• Пожаловаться

Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RĪGA,, год выпуска: 1993, категория: Историческая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Aleksandrs Dimā (tēvs) KARALIENES KAKLAROTA

KARALIENES KAKLAROTA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KARALIENES KAKLAROTA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Trešais un ceturtais sējums KARALIENES KAKLAROTA Aleksandrs Dimā (tēvs) Kopoti raksti piecpadsmit sējumos Romāns divās grāmatās RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993 Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS" No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116 Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40 Priekšvārds Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas. Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem. Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija". „Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!" Un šī balss būs mana balss. Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu? Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas. Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu. Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos. Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad. Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss. Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā. Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā. Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā. Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota". Aleksandrs Dima Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā. 1848. gada 19. novembrī

Aleksandrs Dimā (tēvs): другие книги автора


Кто написал KARALIENES KAKLAROTA? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

KARALIENES KAKLAROTA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KARALIENES KAKLAROTA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

—   Ko tad jūs gaidāt? Vai zivi, tāpat kā monsicur Vatčls?*

—   Vatčls, kāds tc sakars ar Vatēlu, — nomurmināja mājzinis.

—   Nu, vai šis salīdzinājums jūs aizvaino?

—           Nč, bet ar šo laimīgo zobena dūrienu, kas caururba viņa ķermeni, monsicur Vatčls ir kļuvis nemirstīgs!

—           Ahā! Nu jums liekas, ka jūsu kolēģis pie šīs slavas ir ticis par lētu cenu?

—           Nē, monsicur, bet cik daudziem mūsu profesijā nākas ciest vēl vairāk nekā viņam un piedzīvot pazemojumus un nepatikšanas, kas ir simtkārt sāpīgākas par zobena dūrienu, un tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis nemirstīgs!

—           Nu, monsicur, vai tad jūs nezināt — lai kļūtu nemirstīgs, jābūt vai nu mirušam, vai Akadēmijas loceklim?

—           Jā, tā tas ir, monsicur, tad gan labāk ir būt dzīvam un veikt savus pienākumus. Es nedomāju mirt un paveikšu savu darbu tāpat, kā to būtu paveicis Vatēls, ja vien princim Kondē nebūtu pietrūcis pacietības kādu pusstundu pagaidīt.

—  Ak tā, bet jūs apsolījāt man kaut ko sevišķu, tas ir veikli.

—   Nē, monsicur, nekā sevišķa.

—   Bet uz ko tad jūs gaidāt?

—   Vai monsicur vēlas, lai es to viņam pasaku?

—   Pie joda, jā: es topu ziņkārīgs.

—   Nu labi, es, monsicur, gaidu pudeli vīna.

—           Pudeli vīna! Kā tas, monsicur, saprotams? Tas nudien sāk mani interesēt.

—           Redzat, monsicur, lieta ir tāda: Viņa Majestāte Zviedrijas karalis, piedodiet, es gribētu teikt: viņa ekselence Hāgas grāfs dzer vienīgi Tokajas vīnu.

—           Kā! Vai tad es esmu tāds tukšinieks, ka manā pagrabā nebūtu tokajieša? Tādā gadījumā vajag uz pēdām padzīt manu ekonomu.

—           Nē, monsicur, gluži otrādi, jums tas ir vēl apmēram sešdesmit pudeles.

—           Nu re, vai tad jūs domājat, ka Hāgas grāfs pie pusdienu galda izdzers sešdesmit vienu pudeli?

—           Pacietieties mazliet, monsicur. Kad monsicur Hāgas grāfs pirmo reizi ieradās Francijā, viņš vēl bija tikai karaliskais princis; toreiz viņš

Vatēls — prinča Kondē mājzinis. Pasniedzot pusdienas par godu Ludviķim XIV, viņš pamanīja, ka zivis nav piegādātas laikā, un izmisumā nodūra sevi ar zobenu.

bija uzaicināts pusdienās pie nelaiķa karaļa, kas bija dabūjis divpadsmit pudeles tokajieša no Viņa Majestātes Austrijas ķeizara. Jūs zināt, ka, spiežot Tokajas vīnu, pirmā izspiestā deva tiek rezervēta ķeizariskajiem vīna pagrabiem un citi valdnieki šo vīnu dabū dzert tikai tad, kad Viņa Majestāte ķeizars viņiem to piesūta.

—  Jā, to es zinu.

—           Redzat, monsicur, no šīm divpadsmit pudelēm, kuru saturu princis dabūja nogaršot un nevarēja beigt to slavēt, no šīm pudelēm šodien ir vēl atlikušas tikai divas.

—   Ah!

—   Viena no tām vēl atrodas karaļa Ludviķa XVI pagrabos.

—   Un otra?

—           Ak, redzat, monsicur, — teica mājzinis ar uzvarētāja smaidu, jo viņš juta, ka beidzot pēc ilgas cīņas viņa uzvaras brīdis ir tuvu, — otra? — otra tika nolaupīta.

—   Un kas to izdarīja?

—           Kāds no maniem draugiem, nelaiķa karaļa ekonoms, kurš man bija parādā dažu labu pakalpojumu.

—   Ak! Un viņš tad to nodeva jums?

—   Protams, monsicur, — pašapzinīgi noteica sulainis.

—   Un ko jūs ar to darījāt?

—   Es to rūpīgi noglabāju mana kunga vīna pagrabā.

—   Jūsu kunga? Kurš tad tai laikā bija jūsu kungs?

—   Princis kardināls monsicur Ludviķis Roāns.

—   Ak, Dievs! Strasburgā?

—   Nē, Savernā.

—           Un jūs aizsūtījāt kādu sameklēt šo pudeli? — iesaucās vecais maršals.

—           Jā, jums taisnība, monsicur, — atbildēja mājzinis ar tādu balss noskaņu, it kā viņš būtu teicis: «Nepateicīgais!"

Hercogs Rišeljē satvēra sava vecā sulaiņa roku, skaļi iesaukdamies:

—   Es lūdzu jūs man piedot, monsicur; jūs esat visu mājziņu karalis.

—           Un jūs mani tomēr padzenat! — šis atbildēja, ērmīgi ierāvis galvu plecos.

—   Es, es jums samaksāšu par šo pudeli simts dukātu.

—           Kopā ar simts dukātiem, ko maksā ceļa izdevumi, tas ir, divus simtus dukātu. Bet, monsicur man piekritīs, ka tas ir gluži par velti.

—           Es piekritīšu visam, kas vien jums, monsicur, ienāks prātā; un pagaidām, sākot ar šo dienu, jūsu alga būs dubultota.

—           Bet, monsicur, tas nemaz nebija vajadzīgs: es tikai izpildīju savu pienākumu.

—   Un kad ieradīsies šis jūsu simts dukātu dārgais kurjers?

—           Spriediet pats, monsicur, vai es esmu velti tērējis laiku, kad jūs man pieteicāt pusdienas?

— Man liekas — pirms kādām trim dienām.

—  Jātniekam, pilnos auļos jājot, vajag divdesmit četras stundas turp un divdesmit četras stundas atceļam.

—   Tātad jums, visu mājziņu karali, atlika včl divdesmit un četras stundas; ko jūs ar šo laiku darījāt?

—   Ak vai, monsicur, to es pazaudēju. Man šī ideja ienāca prātā tikai otrā dienā, pēc tam, kad jūs man bijāt iedevis viesu sarakstu. Tagad, ja novērtēsim šai izdarībai nepieciešamo laiku, jūs redzēsit, monsicur, ka, izlūdzoties termiņu līdz pulkstens pieciem, es esmu prasījis visne­pieciešamāko laika minimumu.

—   Kā! Tad jau šī pudele vēl nav še?

—   Nē, monsicur.

—  Ak, Dievs! Un ja nu, monsicur, jūsu Savcrnas kolēģis ir tikpat uzticīgs savam kungam princim Roānam, kā jūs man?

—   Un tad, monsicur?

—   Ja viņš atteiktos atdot pudeli, kā jūs pats to darītu?

—   Es, monsicur?

—   Jā, es domāju, jūs taču neizsniegtu šādu pudeli, ja tāda vispār atrastos manā pagrabā?

—   Es pazemīgi lūdzu piedošanu, monsicur, bet ja kāds mans kolēģis, kuram vajadzētu uzņemt karali, man prasītu labāko pudeli vīna no jūsu pagraba, es viņam to uz karstām pēdām pagādātu.

—   Ak tā, — noņurdēja maršals, viegli saviebdamies.

—   Viena roka mazgā otru jeb dots pret dotu, monsicur.

—   Tas jau nu mani gandrīz vai pārliecina, — teica maršals nopūzdamies, — bet mums jārēķinās vēl ar kādu riskantu varbūtību.

—   Ar kādu, monsicurl

—   Un ja nu pudele saplīst?

—   O, monsieur, vēl nav dzirdēts, ka jelkāds cilvēks būtu saplēsis pudeli divtūkstoš livru vērtībā.

—   Jums taisnība, nerunāsim vairs par to; bet nu, sakiet man, cikos jūs gaidāt savu kurjeru?

—   Tieši pulkstens četros.,

—   Nu, lūk, kas tad mums liedz sēsties pie galda pulkstens četros? — tiepās maršals — stūrgalvīgs kā Kastīlijas mūlis.

—   Monsicur, manam vīnam vajag stundu nostāvēties un tas iespējams tikai pateicoties īpašam paņēmienam, ko pats esmu izgudrojis; citādi šim nolūkam vajadzētu trīs dienas.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KARALIENES KAKLAROTA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS
STRELNIEKS OTONS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA»

Обсуждение, отзывы о книге «KARALIENES KAKLAROTA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.