Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA

— Ak, tad atjaunojiet arī mani!

— Tas, kundze, būtu gluži lieki, jo šis brīnums jau ir noticis. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš izskatās, un jums, vislielākais, var dot trīsdesmit gadu.

— Tas ir kompliments.

— Nē, kundze, tas ir fakts.

— Lūdzu paskaidrojiet.

— Tas ir viegli izdarāms. Jūs pati pie sevis esat pielietojusi manu līdzekli.

— Kādā veidā?

— Ieņemdami manu eliksīru.

— Es?

— Jā, jūs pati, grāfienes kundze. Un to jūs neesat aizmirsusi.

— Iemērām!

— Grāficn, jūs taču atceraties kādu māju Sentkloda ielā? Jūs atceraties, ka reiz tur icradātics, lai nokārtotu kādu lietu ar monsieur Sartlnu? Vai jūs atceraties, ka izdarījāt mazu pakalpojumu Zozefam Balzāmo, vienam no maniem draugiem? Jūs atceraties, ka Balzāmo uzdāvināja jums flakonu ar eleksīru, ieteikdams ieņemt no tā ik rītus trīs pilienus? Un vai jūs atceraties, ka jūs sekojāt viņa norādījumam līdz pat šā gada sākumam, kad flakons beidzot bija tukšs? Ja jūs, grāfienes kundze, no visa tā nekā vairs neatcerētos, tā nebūtu vairs aizmāršība, tā būtu jau nepateicība.

— Ak, monsicur Kaliostro, jūs man stāstāt tādas lietas.

— Kas zināmas vienīgi jums, to es zinu ļoti labi. Bet kāda tad būtu nozīme būt burvim, ja cs nezinātu savu līdzcilvēku noslēpumus?

— Bet, tad jau Zozefs Balzāmo, tāpat kā jūs, zināja šā brīnišķīgā eleksīra noslēpumu?

— Nē, kundze, bet tā kā šis cilvēks bija viens no maniem labākajiem draugiem, es viņam iedevu trīs flakonus.

— Vai viņam vēl ir kāds no tiem?

— Par to cs nekā nezinu. Jau trīs gadus mans nabaga Balzāmo ir pazudis bez vēsts. Pēdējo reizi es viņu tiku redzējis Amerikā Ohaio upes krastos. Viņš grasījās doties ar kādu ekspedīciju uz Klinšu kalniem. Pēc tam es dzirdēju stāstām, ka viņš esot miris.

— Nu, redzēsim, grāf, — iesaucās maršals, — tikai, lūdzu, bez komplimentiem! Noslēpumu, grāf, jūsu noslēpumu!

— Vai jūs, monsicur, runājat nopietni? — jautāja Hāgas grāfs.

— Ļoti nopietni, sirc, piedošanu, cs gribēju teikt — monsicur grāf, — un viņš godeienīgi palocījās, likdams ar to saprast, ka viņa kļūda nebūt nebija nejaušība.

— Tātad kundze nav pietiekami veca, lai viņu atjaunotu? — jautāja maršals.

— Patiesi — nē.

— Labi, tad es jums norādīšu citu personu. Lūk, mans draugs Tavernī. Ko jūs par viņu teiksit? Vai viņš neizskatās tā, it kā būtu Poncija Pilāta laikabiedrs? Bet var jau būt, ka še atkal ir cita nelaime un viņš jau ir par vecu?

Kaliostro paskatījās uz baronu.

— Nedomāju vis, — viņš tcica.

— Mīļo, grāf! — iesaucās maršals Rišeljē, — ja jūs atjaunosit to še, es jūs atzīšu par Mēdcjas* mācekli.

— Jūs to vēlaties? — jautāja Kaliostro namatēvam, tai pašā laikā ar acīm jautājoši vērdamies visos klātesošajos.

Visi pamāja piekrītoši.

— Un jūs, monsicur Tavernī, domājat tāpat kā pārējie?

— Velns lai parauj, es to vēlos vēl vairāk nekā viņi, — atteica barons.

— Labi, tā ir viegla lieta, — teica Kaliostro. Viņš ļāva diviem pirkstiem ieslīdēt ķešā, no kuras izvilka slīpētu kristāla flakonu.

Tad, paņēmis gluži tīru kristāla glāzi, viņš tanī ielēja dažus pilienus no pudeles satura.

Pēc tam viņš atšķaidīja šos nedaudzos pilienus pusglāzē auksta šampānieša un šādi sagatavoto dzērienu pasniedza baronam.

Visi sēdēja, mutes iepletuši, un, acis ncnolaizdami, vēroja katru viņa vismazāko kustību.

Barons satvēra glāzi, bet līdz ko to gribēja celt pie lūpām, viņš apjucis apstājās.

Visi, redzēdami viņa vilcināšanos, sāka skaļi smiet, bet Kaliostro kļuva nepacietīgs.

— Pasteidzieties, baron, — viņš iesaucās, — citādi jūs sabojāsit dzērienu, no kura katrs piliens ir vērts simts luidoru!

— Velns lai parauj, tas cērt pāri tokajietim! — iesaucās Rišeljē, mēģinādams jokot.

— Vai man patiesi ir jādzer? — barons drebošā balsī jautāja.

— Vai arī jāsniedz glāze tālāk, lai vismaz kādam citam tiktu labums no šā eleksīra.

— Dod šurp! — iesaucās Rišeljē, izstiepis roku. Barons paostīja glāzi: pikantā balzama smarža un skaisti sarkanā krāsa, ko šie nedaudzie pilieni piešķīra šampanietim, beidzot iedrošināja baronu un viņš norija maģisko dziru.

Tai pašā acumirklī viņš juta, ka pa visu miesu izskrien savādas trīsas. Viņa vecās asinis, kas kūtri ritēja vēnās, sākot no kājām līdz pat sirdij, strauji ieplūda zemādas audos. Viņa krunkainā āda palika gluda; viņa acis, kas pa pusei bija iegrimušas aiz plakstiem, izpletās pret viņa gribu, un redzoklis kļuva liels un mirdzošs. Roku drebēšana kļuva par enerģisku žestu; balss sāka skanēt skaļi, bet viņa ceļi un gurni kļuva vingri un elastīgi — kā senās jaunības dienās. Likās, ka iedzertā dzira būtu atjaunojusi viņa ķermeni no viena gala līdz otram.

Medeja — Burve sengrieķu teikas.

No visām pusēm atskanēja pārsteiguma un izbrīnās saucieni. Tavernī, kurš līdz šim varēja tikai zelēt ar smaganām, pēkšņi jutās izsalcis. Viņš enerģiski satvēra šķīvi un nazi, uzlika sev krietnu porciju ragū un, sasmalcinādams žokļos irbes kauliņus, teica, ka viņš jūtot mutē visus zobus — kā divdesmit gadu vecumā.

Viņš ēda, smējās, dzēra un kliedza no prieka kādu pusstundu, un visu šo laiku pārējie galdabiedri noraudzījās viņā galīgi apmulsuši. Tad pamazām viņš sāka saplakt, kā liesma lampā, kurai aptrūkusi eļļa. Vispirms tas kļuva redzams uz pieres, kur vecuma krunkas, kas uz brīdi bija pazudušas, iegūla atkal no jauna. Viņa skatiens aizmiglojās un satumsa, viņš pazaudēja garšu līdz ar ēstgribu; mugura kļuva līka, un ceļgali sāka drebēt kā līdz šim.

— Ak vai! — viņš nopūtās.

— Kas ir? — jautāja tam visi klātesošie.

— Kas ir? Jaunība zūd!

Viņš dziļi nopūtās un divas asaras pamirdzēja zem acu plakstiem.

Redzot šo sirmgalvi, kurš pēc atjaunošanas brīža tagad jutās vēl vecāks, gluži instinktīvi visi viesi nopūtās līdz ar Tavernī.

— Tas viss, mani kungi, ir viegli izskaidrojams, — ierunājās Kaliostro, — es iepilināju barona glāzē tikai trīsdesmit piecus pilienus dzīvības eleksīra, kas pietika tikai trīsdesmit piecām minūtēm.

— O, grāf, dodiet vēl, vēl! — kāri čāpstināja sirmgalvis.

— Nē, monsicur, — atteica Kaliostro, — otra deva varētu jūs nogalināt.

No visiem klātesošajiem it sevišķi Dibarī kundze, kas jau pazina eleksīra iedarbi, ar vislielāko uzmanību bija sekojusi mēģinājuma norisei.

Tiklīdz Vecā Tavernī artērijas sāka piepamt no jaunības enerģijas pieplūduma, grāfiene nenovērsa acis no tām, sekodama, kā atgriežas dzīvības spēks un jaunība. Viņa smējās, aplaudēja un pati kļuva jaunāka.

Kad dzēriena iespaids bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, grāfiene mēģināja sagrābt Kaliostro roku, lai izrautu tam dzīvības flakonu.

Bet tieši šai brīdī Tavernī novecoja vēl straujāk nekā bija atjaunojies.

— Ak vai! — viņa nopūtās, — viss ir tikai maldi un ilūzija, lieliskais iespaids nederēja ilgāk par trīsdesmit piecām minūtēm.

— Tas nozīmē, — piebilda Hāgas grāfs, — ka lai atgūtu jaunību uz desmit gadiem, vajadzētu izdzert veselu upi.

Visi iesmējās.

— Nē, — teica Kondorsē, — aprēķins ir pavisam vienkāršs: trīsdesmit pieci pilieni — trīsdesmit piecām minūtēm ir tīrais nieks — trīs miljoni viens simts piecdesmit trīs tūkstoši un pieci pilieni — ar to pietiek, lai saglābātu jaunību uz veselu gadu.