Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

— Figaro kāzas?

— Jā, monsicur.

— Vai zināt, monsicur, jūs jau esat liels grāmatnieks.

— Jā, monsicur, vaļas brīžos es lasu.

— Nu, mums vēl atliek monsieur Kondorsē, kurš kā ģeometrs varētu izrādīties precīzāks.

— Jā, bet viņš aizrausics ar kādu aprēķinu un, kad viņš ar to tiks galā, tad būs jau pusstundu nokavējis. Kas attiecas uz grāfu Kaliostro, tad, tā kā viņš ir ārzemnieks un nav sen, kamēr uzturas Parīzē, ir ļoti iespējams, ka viņš, nepazīdams vēl visos sīkumos Versaļas dzīvi, neliks uz sevi ilgi gaidīt.

— Nu, lūk, — teica maršals, — izņemot Tavernī, jūs esat nosaucis visus manus viesus un pie tam vēl tik noteiktā kārtībā, kā to būtu varējis izdarīt tikai Homērs un mans nabaga Rafē.

Virssulainis palocījās.

— Es neminēju monsicur Tavernī, tāpēc ka monsicur Tavernī ir vecs draugs, kas varbūt vienīgais pieturētos pie vecās kārtības. Man liekas, monsicur, ka nu ir visi astoņi šā vakara dalībnieki?

— Pilnīgi pareizi, monsicur. Kur jūs klāsit mums galdu?

— Lielajā ēdamzālē, monsicur.

— Tur mēs nosalsim.

— Tā jau trīs dienas tiek kurināta un es esmu noregulējis tajā temperatūru uz divdesmit astoņiem grādiem.

— Ļoti labi! Lūk, pašreiz sit pusstundu.

Un maršals pameta acis uz pulksteni.

— Pašreiz ir puspieci, monsicur.

— Jā, monsicur, un, lūk, kāds jātnieks iejāj pagalmā; tas nes manu tokajieša pudeli.

— Es vēlētos, kaut man tā kalpotu vēl otrus divdesmit gadus, — teica vecais maršals, pievērsdamies spogulim, kamēr mājzinis devās uz pieliekamām telpām.

— Divdesmit gadus, — kāds zobgalīgi iesaucās tieši tai brīdī, kad hercogs pievērsās spogulim. — Divdesmit gadus! Mans mīļais maršal, es jums tos novēlu; bet tad, hercog, man būs jau sešdesmit un es būšu ļoti veca.

— Grāficn! — iesaucās maršals, — jūs esat pirmā! Ak, Dievs, cik jūs izskatāties skaista un svaiga!

— Sakiet labāk, hercog, ka es esmu sasalusi kramā.

— Ļoti lūdzu ienākt buduārā.

— Lai būtu divatā, maršal?

— Nē, — trijatā, — atbildēja kāda piesmakusi balss.

— Tavernī! — iesaucās maršals. — Kā vilku piemin, tā vilks klāt, — viņš pačukstēja grāfienei pie auss.

— Šķelmis, — nomurmināja Dibarī, skaļi iesmiedamās.

Un visi trīs iegāja blakusistabā.

Tai pašā acumirklī vairāku piebraucošu kariešu dārdoņa uz apsnigušā bruģa pavēstīja maršalam par viņa viesu ierašanos, un drīz vien, pateicoties mājziņa akurātībai, ap ēdamzāles apaļo galdu nosēdās deviņas personas; deviņi sulaiņi, klusi kā ēnas, veikli un bez steigas, pakalpīgi un bez uzbāzības slīdēja pa paklājiem un spraucās starp viesiem, bet tā, ka nekad nepieskārās viņu rokām un nepicgrūdās viņu krēsliem, zem kuriem

tādā daudzumā bija novietoti zvērādu paklāji, ka viesu kājas tajos varēja iegrimt līdz pusstilbam.

Maršala viesi nevarēja vien nopriecāties par tīkamo krāsns siltumu, cepešu smaržu, lielo vīnu izvēli un pēc pirmā ēdiena paklusām sāka risināt sarunas.

Tā kā slēģi bija cieši aizvērti, no āra telpā neielauzās neviena skaņa, arī zālē vienīgais troksnis bija pašu viesu čala; bet šķīvji, kas tika nomainīti, un sudrabs, kas pārceļoja no bufetēm uz galdu, pat neiešķindējās; pār mājziņa lūpām, rīkojot ļaudis, nenāca pat ne čuksts; viņš visu vadīja tikai ar acīm.

Un tā, lūk, pēc desmit minūtēm viesi jutās, it kā šinī zālē viņi būtu pilnīgi vieni paši, jo pats par sevi saprotams, ka šīm mēmajām kalpotāju ēnām vajadzēja būt arī pilnīgi kurlām.

Monsicur Rišeljē pirmais pārtrauca šo svinīgo klusumu, kas ilga, kamēr viesiem tika pasniegta zupa, un, pagriezies pfet savu galda biedru pa labi, teica:

— Vai monsicur grāfs nevēlētos dzert?

Tā uzrunātais varēja būt trīsdesmit astoņus gadus vecs; viņam bija gaiši mati, tievs viducis un plati pleci; viņa tumšzilo acu skatiens brīžiem uzdzirkstīja, bet parasti tas bija mazliet sērīgs; viņa cēlā, augstā piere un visi sejas panti neapšaubāmi apliecināja tā dižciltību.

— Es, maršal, dzeru tikai ūdeni, — viņš atbildēja.

— Izņemot mielastu pie Kārļa Ludviķa XV. Man bija tas gods pusdienot tur kopā ar monsicur grāfu un toreiz viņam labpatika dzert ari vīnu.

— Ak, jūs man atgādiniet patīkamas atmiņas, pareizi, tas bija 1771. gadā un tas bija tokajietis no ķeizariskās vīnraudzes.

— Tā bija tā pati marka, ar kuru manam virssulainim pašreiz ir tas gods piepildīt jūsu glāzi, monsicur grāf, — teica maršals un paklanījās.

Hāgas grāfs pacēla glāzi un sveču gaismā palūkojās caur to.

Vīns glāzē mirgoja kā šķidrs rubīns.

— Jums taisnība, monsicur maršal, — viņš teica, — es jums pateicos.

Bet šis „es jums pateicos" tika izteikts tik smalkjūtīgā, laipnā tonī, ka

visi klātesošie kā elektrizēti tūdaļ piecēlās un sauca:

— Lai dzīvo Viņa Majestāte!

— Pareizi, — atbildēja Hāgas grāfs, — lai dzīvo Viņa Majestāte Francijas karalis! Vai jūs tā nedomājat, monsicur Laperūz?

— Monsicur grāf, — atbildēja virsnieks ar glaimojošu godeienību, kāda raksturīga visiem tiem, kam bieži nākas sarunāties ar kronētām personām, — ir pagājusi tikai stunda, kopš es biju pie karaļa un karalis bija pret mani tik labvēlīgs, ka saucot — lai dzīvo karalis! — neviens še nespētu mani pārkliegt. Bet tā kā pēc vienas stundas es ar pasta zirgiem steigšos uz jūrmalu, lai uzņemtos vadību pār abām flotēm, kuras karalis ir nodevis manā rīcībā, tad es laipni izlūgtos jūsu atļauju, tiklīdz būšu projām no šejienes, uzsaukt veselības vēl kādam citam karalim, kuram es labprāt kalpotu, ja man jau nebūtu tik teicams valdnieks.

Un pacēlis savu glāzi, monsicur Laperūzs pazemīgi palocījās Hāgas grāfam.

— Mēs visi piekrītam šim tostam, ko jūs, monsicur, proponējat uzsaukt, — teica Dibarī, kas sēdēja no maršala pa kreisi. — Bet kā pieņemts parlamentā, pienāktos, ka tādu arī uzsauktu vacākais no mums.

— Vai šis priekšlikums ir domāts tev, Tavernī, vai man? — smējās maršals, lūkodamies uz savu veco draugu.

— Es gan tam neticu, — tcica kāds cilvēks, kas sēdēja tieši pretī maršalam Rišeljē.

— Kam jūs neticat, monsicur Kaliostro? — jautāja Hāgas grāfs, vērīgi pavērdamies runātājā.

— Es, monsicur grāf, neticu, — tcica Kaliostro palocīdamies, — ka maršals Rišeljē starp mums būtu vecākais.

— Ak, tas man patīk, — teica maršals, — liekas, ka vecākais būsi tu, Tavernī.

— Kur nu! Es esmu dzimis 1704. gadā un tātad esmu astoņus gadus jaunāks par tevi, — atbildēja vecais kungs.

— Nekautrīgais! — iesmējās maršals, — viņš atklāti izpauž, ka man jau ir astoņdesmit astoņi gadi.

— Vai patiesi, monsieur hercog, jums jau astoņdesmit astoņi? — iejautājās Kondorsē.

— Ak, Dievs, jā! Tas ir viegli aprēķināms, un tur nemaz nevajag tāda algebrista kā jūs, marķīz. Es piederu pagājušajam jeb, kā viņu dēvē, lielajam gadu simtenim. 1696. gads ir mans dzimšanas gads.

— Neiespējami! — iesaucās Delonē.

— Ak, ja še būtu jūsu tēvs, monsicur Bastīlijas komendants, viņš gan tā neteiktu, jo es 1714. gadā atrados viņa uzraudzībā.

— Bet es apgalvoju, — teica Favrs, — ka vecākais no mums ir vīns, ar kuru monsicur Hāgas grāfs pašreiz piepilda savu glāzi.

— Jums taisnība, monsieur Favr, — atbildēja grāfs. — Šim tokajietim būs jau simts divdesmit gadu un tam piederas tikt izdzertam uz karaļa veselību.