Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Desmitais sējums

SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Rīgā, 1994

SARKANĀS MĀJAS BRUŅINIEKS

Dievmātes katedrālē pulkstenis nosita desmit, un katra stunda, raisī­damās viena pēc otras kā nakts putns, kas izlec no bronzas ligzdas, aiz­laidās drūma, vienmuļa un trīcoša.

Pār Parīzi bija nolaidusies nakts, nevis trokšņaina, vētraina un zibeņiem pārmirdzēta, bet gan auksta un miglaina.

Parīze toreiz nebija šodienas Parīze, kādu mēs to pazīstam tagad, ko ik vakarus apžilbina tūkstošiem uguņu, atspoguļodamies apzeltītos dubļos, Parīze ar veikalnieciskiem cilvēkiem, jautriem čukstiem, uzdzīvotāju priekšpilsētām — bezkaunīgo ķildu un pārdrošo noziegumu audzētavām, milzīgās rūkoņas krāsns: tā bija rātna, bikla, darbīga pilsēta, kuras retie iedzīvotāji paskrēja, lai pārietu no vienas ielas uz otru, un iešmauca alejās vai vārtos, kā mednieku vajāti plēsīgie zvēri iešmauc savās alās.

Kā mēs jau teicām, tā bija Parīze 1793. gada 10. martā.

Vēl dažus vārdus par ārkārtas stāvokli, kas bija grozījis galvaspilsētas izskatu, pēc tam ķersimies pie notikumiem, kuru atstāsts būs šīs grāmatas galvenais priekšmets.

Reizē ar Ludviķa XVI nāvi Francija bija saķildojusies ar visu Eiropu. Trijiem ienaidniekiem, kurus tā iepriekš bija sakāvusi, tas ir, Prūsijai, Im­pērijai un Pjemontai, bija pievienojusies Anglija, Holande un Spānija. Ti­kai Zviedrija un Dānija vēl saglabāja veco neitralitāti, jo to uzmanību saistīja Katrīna II, kas plosīja gabalos Poliju.

Stāvoklis bija šausmīgs. Francija, mazāk nicināta kā fiziska vara, bet kopš septembra asins izliešanām un 21. janvāra nāvessoda izpildīšanas mazāk cienīta kā morālā vara, burtiski bija visas Eiropas ielenkta — kā vienkārša pilsēta. Anglija bija pie mūsu jūras krastiem, Spānija — Pire- nejos, Pjemonta un Austrija — Alpos, Holande un Prūsija — Beļģijas ziemeļos, un uz vienu vienīgo punktu, no Augšreinas līdz Šeldai, re­publikai virsū soļoja divsimt tūkstoši cīnītāju.

Mūsu ģenerāļi atkāpās visās vietās. Mačinskis bija spiests atstāt Ēlaša- pelu un atvilkties uz Lježu. Steingels un Neijī bija atmesti līdz pat Lim- burgai; Miranda, kas aplenca Māstrihtu, bija atspiests līdz Tongrai. Va- lāns un Danpjērs, piespiesti cīnīties atkāpjoties, bija ļāvuši viņiem atņemt daļu karamateriālu. Vairāk nekā desmit tūkstoši bēgļu jau bija atstājuši armiju un izklīduši zemes iekšienē. Beidzot Konvents, kam bija palikusi vienīgā cerība uz Dimurjē, sūtīja kurjeru pēc kurjera, pavēlēdams atstāt Bisbojas krastus, kur viņš gatavojās izcelties Holandē, lai nāktu pārņemt Māsas armijas komandēšanu.

Kā dzīvā miesa jūt sirdī, tā Francija juta savā sirdī — Parīzē — ikvienu sitienu, kuru viņas miesā iecirta vai nu ienaidnieka iebrukums, vai dumpis, vai nodevība pat visattālākajā vietā. Katra uzvara radīja prieku, katra ne­veiksme — bailes un izmisumu. Tāpēc ir viegli saprotams, kādu apjukumu izsauca cits pēc cita sekojošie zaudējumi, kādus mēs nupat izjutām.

Dienu iepriekš, 9.martā, Konventā bija notikusi vētraina sēde. Visi virs­nieki saņēma pavēli tūliņ ierasties savās karaspēka daļās, un Dantons, šis pārdrošais neiespējamo lietu izdomātājs, kuras tomēr piepildījās, Dantons, kāpdams tribīnē, bija iesaucies:

„Jūs sakāt, ka mums trūkst kareivju? Piedāvāsim Parīzei izdevību glābt Franciju, prasīsim tai trīsdesmit tūkstošus cilvēku, aizsūtīsim viņus Di­murjē, un tad būs glābta ne tikai Francija, bet arī Beļģija nodrošināta, kā arī iekarota Holande."

Priekšlikumu pieņēma ar sajūsmas saucieniem. Vēl tajā pašā vakarā kopā tika sasauktas visas sekcijas un izkārti sazīmēšanas saraksti. Visi teātri palika slēgti, lai nepieļautu izpriecas, un par sēru zīmi virs rātsnama plīvoja melnais karogs.

Vēl pirms pusnakts sarakstos bija pierakstījušies 30000 brīvprātīgo.

Tikai šovakar notika tas pats, kas bija noticis septembra dienās: katrā sekcijā ierakstīdamies, brīvprātīgie prasīja, lai pirms viņu aizbraukšanas tiktu sodīti nodevēji.

Šie nodevēji patiesībā bija kontrrevolucionāri, noslēpušies sazvēr­nieki, kas no iekšienes apdraudēja revolūciju, kura bija apdraudēta no ārpuses. Bet viegli saprotams, ka šis vārds pieņēma plašāku nozīmi, tādu, kādu tam piešķīra ekstrēmās partijas, kuras toreiz plosīja Franciju. No­devēji — tie bija vājākie. Tā, piemēram, žirondisti bija vājākie. Montaņāri nolēma, ka nodevēji būs žirondisti.

Nākamajā rītā, tas bija 10. martā, sēdē piedalījās visi montaņaru de­putāti. Padzinuši sievietes, bruņotie jakobīņi aizpildīja tribīnes. Tad pil­sētas galva stādījās priekšā ar pašvaldības padomi, apstiprinot Konventa komisāru ziņojumu par pilsoņu uzupurēšanos, un vienbalsīgi atkārtoja so­lījumu radīt ārkārtas tribunālu nodevēju sodīšanai.

Ar skaļiem kliedzieniem pieprasīja tūlītēju komitejas ziņojumu. Komi­teja tūliņ sanāca uz sēdi, un desmit minūtes vēlāk Roberts Lendē pa­ziņoja, ka tiks radīts tribunāls, kas sastāvēs no deviņiem pilnīgi neatkarī­giem tiesnešiem, kas visādā ziņā centīsies panākt notiesāšanu, būs sadalīti divās pastāvīgās sekcijās, un pēc Konventa pieprasījuma vai arī tieši vajās tos, kas centīsies maldināt tautu.

Kā redzams, tulkojums bija ļoti plašs. Žirondisti saprata, ka tas nozīmē viņu apcietināšanu. Viņi sacēlās visās masās.

— Labāk mirt, — viņi iesaucās, — nekā piekrist šīs Venēcijas inkvi­zīcijas radīšanai!

Atbildot uz šo uzrunu, montaņāri prasīja atklātu balsošanu.

— Jā, — Fero iesaucās, — jā, lai pasaule zina tos cilvēkus, kas grib likuma vārdā noslepkavot nevainīgos.

Tiek nobalsots, un, pretēji visam, vairākums pasludina: 1. būs zvērināti tiesneši; 2. šos tiesnešus ņems līdzīgās daļās no visiem departamentiem; 3. viņus iecels Konvents.

Tai brīdī, kad tika pieņemti šie priekšlikumu, kļuva dzirdami skaļi klie­dzieni. Konvents bija pieradis pie tautas apmeklējumiem. Tas prasīja, ko grib; tam atbildēja, ka tie ir brīvprātīgie, kas pusdienojuši labības tirgū, tagad grib nodefilēt Konventa priekšā.

Tūliņ tika atvērtas durvis un, aplausu pavadīti, parādījās un aizdefilēja pusapskurbuši seši simti vīru, bruņoti ar zobeniem, pistolēm un pīķiem, skaļiem kliedzieniem prasīdami nodevēju nāvi.

— Jā, — Kollo d'Erbuā viņiem atbildēja, — jā, mani draugi, par spīti intrigām mēs jūs glābsim, jūs un brīvību!

Šos vārdus pavadīja uz žirondistu pusi mests skatiens, kas tiem lika saprast, ka viņi vairs nebija ārpus briesmām.

Tiešām, tiklīdz Konventa sēde bija beigusies, montaņāri sāka izklīst pa citiem klubiem, steidzās uz Kordeljeru un Jakobīņu klubu, lika priekšā izsludināt nodevējus ārpus likuma un nogalināt viņus jau šonakt.

Luvē sieva dzīvoja Sentonorē ielā, Jakobīņu klubā tuvumā. Viņa, iz­dzirdot troksni, nokāpj lejā, ieiet klubā, dzird priekšlikumus un lielā steigā uznāk augšā brīdināt savu vīru. Luvē apbruņojas, steidzas no vieniem vār­tiem pie otriem, lai brīdinātu savus biedrus, bet nevienu neatrod. Mājās no kalpotājiem uzzina, ka viņi ir pie Petrona, tai pašā mirklī dodas turp un ierauga, ka viņi mierīgi prāto par kādu dekrētu, ko rīt būs jāliek priekšā, paši sev glaimo, ka liks to pieņemt, ļaunprātīgi izmantojot nejaušu vai­rākumu. Viņš tiem pastāsta, kas notiek, izklāsta savas bažas, pasaka viņiem, ko gatavo pret viņiem Jakobīņu un Kordeljeru klubā, un noslēgumā uz­aicina arī viņus spert kādus enerģiskus soļus no savas puses.