Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Ienākušais bija jauns cilvēks, ģērbies kā patriots, augstākā mērā ele­ganti. Viņa karmaņola bija no smalkas vadmalas, bikses no kašmira un smalkākā zīda zeķes. Frīģiešu cepurīte ar skaisto, purpursarkano krāsu un eleganto veidu varētu apkaunot visu Parīzi.

Bez tam pie jostas viņam karājās kādreizējās karaliskās Versaļas fabri­kas pistoļu pāris, bet pie sāniem īss, taisns duncis.

— Brut, tu vēl guli, — viņš uzrunāja Morisu, — un tēvija briesmās? Fui!

— Nē, Lorēn, — smaidīdams atbildēja Moriss, — es neguļu, es tikai sapņoju.

— Ā, es saprotu, par savu Euhāriju.

— Par ko tu domā? Es nesaprotu, kādu Euhāriju?

— Par ko es domāju? Nu, par to jauno sievieti!

— Kādu jauno sievieti?

— To no Sentonorē ielas, kuras dēļ vakar vakarā mēs abi likām uz spēles savas dzīvības.

— Ak, nepazīstamo, — teica Moriss, kas bija izlicies, it kā nesaprastu sava drauga vārdus, lai gan labi zināja, ko gribēja teikt viņa draugs.

— Kas tad viņa bija?

— Es to nezinu.

— Vai viņa bija skaista?

— Bā, — nicinoši nožāvājās Moriss.

— Kāda nabaga sieviete, kas būs bijusi aizmirsusies kādā mīlas sa­tikšanās vietā.

…Jā, cik mēs vāji esam, Tā mūžam mīla ir, kas vīrus moka.

— Tas iespējams, — Moriss noņurdēja, kam šī doma, kurai arī viņš sākumā bija pieķēries, tagad likās ļoti pretīga, un kas mīļāk gribētu, lai skaistā nepazīstamā būtu kāda sazvērniece, nekā kāda iemīlējusies.

— Kur viņa dzīvoja?

— Arī to es nezinu.

— Bet tas tev jāzina, jo tu viņu taču pavadīji uz mājām!

— Viņa man izspruka pie Marijas tilta.

— Viņa būtu tev izsprukusi? Lai tev tic kāds cits.

Vai ērglim — gaisa valdniekam Var izsprukt balodītis, Un tīģerienei tuksnesī No ķetnām gacelīte?

— Lorēn, — Moriss teica, — vai tu galu galā neatradināsies runāt tajā valodā, kādu runā visi cilvēki? Tu mani šausmīgi kaitini ar savu bries­mīgo poēziju.

— Kā! lai es runātu kā visi? Bet es runāju, man liekas, labāk kā visi. Es runāju kā pilsonis Demirjē prozā un dzejā. Kas attiecas uz manu dzeju, dārgais, es pazīstu Emīliju, kas to nemaz neatzīst par sliktu. Bet atgriezīsimies pie tavas.

— Pie manas dzejas?

— Nē, tavas Emīlijas.

— Vai arī man ir Emīlija?

— Ej, jau ej! Tava gacele laikam gan būs pārvērtusies par tīģerieni un tev parādījusi zobus, tāpēc tu gan esi saniknots, bet tomēr iemīlējies.

— Es iemīlējies! — galvu purinādams, Moriss teica.

— Jā, tu esi iemīlējies.

Neizliecies nu tik mīklains; Bieži sirdi pārsteidz Kiters Saviem šāvieniem daudz drošāk, Nekā pērkonīgais Jupiters.

— Lorēn, — Moriss, apbruņodamies ar izurbto atslēgu, kas gulēja uz naktsgalda, teica, — es tev paziņoju, ka tu neizteiksi vairs nevienu pantu, kamēr es nesvilpošu.

— Nu, tad runāsim par politiku! Tāpēc es esmu nācis. Vai tu zini jaunumu?

— Es zinu, ka Kapeta atraitne gribēja aizbēgt.

— Tas vēl būtu mazākais.

— Kas tad ir vēl?

— Slavenais Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē.

— Tiešām! — pieceldamies no sēdekļa, Moriss iesaucās.

— Jā, viņš pats.

— Bet kad viņš ir ieradies?

— Vakar vakarā.

— Un kā?

— Pārģērbies kā nacionālās gvardes mednieks. Kāda sieviete, acīm­redzot aristokrāte, pārģērbusies kā vienkāršas tautas sieviete, aiznesusi vi­ņam drēbes pie barjeras un drīz pēc tam viņi roku rokā ienākuši Parīzē. Tikai tad, kad viņi bija garām, sargam radās aizdomas. Viņš bija redzējis sie- vieti ar saini rokās un tagad redzēja viņu ienākot kopā ar kareivi; kaut kas nebija kārtībā. Viņš sacēla trauksmi un metās viņiem pakaļ. Viņi abi pazuduši Sentonorē ielā kādā viesnīcā, kuras durvis atvērušās kā pēc burvju mājiena. Mājai bija otra izeja uz Elizejas laukiem. Labvakar, Sarka­nās Mājas bruņinieks un viņa pavadone bija pazuduši. Māja tiks nojaukta un īpašnieks — giljotinēts. Bet tas neaizkavēs bruņinieku atkārtot atbrīvo­šanas mēģinājumus, kuri viņiem pirmoreiz, pirms četriem mēnešiem un otrreiz — vakar — nebija izdevušies.

— Un viņš vēl nav sagūstīts?

— Kas var sagūstīt tādu Proteju, dārgais, apcietini taču Proteju; tu zini, kādas mokas bija jāpārdzīvo Aristīdam, iekams to izdarīja.

Pastor Aristoens fugiens Peni i a Tempe…

— Piesargies, — tuvinādams atslēgu mutei, Moriss teica.

— Piesargies pats, pie joda! Jo šoreiz tu izsvilpsi nevis mani, bet jau Vergiliju.

— Tā ir taisnība, un kamēr tu nepārtulkosi, man nav ko iebilst. Bet atgriezīsimies pie Sarkanās Mājas bruņinieka.

— Piekritīsim, ka tas ir drošsirdīgs cilvēks.

— Lai kaut ko tamlīdzīgu uzsāktu, vajag daudz drosmes.

— Vai arī lielas mīlas.

— Vai arī tu tici bruņinieka un karalienes mīlestībai?

— Es neticu, es tikai saku, ko runā visa tauta. Starp citu, viņa likusi iemīlēties sevī daudziem citiem un tāpēc vaļ kāds brīnums, ja būtu apbū­rusi arī šo? Kā runā, viņa ir savaldzinājusi Barnavu.

— Vienalga, bruņiniekam pašam ir sakari Tanplā.

— Tas ir iespējams:

Mīla salauž restes, Un par šķēršiem smej.

— Lorēn!

— Ak, tiesa.

— Tātad, tiešām tu tam tici?

— Kāpēc ne?

— Jo karalienei, pēc tavām domām, jābūt vismaz divsimt mīļākajiem.

— Trim, pat četriem simtiem mīļāko. Tāpēc viņa ir diezgan skaista. Es nesaku, ka viņa būtu visus mīlējusi, bet visi ir mīlējuši viņu. Mēs visi redzam sauli, bet saule neredz nevienu no mums.

— Tātad tu saki, ka Sarkanās Mājas bruņinieks?..

— Es saku, ka viņš tagad tiek medīts, un ka viņš ir smalks lapsa, ja izmuks no republikas medību suņiem.

— Un ko dara pašvaldība?

— Pašvaldība pavēlēja, lai pie katras mājas visiem pieejamā sarakstā tiktu ierakstīti visu iedzīvotāju vārdi un izkārti ārpusē. Te tiek īstenots dzīvē senais sapnis: „Kāpēc cilvēka sirdī nav logu, lai ikviens redzētu, kas iekšpusē notiek".

— Krietna ideja! — iesaucās Moriss.

— Izveidot cilvēka sirdī logu?

— Nē, bet izkārt pie māju vārtiem sarakstus.

Tiešām Moriss domāja, ka tas būs |oti jauks līdzeklis kā atrast ne­pazīstamo sievieti, vai vismaz kaut kādas zīmes, kuras novestu viņai uz pēdām.

— Vai nav tiesa? — Lorēns teica. — Es jau esmu derējis, ka tādā veidā mēs noķersim vismaz piecus simtus aristokrātu. Vēl kas: šorīt klubā mēs pieņēmām brīvprātīgo deputāciju. Viņus atveda pagājušās nakts mūsu pretinieki, kurus es pametu tikai līdz nāvei piedzērušos. Viņi atnāca, es tev saku, ar puķu vītnēm un nemirstīgo vainagiem.

— Vai tiešām? — smiedamies jautāja Moriss, — un cik viņu bija?

— Viņu bija trīsdesmit. Visi bija noskuvušies un pogcaurumos ar puķu pušķiem. — Termopilu kluba pilsoņi, runātājs teica, mēs vēlamies, lai Francijas vienību netraucētu pārpratumi, un tāpēc atnācām brāļoties no jauna.

— Tad?

— Tad mēs brāļojāmies atkal un atkal, un atkal, kā saka Diafors. Tad izgatavoja tēvzemes altāri no sekretāra galda un divām karafēm, kurās ielika puķu pušķus. Tā kā tu biji svinību varonis, tevi izsauca trīs reizes, lai vaiņogotu. Un tā kā vienmēr ir vajadzīgs kāds, ko varētu vaiņagot, tad vaiņagoja Vašingtona krūšutēlu. Lūk, kārtība un gaita, pēc kādas nori­sinājās visa ceremonija.

Kad Lorēns beidza šo patieso stāstu, kurā tai laikmetā nebija nekā jocīga, uz ielas bija dzirdams troksnis, un bungu rīboņa, sākumā tālu, tad aizvien tuvāk un tuvāk, visā visumā toreiz tik parastais troksnis.