, monsicur Laperūzs pazemīgi palocījās Hāgas grāfam.

—            Mēs visi piekrītam šim tostam, ko jūs, monsicur, proponējat uzsaukt, — teica Dibarī, kas sēdēja no maršala pa kreisi. — Bet kā pieņemts parlamentā, pienāktos, ka tādu arī uzsauktu vacākais no mums.

—           Vai šis priekšlikums ir domāts tev, Tavernī, vai man? — smējās maršals, lūkodamies uz savu veco draugu.

—           Es gan tam neticu, — tcica kāds cilvēks, kas sēdēja tieši pretī maršalam Rišeljē.

—           Kam jūs neticat, monsicur Kaliostro? — jautāja Hāgas grāfs, vērīgi pavērdamies runātājā.

—           Es, monsicur grāf, neticu, — tcica Kaliostro palocīdamies, — ka maršals Rišeljē starp mums būtu vecākais.

—           Ak, tas man patīk, — teica maršals, — liekas, ka vecākais būsi tu, Tavernī.

—            Kur nu! Es esmu dzimis 1704. gadā un tātad esmu astoņus gadus jaunāks par tevi, — atbildēja vecais kungs.

—            Nekautrīgais! — iesmējās maršals, — viņš atklāti izpauž, ka man jau ir astoņdesmit astoņi gadi.

—           Vai patiesi, monsieur hercog, jums jau astoņdesmit astoņi? — iejautājās Kondorsē.

—           Ak, Dievs, jā! Tas ir viegli aprēķināms, un tur nemaz nevajag tāda algebrista kā jūs, marķīz. Es piederu pagājušajam jeb, kā viņu dēvē, lielajam gadu simtenim. 1696. gads ir mans dzimšanas gads.

—   Neiespējami! — iesaucās Delonē.

—           Ak, ja še būtu jūsu tēvs, monsicur Bastīlijas komendants, viņš gan tā neteiktu, jo es 1714. gadā atrados viņa uzraudzībā.

—           Bet es apgalvoju, — teica Favrs, — ka vecākais no mums ir vīns, ar kuru monsicur Hāgas grāfs pašreiz piepilda savu glāzi.

—           Jums taisnība, monsieur Favr, — atbildēja grāfs. — Šim tokajietim būs jau simts divdesmit gadu un tam piederas tikt izdzertam uz karaļa veselību.

—           Mazliet uzmanību, mani kungi, — tcica Kaliostro, paceldams pār galdu savu lielo, enerģisko galvu ar intcleģcntajicm sejas vaibstiem, — to es apstrīdu.

—           Jūs apstrīdat tokajieša vecuma pirmtiesības, — korī iesaucās visi klātesošie.

—           Pavisam noteikti, — mierīgi atbildēja grāfs, — jo es pašrocīgi aizzīmogoju šo pudeli.

—  JŪS?

—  Jā cs, un tas notika tai pašā dienā, kad Montekukoli 1664. gadā sakāva turkus.

Homēriski smiekli bija atbilde uz šiem vārdiem, ko grāfs izteica pavisam mierīgā un nosvērtā balsī.

—  Šādā gadījumā, monsicur, jums būs jau aptuveni simts trīsdesmit gadu, — teica Dibarī kundze, — jo cs pieņemu, ka jums vajadzēja būt vismaz desmit gadu, kad jūs šo labo vīnu ieslodzījāt šinī lielajā pudelē.

—   Man bija vairāk nekā desmit gadu, kad tas notika, cienītā kundze, jo trešajā dienā pēc tam man bija tas gods Viņa Majestātes Austrijas ķeizara uzdevumā apsveikt Montekukoli, kurš ar savu uzvaru pie Svētā Gotharda klostera atriebās par neveiksmīgo Espēka ekspedīciju Slovēnijā, kur neticīgie 1536. gadā tik nežēlīgi sakāva impērijas karaspēku, kurā bija arī mani draugi un ieroču biedri.

—   Ak, — teica Hāgas grāfs, tikpat vienaldzīgā tonī kā Kaliostro, — tā kā monsicur pats personīgi ir piedalījies šinī ievērojamajā kaujā, tad jādomā, ka viņam vismaz toreiz būs bijis desmit gadu.

—  Ja, monsicur grāf, — atbildēja Kaliostro palocīdamies, — tā bija smaga neveiksme.

—  Tomēr ne tik briesmīga, kā kauja pie Kresī, — smaidīdams piebilda Kondorsē.

—   Jums taisnība, monsicur, — laipni atteica Kaliostro, — Kresī neveiksme bija tik briesmīga tāpēc, ka tā nebija vienīgi armija, bet pati Francija, kas tika sakauta, bet mums arī jāpiebilst, ka šo uzvaru Anglija nepanāca godīgā ceļā. Karalim Edvartam III bija lielgabali, kas Filipam Valuā nebija zināmi, vai, pareizāk sakot, kam viņš negribēja ticēt, kaut gan es viņu jau biju brīdinājis, teikdams, ka pats savām acīm esmu redzējis tos četrus lielgabalus, ko Edvarts III bija nopircis no venē­ciešiem.

—   Kā! — iesaucās Dibarī kundze, — jūs pazināt Filipu Valuā?

—  Kundze, — atbildēja Kaliostro, — man bija tas gods būt vienam no tiem pieciem augstmaņiem, kas atradās karaļa eskortā, kad viņš atstāja kaujaslauku. Es toreiz biju ieradies kopā ar nabaga veco Bohēmijas karali, kurš bija akls, un dzirdēdams, ka cīņa zaudēta, pats nodūrās.

—   Ak, Dievs, monsicurl — iesaucās Laperūzs, — jūs nevarat iedomāties, cik ļoti man žēl, ka jūs esat piedalījušies kaujā pie Kresī un nevis kaujā pie Akcijas.

—  Kāpēc, monsicurl

—  Tāpēc, ka tad jūs būtu varējis noskaidrot man dažus sīkumus tā laika navigācijā, kas man, neskatoties uz Plutarha izsmeļošiem rakstiem, tomēr nav lāga izprotami.

—  Un kādi tie būtu, monsicur? Es būšu ļoti priecīgs, ja varēšu jums kādā veidā pakalpot.

—   Tātad jūs tur ari bijāt?

—   Nē, monsicur, cs toreiz biju Ēģiptē, kur karaliene Klcopatra man bija uzdevusi pārkārtot Aleksandrijas bibliotēku, un tā kā es savulaik personīgi pazinu labākos antīkos autorus, tad arī vienīgi man šis darbs bija pa spēkam.

—    Un jūs, monsicur Kaliostro, redzējāt karalieni Klcopatru? — iesaucās Dibarī kundze.

—   Tāpat, kā es redzu jūs, cienītā kundze.

—   Vai viņa patiesi bija tik skaista, kā to stāsta?

—   Grāfienes kundze, jūs zināt, ka skaistums ir relatīvs jēdziens. Visu apbrīnoto karaliene Ēģiptē, Klcopatra Parīzē, nebūtu bijusi nekas vairāk kā tikai daiļa grizete.

—   Lūdzu, nenonieciniet grizetes, grāfa kungs!

—   Dievs lai pasargā!

—   Un tātad Klcopatra bija…

—    Maza auguma, trausla, tempermentīga, asprātīga, ar lielām, sapņainām acīm, grieķu degunu, pērļu baltiem zobiem un ar tādām pašām rokām, kā jums, kundze; rokām, kas radītas, lai turētu scepteri. Lūk, redzat dimantu, ko viņa man uzdāvāja un ko viņa bija dabūjusi no sava brāļa Ptolemaja. Viņa to parasti nēsāja uz īkšķa.

—   Uz īkšķa! — iesaucās Dibarī.

—   Jā, tāda tolaik bija ēģiptiešu mode, bet es, redzat, tik tikko to varu nomaukt no mana mazā pirksta.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS
STRELNIEKS OTONS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA»

Обсуждение, отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.