Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA,, Год выпуска: 1993, Издательство: „AEROEKSPRESIS, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

KARALIENES KAKLAROTA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KARALIENES KAKLAROTA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Trešais un ceturtais sējums
KARALIENES KAKLAROTA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Romāns divās grāmatās
RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993
Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS"
No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS
Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116
Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40
Priekšvārds
Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas.
Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem.
Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija".
„Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!"
Un šī balss būs mana balss.
Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu?
Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas.
Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu.
Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos.
Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad.
Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss.
Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā.
Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā.
Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā.
Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota".
Aleksandrs Dima
Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā.
1848. gada 19. novembrī

KARALIENES KAKLAROTA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KARALIENES KAKLAROTA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Ak, tad atjaunojiet arī mani!

— Tas, kundze, būtu gluži lieki, jo šis brīnums jau ir noticis. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš izskatās, un jums, vislielākais, var dot trīsdesmit gadu.

— Tas ir kompliments.

— Nē, kundze, tas ir fakts.

— Lūdzu paskaidrojiet.

— Tas ir viegli izdarāms. Jūs pati pie sevis esat pielietojusi manu līdzekli.

— Kādā veidā?

— Ieņemdami manu eliksīru.

— Es?

— Jā, jūs pati, grāfienes kundze. Un to jūs neesat aizmirsusi.

— Iemērām!

— Grāficn, jūs taču atceraties kādu māju Sentkloda ielā? Jūs atceraties, ka reiz tur icradātics, lai nokārtotu kādu lietu ar monsieur Sartlnu? Vai jūs atceraties, ka izdarījāt mazu pakalpojumu Zozefam Balzāmo, vienam no maniem draugiem? Jūs atceraties, ka Balzāmo uzdāvināja jums flakonu ar eleksīru, ieteikdams ieņemt no tā ik rītus trīs pilienus? Un vai jūs atceraties, ka jūs sekojāt viņa norādījumam līdz pat šā gada sākumam, kad flakons beidzot bija tukšs? Ja jūs, grāfienes kundze, no visa tā nekā vairs neatcerētos, tā nebūtu vairs aizmāršība, tā būtu jau nepateicība.

— Ak, monsicur Kaliostro, jūs man stāstāt tādas lietas.

— Kas zināmas vienīgi jums, to es zinu ļoti labi. Bet kāda tad būtu nozīme būt burvim, ja cs nezinātu savu līdzcilvēku noslēpumus?

— Bet, tad jau Zozefs Balzāmo, tāpat kā jūs, zināja šā brīnišķīgā eleksīra noslēpumu?

— Nē, kundze, bet tā kā šis cilvēks bija viens no maniem labākajiem draugiem, es viņam iedevu trīs flakonus.

— Vai viņam vēl ir kāds no tiem?

— Par to cs nekā nezinu. Jau trīs gadus mans nabaga Balzāmo ir pazudis bez vēsts. Pēdējo reizi es viņu tiku redzējis Amerikā Ohaio upes krastos. Viņš grasījās doties ar kādu ekspedīciju uz Klinšu kalniem. Pēc tam es dzirdēju stāstām, ka viņš esot miris.

— Nu, redzēsim, grāf, — iesaucās maršals, — tikai, lūdzu, bez komplimentiem! Noslēpumu, grāf, jūsu noslēpumu!

— Vai jūs, monsicur, runājat nopietni? — jautāja Hāgas grāfs.

— Ļoti nopietni, sirc, piedošanu, cs gribēju teikt — monsicur grāf, — un viņš godeienīgi palocījās, likdams ar to saprast, ka viņa kļūda nebūt nebija nejaušība.

— Tātad kundze nav pietiekami veca, lai viņu atjaunotu? — jautāja maršals.

— Patiesi — nē.

— Labi, tad es jums norādīšu citu personu. Lūk, mans draugs Tavernī. Ko jūs par viņu teiksit? Vai viņš neizskatās tā, it kā būtu Poncija Pilāta laikabiedrs? Bet var jau būt, ka še atkal ir cita nelaime un viņš jau ir par vecu?

Kaliostro paskatījās uz baronu.

— Nedomāju vis, — viņš tcica.

— Mīļo, grāf! — iesaucās maršals Rišeljē, — ja jūs atjaunosit to še, es jūs atzīšu par Mēdcjas* mācekli.

— Jūs to vēlaties? — jautāja Kaliostro namatēvam, tai pašā laikā ar acīm jautājoši vērdamies visos klātesošajos.

Visi pamāja piekrītoši.

— Un jūs, monsicur Tavernī, domājat tāpat kā pārējie?

— Velns lai parauj, es to vēlos vēl vairāk nekā viņi, — atteica barons.

— Labi, tā ir viegla lieta, — teica Kaliostro. Viņš ļāva diviem pirkstiem ieslīdēt ķešā, no kuras izvilka slīpētu kristāla flakonu.

Tad, paņēmis gluži tīru kristāla glāzi, viņš tanī ielēja dažus pilienus no pudeles satura.

Pēc tam viņš atšķaidīja šos nedaudzos pilienus pusglāzē auksta šampānieša un šādi sagatavoto dzērienu pasniedza baronam.

Visi sēdēja, mutes iepletuši, un, acis ncnolaizdami, vēroja katru viņa vismazāko kustību.

Barons satvēra glāzi, bet līdz ko to gribēja celt pie lūpām, viņš apjucis apstājās.

Visi, redzēdami viņa vilcināšanos, sāka skaļi smiet, bet Kaliostro kļuva nepacietīgs.

— Pasteidzieties, baron, — viņš iesaucās, — citādi jūs sabojāsit dzērienu, no kura katrs piliens ir vērts simts luidoru!

— Velns lai parauj, tas cērt pāri tokajietim! — iesaucās Rišeljē, mēģinādams jokot.

— Vai man patiesi ir jādzer? — barons drebošā balsī jautāja.

— Vai arī jāsniedz glāze tālāk, lai vismaz kādam citam tiktu labums no šā eleksīra.

— Dod šurp! — iesaucās Rišeljē, izstiepis roku. Barons paostīja glāzi: pikantā balzama smarža un skaisti sarkanā krāsa, ko šie nedaudzie pilieni piešķīra šampanietim, beidzot iedrošināja baronu un viņš norija maģisko dziru.

Tai pašā acumirklī viņš juta, ka pa visu miesu izskrien savādas trīsas. Viņa vecās asinis, kas kūtri ritēja vēnās, sākot no kājām līdz pat sirdij, strauji ieplūda zemādas audos. Viņa krunkainā āda palika gluda; viņa acis, kas pa pusei bija iegrimušas aiz plakstiem, izpletās pret viņa gribu, un redzoklis kļuva liels un mirdzošs. Roku drebēšana kļuva par enerģisku žestu; balss sāka skanēt skaļi, bet viņa ceļi un gurni kļuva vingri un elastīgi — kā senās jaunības dienās. Likās, ka iedzertā dzira būtu atjaunojusi viņa ķermeni no viena gala līdz otram.

Medeja — Burve sengrieķu teikas.

No visām pusēm atskanēja pārsteiguma un izbrīnās saucieni. Tavernī, kurš līdz šim varēja tikai zelēt ar smaganām, pēkšņi jutās izsalcis. Viņš enerģiski satvēra šķīvi un nazi, uzlika sev krietnu porciju ragū un, sasmalcinādams žokļos irbes kauliņus, teica, ka viņš jūtot mutē visus zobus — kā divdesmit gadu vecumā.

Viņš ēda, smējās, dzēra un kliedza no prieka kādu pusstundu, un visu šo laiku pārējie galdabiedri noraudzījās viņā galīgi apmulsuši. Tad pamazām viņš sāka saplakt, kā liesma lampā, kurai aptrūkusi eļļa. Vispirms tas kļuva redzams uz pieres, kur vecuma krunkas, kas uz brīdi bija pazudušas, iegūla atkal no jauna. Viņa skatiens aizmiglojās un satumsa, viņš pazaudēja garšu līdz ar ēstgribu; mugura kļuva līka, un ceļgali sāka drebēt kā līdz šim.

— Ak vai! — viņš nopūtās.

— Kas ir? — jautāja tam visi klātesošie.

— Kas ir? Jaunība zūd!

Viņš dziļi nopūtās un divas asaras pamirdzēja zem acu plakstiem.

Redzot šo sirmgalvi, kurš pēc atjaunošanas brīža tagad jutās vēl vecāks, gluži instinktīvi visi viesi nopūtās līdz ar Tavernī.

— Tas viss, mani kungi, ir viegli izskaidrojams, — ierunājās Kaliostro, — es iepilināju barona glāzē tikai trīsdesmit piecus pilienus dzīvības eleksīra, kas pietika tikai trīsdesmit piecām minūtēm.

— O, grāf, dodiet vēl, vēl! — kāri čāpstināja sirmgalvis.

— Nē, monsicur, — atteica Kaliostro, — otra deva varētu jūs nogalināt.

No visiem klātesošajiem it sevišķi Dibarī kundze, kas jau pazina eleksīra iedarbi, ar vislielāko uzmanību bija sekojusi mēģinājuma norisei.

Tiklīdz Vecā Tavernī artērijas sāka piepamt no jaunības enerģijas pieplūduma, grāfiene nenovērsa acis no tām, sekodama, kā atgriežas dzīvības spēks un jaunība. Viņa smējās, aplaudēja un pati kļuva jaunāka.

Kad dzēriena iespaids bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, grāfiene mēģināja sagrābt Kaliostro roku, lai izrautu tam dzīvības flakonu.

Bet tieši šai brīdī Tavernī novecoja vēl straujāk nekā bija atjaunojies.

— Ak vai! — viņa nopūtās, — viss ir tikai maldi un ilūzija, lieliskais iespaids nederēja ilgāk par trīsdesmit piecām minūtēm.

— Tas nozīmē, — piebilda Hāgas grāfs, — ka lai atgūtu jaunību uz desmit gadiem, vajadzētu izdzert veselu upi.

Visi iesmējās.

— Nē, — teica Kondorsē, — aprēķins ir pavisam vienkāršs: trīsdesmit pieci pilieni — trīsdesmit piecām minūtēm ir tīrais nieks — trīs miljoni viens simts piecdesmit trīs tūkstoši un pieci pilieni — ar to pietiek, lai saglābātu jaunību uz veselu gadu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā - Divas Diānas
Aleksandrs Dimā
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI
Aleksandrs Dimā (tēvs )
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro
Aleksandrs Dimā(Tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA»

Обсуждение, отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x