Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Bērns atvēra acis un pasmaidīja. Ierēdņi apstāja gultu.

Baiļu un bēdu pārņemtā karaliene pamāja meitai, kas izmantoja šo mirkli un iemuka blakusistabā. Te viņa no krāsns izņēma vēstuli, sade­dzināja to, atgriezās, atkal atpakaļ un ar skatienu nomierināja māti.

— Ko jūs no manis gribat? — zēns jautāja.

— Mēs gribam zināt, vai tu šonakt neesi kaut ko dzirdējis?

— Nē, es gulēju.

— Kā liekas, tad tu labprāt guli?

— Jā, jo es sapņoju, kamēr guļu.

— Un ko tu sapņo?

— Es redzu tēvu, ko jūs noslepkavojāt.

— Tātad tu neesi nekā dzirdējis? — bargi jautāja Santērs.

— Nekā.

— Jaunais perējums kauc tāpat kā vilcene, — saniknots teica ierēdnis, — bet lai būtu kā būdams, sazvērestība ir bijusi.

Karaliene smaidīja.

— Austriete par mums zobojas, — ierēdnis iesaucās. — Labi, tad mēs izpildīsim pašvaldības dekrētu visā stingrībā. Celies augšā, Kapet!

— Ko jūs gribat darīt? — aizmirsdamās karaliene iesaucās. — Vai jūs neredzat, ka mans dēls ir slims, ka viņam ir drudzis? Vai jūs gribat viņu nogalināt?

— Tavs dēls, — ierēdnis atbildēja, — Tanplas iestādēm ir pastāvīgā nemiera priekšmets, jo viņš ir visu sazvērnieku mērķis. Kopā ar viņu varē­tu jūs visus atbrīvot. Nu, lai ienāk!.. Tizon!.. Sauciet šurp Tizonu!

Tizons bija sava veida algādzis, kam bija jāizpilda netīrākie darbi cie­tuma saimniecībā. Viņš ienāca.

Tas bija četrdesmit gadus vecs virs, melnīgsnējs, ar rupju un mežonīgu seju, melniem un sprogainiem matiem, kas sniedzās līdz pat uzacīm.

— Kas vakar atnesa cietumniecēm pārtiku? — Santērs jautāja.

Tizons nosauca vārdu.

— Un veļu, kas to atnesa?

— Mana meita.

— Tātad tava meita ir veļas mazgātāja?

— Katrā ziņā.

— Un tu viņai devi darbu no cietumniecēm?

— Kāpēc ne? Tikpat labi kā cita, to var darīt arī viņa. Tā vairs nav tirānu nauda, tā ir tautas nauda, jo par viņām maksā tauta.

— Tev pavēlēts veļu uzmanīgi pārmeklēt.

— Vai es neizpildu savu pienākumu? Par pierādījumu, ka to izpildu, es jums saku: vakar atradu mutautiņu, kurā bija iesieti divi mezgli un to nodevu domei, kas manai sievai pavēlēja atraisīt, izgludināt un, nekā ne­sakot, nodot Kapeta kundzei.

Izdzirdusi par mutautiņu ar diviem mezgliem, karaliene nodrebēja, vi­ņas acu zīlītes izplētās un viņa apmainījās skatieniem ar Elizabetes kun­dzi.

— Tizon, — Santērs teica, — neviens negrib apšaubīt tavas meitas patriotismu, bet sākot ar šodienu, viņa vairs nedrīkst rādīties Tanplā.

— Ak, Dievs! — izbijies iesaucās Tizons, — ko jūs sakāt? Kā, es drīks­tēšu redzēt savu meitu tikai tad, kad iziešu ārā?

— Tu vairs neiziesi.

— Es vairs nedrīkstēšu iziet? — viņš apmulsis iesaucās. — Tad tā tas ir domāts? Tad es tūliņ eju projām, es aizeju. Es neesmu nodevējs, ne­esmu aristokrāts, ka mani jātur cietumā! Es gribu iet projām, es to jums saku!

— Pilsoni, — Santērs atbildēja, — klausi pašvaldības pavēlēm un klu­sē, citādi tev klāsies slikti! Es tev dodu šo padomu. Paliec šeit un novēro visu, kas te notiek! Bet brīdinu, tu tiec stingri uzraudzīts!

Karaliene, iedomādamās, ka viņu būs aizmirsuši, nomierinājās un atkal ielika bērnu gultā.

— Lai uznāk tava sieva, — ierēdnis teica Tizonam.

Klusēdams tas paklausīja. Santēra draudi viņu bija padarījuši rāmu kā jēru. Parādījās Tizona kundze.

— Nāc, pilsone, — Santērs viņai teica, — mēs aiziesim priekšistabā, bet pa to laiku tu izkrati cietumnieces.

— Iedomājies tikai, siev, — Tizons teica, — viņi vairs negrib laist Tanplā mūsu meitu.

— Kā? Viņi negrib ļaut nākt mūsu meitai? Mēs nedrīkstēsim redzēt meitu?

Tizons pakratīja galvu.

— Ko jūs tur sakāt?

— Es saku, ka mēs griezīsimies pie Tanplas padomes, tā izšķirs. Bet līdz tam…

— Bet līdz tam laikam es redzēšu savu meitu, — sieva iesaucās.

— Klusu! — Santērs atbildēja, — mēs likām tev nākt šurp, lai tu iz­kratītu cietumnieces un tad mēs redzēsim…

— Bet… tomēr!..

— O! — saraukdams uzacis, Santērs teica, — man liekas, tas jau ir par daudz izlaidīgi.

— Dari, ko tev pavēl pilsonis ģenerālis, — Tizons teica, — tu dzirdi — viņš teica, ka vēl redzēsim.

Reizē viņš paskatījās uz Santēru, padevīgi smaidīdams.

— Labi, — teica sieva, — ejiet, es viņas pārmeklēšu.

Vīrieši aizgāja.

— Mīļā Tizona kundze, — karaliene teica, — tici man…

— Es neticu nekam, — zobus griezdama, atbildēja briesmīgā sieviete, — izņemot tam, ka tu vainīga pie mūsu tautas posta. Ja es tik atradīšu kaut ko aizdomīgu, tad tu gan redzēsi!

Pie durvīm palika četri vīri, lai palīdzētu Tizona kundzei, ja karaliene gadījumā pretotos. Iesāka ar karalieni.

Par nelaimi, pie karalienes viņa atrada mutautiņu, kurā bija iesieti trīs mezgli un kurš bija domāts kā atbilde uz pirmo, par ko runāja Tizons. Tad atrada zīmuli un gabalu zīmoglakas.

— Ā, es to zināju, — Tizona kundze teica, — un esmu teikusi ie­rēdņiem, ka šī austriete raksta! Nesen es atradu uz svečtura rozetes zī­moglakas pilienu.

— O! kundze, — karaliene lūdzoši teica, — rādi viņiem tikai scapu- laire.

— Ā, labi, jā, — sieviete teica, — lai es apžēlojos par tevi!.. Vai par mani ar! kāds ir apžēlojies?.. Man ņem nost meitu.

Pie Elizabetes un Ruajalas nebija nekā.

Tizona kundze iesauca ierēdņus, kas ienāca ar Santēru priekšgalā. Viņa nodeva viņiem pie karalienes atrastās lietas, kuras gāja no rokas rokā un tika pamatīgi apskatītas. Sevišķi mutautiņš ar trim mezgliem nodarbināja šo cilvēku domas.

— Tagad, — Santērs teica, — mēs tev paziņosim Konventa lēmumu.

— Kādu lēmumu? — karaliene jautāja.

— Lēmumu, kas pavēl, ka tev jāšķiras no dēla.

— Vai tas tiesa, ka pastāv tāds lēmums?

— Jā. Konvents ir sevišķi norūpējies par bērna veselību, kas nodots tā uzraudzībā, un negribu viņu uzticēt tik sliktai mātei kā tu.

Karalienes acis zibsnīja.

— Bet celiet vismaz apsūdzību, briesmoni!

— Tas nemaz nav grūti, — kāds ierēdnis atbildēja, — ai, tu…

Un viņš izteica vismusinošākos apvainojumus, kurus Svetonijs pārmet ķeizarienei Agripīnai.

— O! — līķa bāla, bet lepna, pieceldamās iesaucās karaliene, — es apelēju pie katras mātes sirds!

— Tas viss ir ļoti skaisti un labi, — ierēdnis teica, — bet mēs te pavadām jau divas stundas un nevaram taču zaudēt visu dienu. Celies, Kapet, un nāc kopā ar mums!

— Nekad, nekad, — mezdamās starp ierēdni un mazo Ludviķi un ga­tavodamās aizstāvēt savu bērnu kā tīģeriene alā, iesaucās karaliene, — nekad jūs man neatņemsit dēlu!

— O, mani kungi, — brīnišķi lūdzoši sakrustodama rokas, teica Eli­zabete, — Dieva dēļ, apžēlojaties par divām mātēm!

— Runājiet, — Santērs teica, — nosauciet vārdus, paskaidrojiet jūsu līdzvainīgo nodomus un atzīstaties, ko nozīmē abi mezgli mutautiņos, ku­rus atnesa Tizona meita ar veļu un kabatā, tad mēs atstāsim jums jūsu bērnu!

Kāds Elizabetes skatiens lūdza karalieni nest šo briesmīgo upuri. Bet tā lepni noslaucīja asaras, kuras mirdzēja kā dimants acu skropstās, un teica:

— Ardievu, mans dēls! Neaizmirsti nekad savu tēvu, kas tagad ir de­besīs, un māti, kas drīz vien viņam sekos. Katru rītu un vakaru skaiti lūgšanu, ko es tev esmu iemācījusi. Sveiki, mans bērns!