Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Kas nu atkal? — Moriss jautāja.

— Tiek paziņota pašvaldības pavēle, — Lorēns paskaidroja.

— Es steidzos uz sekciju, — Moriss pārtrauca un izlēca no gultas, saukdams sulaini, lai tas nāk viņu apģērbt.

— Es eju gulēt, — teica Lorēns, — šonakt esmu gulējis tikai divas stundas, par to man jāpateicās taviem nolādētajiem brīvprātīgajiem. Ja cīņu vēl tik maz, tad ļauj man gulēt, bet ja kļūst ļaunāk, tad uzmodini mani..

— Kāpēc tu esi šodien tik smalki saģērbies? — uzmezdams skatienu drauga uzvalkam, jautāja Moriss.

— Tāpēc, ka man, lai atnāktu pie tevis, jāiet pa Betisī ielu, un šai ielā, kad es eju garām, trešajā stāvā vienmēr atveras logs.

— Vai tu nebaidies, ka tevi notur par kādu švītu?

— Mani? Kas mani var par to noturēt? Tieši otrādi, es esmu pazīstams kā īsts sanķilots. Bet skaistajam dzimumam taču jānes upuri. Kalpošana tēvzemei neizslēdz kalpošanu Amoram, tieši otrādi — viens ir nepiecie­šams otram.

Republika pavēlēja Seno grieķu pēdās mīt; Brīvība, lūk, altārs tāpēc, Grācijas kur jaukās mīt.

Uzdrošinies tikai izsvilpt šo pantu, un es denuncēšu tevi kā aristokrātu, un likšu tevi tā nocirpt, ka tu nekad nevarēsi uzlikt parūku. Ardievu, mīļais draugs!

Lorēns sirsnīgi sniedza Morisam roku, ko jaunais sekretārs sirsnīgi pa­spieda, un izgāja, apdomādams, kāda būs buķete Hlorai.

Kamēr Moriss Lendejs, steigā apģērbies, dodas uz Lepletjē ielas sekciju, kur, kā zināms, viņš strādā par sekretāru, mēs papūlēsimies uzzīmēt sa­biedrības acīm šā cilvēka iepriekšējās dzīves faktus, ko uz skatuves uzveda vareniem un augstsirdīgiem raksturiem īpatnējā sirdstrauksme.

Jaunais cilvēks, vakar nepazīstamajai atbildēdams, ka viņu sauc par Morisu Lendeju, kas dzīvo Rūlas ielā, bija teicis pilnīgu patiesību. Viņš vēl varēja piebilst, ka bija tiesnešu kārtai piederīgās pusaristokrātijas bērns. Jau divus gadusimteņus viņa senči izcēlās ar savu mūžīgo parlamentāro opozīciju, kas padarīja slavenus Molē un Mopū vārdus. Viņa tēvs, lab- sirdis Lendejs, kas visu savu mūžu vaidēja pret despotismu, pēc 1789. gada 14. jūlija, kad Bastīlija krita tautas rokās, redzēdams, ka despotismu aizvietoja kareiviskā brīvība, šausmās un bailēs nomira, atstādams vienīgo dēlu materiāli neatkarīgu un republikāni pēc pārliecības.

Revolūcija, kas tik drīz sekoja pēc šā lielā notikuma, sastapa Morisu pilnīgā vīrišķības spēcīgumā un briedumā, kā tas pieklājas atlētam, kas gatavojas doties cīņā, un viņa republikānisko audzināšanu vēl pastiprināja cītīga klubu apmeklēšana un visu tā laikmeta pamfletu lasīšana. Dievs vien to zina, cik Morisam to bija jāizlasa. Dziļa un pārdomāta hierarhijas nicināšana, filozofiska prātošana par elementiem, no kādiem sastāv sa­biedrība, absolūta dižciltības noliegšana, izņemot tikai to, kas ir personīga, bezpartejiska pagātnes novērtēšana, dedzība uz jaunām idejām, simpātijas tautai, cīņa pret visaristokrātiskākām organizācijām, tāda bija mūsu va­roņa tikumiskā seja, kuru mēs itin nemaz neesam izvēlējušies, bet kuru mums rāda dienasgrāmata, no kuras mēs smeļam šos notikumus šim stās­tam.

Moriss Lendejs bija piecas pēdas un astoņas collas garš, divdesmit pie­cus vai divdesmit sešus gadus vecs, muskuļains kā Herkuless, skaists kā francūzis, kurš apliecina franku īpatnējo rasi, tas ir, ar skaidru pieri, zilām acīm, tumši brūniem un sprogainiem matiem, rožainiem vaigiem un ziloņ­kaula zobiem.

Tagad — pēc cilvēka attēla, — pilsoņa stāvoklis.

Moriss, ja arī nebija bagāts, tad vismaz neatkarīgs, Moriss, kas bija cienīts un it sevišķi populārs vārds, Moriss, ko pazina kā liberāli audzi­nātu un ar uzskatiem vēl liberālākiem nekā audzināšana, Moriss bija no­likts jauno pilsonības patriotu priekšgalā. Varbūt sankiloti viņu uzskatīja par pārāk remdenu, bet sekcionāri par drusciņ smalku. Bet sankiloti vi­ņam piedeva remdenību, redzēdami, kā viņš kā trauslu niedrīti salauza vismezglaināko rungu, un sekcionāri piedeva eleganci, kad redzēja, kā viņš ar vienu sitienu starp divām acīm lika aizripot vīram divdesmit soļus, kad tā divas acis bija Morisu uzlūkojušas ne tā kā pieklājās.

Tagad miesīgi, tikumiski un pilsoniski apvienotais Moriss piedalījās Bastīlijas ieņemšanā; viņš piedalījās gājienā uz Versaļu, 10. augustā viņš bija cīnījies kā lauva un šajā slavenā dienā, jāsaka taisnība, viņš bija noga­linājis tikpat daudz patriotu kā šveiciešu: viņš negribēja ciest slepkavu karmaņolas tērpā, kā arī republikas ienaidnieku sarkanā tērpā.

Tas bija viņš, kas metās pretī dižgabala stobram, kuram kāds artilērists parīzietis gribēja pielikt uguni, lai pamudinātu pils aizstāvjus padoties un aizkavētu asins izliešanu; tas bija viņš, kas, par spīti piecdesmit šveiciešu un tikpat daudz apslēpušos muižnieku šaušanai, pa logu kā pirmais ie­kļuva Luvrā; un pirms viņš pamanīja padošanās zīmi, viņa drausmīgais zobens bija paguvis sacirst vairāk kā desmit uniformās tērptos, tad, redze- dams, ka viņa draugi pēc patikas slepkavoja cietumniekus, kas meta zemē ieročus un izstiepa lūdzošās rokas, prasīdami dzīvību, viņš sāka nikni ka­pāt savus draugus, kas viņam sagādāja Romas un Gieķijas labāko laiku cienīgu slavu.

Kad tika pasludināts karš, Moriss ierakstījās brīvprātīgajos un devās uz robežu pretī uzbrucējiem kā leitnants ar tūkstoš piecsimt pārējiem brīv­prātīgajiem, kuriem katru dienu bija jāseko vēl pa tūkstoš piecsimt vīriem.

Pirmajā kaujā, kur viņš piedalījās, tas ir, pie Žemapas, viņš tika ie­vainots: lode pāršķēla viņa tēraudcietos pleca muskuļus un saplaka uz akmens. Tautas priekšstāvis pazina Morisu, viņš to aizsūtīja ārstēties uz Parīzi. Veselu mēnesi, drudža plosīts, Moriss pavadīja slimības gultā, bet janvāris viņu satika jau uz kājām, un Termopilu kluba, tas ir, simts jauno pilsonisko parīziešu komendants, ja ne vārda pēc, tad faktiski bija pilnīgi bruņojies, lai pretotos visiem mēģinājumiem, kas bija vērsti par labu tirā­nam Kapetam. Vēl vairāk: saraucis uzacis tumšā naidā, ar ieplestām acīm, bālu pieri, savāda metāliska naida sažņaugtu sirdi un fiziskas līdzcietības jūtām viņš noskatījās, zobenu rokā turēdams, karaļa nogalināšanā, un bija varbūt vienīgais visā drūzmā, kas palika mēms, kad krita Svētā Ludviķa dēla galva, kura dvēsele aizgāja debesīs. Tikai tad, kad bija kritusi šī galva, viņš pacēla savu bīstamo zobenu, un viņa draugi iesaucās: „Lai dzīvo brīvība!", neievērodami, ka šoreiz, kā izņēmums, viņa balss nepie­biedrojās viņu balsīm.

Lūk, kāds bija cilvēks, kas 11. martā devās uz Lepletjē ielu, par kura vētraino dzīvi, kādu dzīvoja šai laikmetā, mēs pastāstīsim daudz sīkāk.

Ap pulkstens desmitiem Moriss sasniedza sekciju, kur strādāja par se­kretāru.

Uztraukums bija milzīgs. Vajadzēja nobalsot par kādu adresi Konven­tam, kur prasīja apspiest žirondistu sazvērestības. Visi nepacietīgi gaidīja Morisu.

Visur runāja tikai par Sarkanās Mājas bruņinieka atgriešanos, par pār­drošību, ar kādu šis negantais sazvērnieks otrreiz atgriezās Parīzē, kur, kā viņam tas arī bija zināms, par viņa galvu bija izsolīta godalga. Ar šo atgriešanos saistīja arī vakar notikušo atbrīvošanos mēģinājumu Tanplā, un ikviens izteica savu naidu un sašutumu par nodevējiem un aristokrā­tiem.

Bet pretēji vispārējām gaidām, Moriss bija mēms un kluss, veicīgi izre­diģēja uzsaukumu, triju stundu laikā pabeidza savu darbu, uzprasīja, vai sēde ir atcelta, un, saņēmis apstiprinošu atbildi, paņēma cepuri, izgāja un devās uz Sentonorē ielu.