Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Kad viņš aizgāja turp, Parīze viņam likās pavisam jauna. Viņš atkal apskatīja Pavāru ielas stūri, kur nakts laikā bija ieraudzījis daiļo nepa­zīstamo, kas mocījās kareivju rokās. Tad pa Pavāru ielu viņš aizgāja līdz Marijas tiltam, pa to pašu ceļu, ko bija gājis viņai blakus, apstādamies, kur viņus bija apturējušas dažādās patruļas, atkārtodams dialogus, ar kā­diem viņi bija apmainījušies, it kā tās vietas būtu vēl saglabājušas viņu vārdu atbalsi. Tikai pašreiz bija pulkstens viens pēc pusdienas, un saule, kas apgaismoja šo pastaigu, uz katra soļa darīja acīmredzamas nakts atmi­ņas.

Moriss pārgāja pāri tiltiem un drīz vien sasniedza Viktora ielu, kā to tajos laikos sauca.

„Nabaga sieviete, vakar viņa nepadomāja, ka nakts ilgst tikai divpad­smit stundas un ka arī viņas noslēpums acīmredzot nevilksies ilgāk par nakti. Saules gaismā es atradīšu durvis, kurās viņa iemuka, un, kas zina, vai neieraudzīšu viņu pie kāda loga."

Viņš nogriezās pa Vecā Senžaka ielu un nostājās tā, kā vakar viņu bija nostādījusi nepazīstamā. Uz mirkli viņš aizvēra acis, nabaga nelga! Varbūt ticēdams, ka vakardienas skūpsts pieskarsies viņa lūpām otrreiz? Bija tikai atmiņas, bet arī tās viņu dedzināja. 2*

Moriss atvēra acis un uzlūkoja abas ieliņas, no kurām viena gāja uz labo, bet otra — uz kreiso pusi. Tās bija netīras, slikti bruģētas, barjerām iežogotas ielas, kuras šķērsoja mazi tiltiņi, kas pārmesti pāri strautiem. Tur redzēja siju spraišļotās velves, šauras ielas, divdesmit stipri nedrošus, satrūdējušus vārtus. Tas bija lempīgs darbs visā tā nožēlojamībā, posts visā neglītumā. Šur un tur māju rindu pārtrauca dārzi, biežāk iežogoti ar krūmiem, un tikai reti ar mūri. Žāvēšanai izkārtās ādas izplatīja pretīgu, riebīgu smaku. Moriss meklēja un pārdomāja divas stundas, bet viņš nekā neatrada un neuzminēja. Desmit reizes viņš uzdrošinājās iet šai labirintā. Bet viņa mēģinājumi bija veltīgi, meklējumi neauglīgi. Migla un lietus likās bija izdzēsusi jaunās sievietes pēdas.

— Es būšu sapņojis, — beidzot vīlies, Moriss sev teica. — Neiespē­jami, ka šī kloāka varēja būt manas jaunās nakts fejas uzturēšanās vieta kaut vienu mirkli.

Šis niknais republikānis bija vispār pilns citādi reālās poēzijas, kā viņa draugs ar anakreontiskām četrrindām, kad viņš pieķērās šai idejai, lai neaptumšotu spožumu, kas apgaismoja nepazīstamās galvu. Tas tiesa, šai idejai viņš pieķērās galīgi izmisis. Skaistā nepazīstamā! Tu laikam būsi ar mani apgājusies kā ar muļķi vai bērnu. Vai tiešām viņa būtu mani šurp vedusi, ja šeit dzīvotu? Nē, viņa būs aizlaidusies pār šo zemi, kā gulbis aizlaižas pār lipīgu purvu. Un viņas pēdas ir palikušas neredzamas kā putna — gaisā.

Tai pašā dienā, kad, sāpīgi vīlies, Moriss atgriezās mājās pār Turnelas tiltu, vairāki ierēdņi Parīzes nacionālās gvardes komendanta Santēra vadī­bā uzsāka rūpīgas kratīšanas lielā Tanplas tornī, kurš kopš 1792. gada 13. augusta tika izmantots kā cietums.

īpaši viņu uzmanību pievērsa dzīvoklis trešajā stāvā, kas sastāvēja no priekšzāles un trim istabām.

Šajā istabās atradās divas dāmas, jauna meitene un kāds deviņus gadus jauns zēns, visi tērpušies sērās.

Vecākajai no dāmām varēja būt apmēram trīsdesmit septiņi vai trīs­desmit astoņi gadi; viņa sēdēja pie galda un lasīja.

Otrā nodarbojās ar izšūšanu un viņai bija aptuveni divdesmit astoņi vai divdesmit deviņi gadi.

Jaunajai meitenei bija četrpadsmit gadu. Viņa stāvēja blakus zēna gul­tai, kas bija slims un aizvēris acis, it kā gulētu, lai gan troksnī, kādu sacēla municipālierēdņi, acīmredzot, tas nebija iespējams.

Daži bīdīja gultas pie malas, citi jauca veļu un vēl citi, kas jau bija gatavi, nekaunīgiem skatieniem aplūkoja cietumnieces, kas nevienu mirkli nepacēla acis uz augšu.

Vecākā dāma bija kalsnēja, bāla un skaista, visa viņas uzmanība likās vērsta priekšā gulošajai grāmatai, lai gan bija skaidrs, ka viņa lasīja tikai ar acīm, nevis ar saprātu.

Kāds ierēdnis viņai tuvojās, izrāva grāmatu no rokām un nometa zemē.

Cietumniece satvēra citu grāmatu, kura gulēja uz galda, un turpināja lasīšanu.

Montaņārs niknumā sakustējās, lai izrautu viņai arī otro grāmatu. Dā­ma, kas šuva pie loga, nodrebēja, bet jaunā meitene pielēca klāt, apvija rokas lasītājas galvai un raudādama teica:

— Nabaga, nabaga māte!

Meitene viņu apskāva. Tad arī cietumniece uzspieda muti meitas ausij un klusi čukstēja:

— Marij, krāsnī gul kāda vēstule, paņem to!

— Nu, vai jūs vēl neesat gatavas ar saviem skūpstiem? — ierēdnis, nikni atraudams meiteni no mātes, norūca.

— Vai Konvents ir aizliedzis bērniem skūpstīt māti? — meitene jau­tāja.

— Nē, bet tas ir pavēlējis, lai nodevēji, aristokrāti un bijušie muižnieki tiktu sodīti, un tādēļ mēs esam šeit, lai jūs noklaušinātu. Atbildi, Antua- nete!

Rupji uzrunātā sieviete nepagodināja jautātāju ne ar vienu skatienu. Tieši otrādi, viņa pagrieza galvu sāņus, un bēdu izbalinātos un asaru izva­gotos vaigus pārklāja viegls sārtums.

— Tas ir neiespējami, — vīrs turpināja, - ka tu neko nezini par šās nakts atbrīvošanas mēģinājumu. No kuras puses tas nāca?

Tā pati cietumnieces klusēšana.

— Atbildi, Antuanete! — Santērs pienāca tuvāk, neievērodams šausmu drebu|us, kādi satvēra dāmu, ieraugot cilvēku, kas 21.janvāra rītā aizveda Ludviķi XVI no Tanplas uz ešafotu. — Atbildi! Šonakt pret republiku bija sazvērējušies un gribēja jūs atbrīvot no gūstniecības, kuru jums uzli­kusi tauta, gaidīdama, kamēr jūs saņemsit par saviem noziegumiem pel­nīto sodu. Atzīsties, vai tu kaut ko zināji par šo nodomu?

No šā balss toņa karaliene nodrebēja, pavirzīdamās krēslā, cik iespē­jams, atpakaļ, it kā gribēdama aizbēgt. Kā uz abiem iepriekšējiem, tā arī uz Santēra jautājumu viņa neatbildēja.

— Tātad tu negribi atbildēt? — nepacietīgi, kāju piesizdams, jautāja Santērs.

Cietumniece paņēma no galda trešo grāmatu.

Santērs pagriezās. Šā cilvēka rupjā vara, kurš komandēja 80000 vīrus un kuram vajadzēja tikai izstiept roku, lai noslāpētu mirstošā Ludviķa XVI balsi, salūza nabaga cietumnieces neatlaidības priekšā, kuru tāpat viņš varēja nogādāt uz giljotīnu, bet nevarēja piespiest padoties.

— Un tu, Elizabete, — viņš teica otrai dāmai, kas uz brīdi pārtrauca izšūšanu, lai sakrustotu rokas lūgšanai nevis pret šiem cilvēkiem, bet pret Dievu, — vai tu gribi atbildēt?

— Es nezinu, ko jūs gribat zināt, — viņa atbildēja, — tāpēc es nevaru jums atbildēt.

— Nu, pie joda, pilsone Kapete! — nepacietīgi izsaucās Santērs. — Tas taču ir diezgan skaidrs, ko es jums saku. Es teicu, ka vakar mēģināja jūs atbrīvot un ka jums jāzina vainīgie.

— Mums nav ne mazāko sakaru ar ārpasauli, kungs, un tātad mēs nevaram zināt, ko uzsāk pret vai par mums.

— Labi, — teica ierēdnis, — redzēsim, ko teiks tavs māsasdēls.

Tūliņ viņš tuvojās mazā dofīna gultai. Izdzirdusi šos draudus, Marija

Antuanete strauji piecēlās.

— Mans dēls ir slims un guļ, — viņa teica, — nemodiniet viņu, mans kungs!

— Tad atbildi!

— Es nekā nezinu.

Ierēdnis pienāca pie mazā cietumnieka gultas, kas izlikās (kā jau tei­cām) aizmidzis.

— Hei, celies augšā, Kapet! — viņu skarbi sakratīdams, teica Santērs.