Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Viņa noskūpstīja viņu vēlreiz un tad piecēlās auksta un noteikta.

— Es nekā nezinu, — viņa teica ierēdņiem, — dariet, ko gribat!

Bet karalienei bija vajadzīgs vairāk spēka, nekā tas ir sievietes un se­višķi mātes sirdī.

Galīgi iznīcināta, viņa atkrita krēslā, kamēr aiznesa viņas bērnu, kas raudādams izstiepa rokas pret viņu, bet neiekliedzās.

Durvis aizvērās aiz ierēdņiem, kas aiznesa kara)a bērnu, un trīs sie­vietes palika gluži vienas.

Kādu brīdi bija sāpīgā izmisuma klusums, kuru brīžiem pārtrauca tikai šņuksti.

Karaliene bija pirmā, kura sāka atkal runāt.

— Marij, — viņa teica meitai, — kur ir vēstule?

— Es to sadedzināju, kā jūs bijāt man pavēlējusi.

— Pat nelasījusi?

— Pat nelasījusi.

— Tātad ardievu pēdējās cerības mirdzums! — nopūtās Elizabete.

— Jā, jums taisnība, mās, — karaliene atbildēja, — tas ir par daudz!

Tad viņa pagriezās pret meitu un teica:

— Tu taču uzrakstu izlasīji, Marija?

— Jā, ar vienu skatienu, māt.

Karaliene piecēlās, piegāja pie durvīm, lai pārliecinātos, ka neviens vi­ņu nenovēro, tad izņēma no matiem adatu un ar to izvilka no kādas šķirbas sienā mazu, kā vēstuli salocītu papīrīti, un, rādīdama to meitai, teica:

— Atminies labi, iekams man atbildi, Marija, vai vēstules rokraksts bija tāds pat kā te?

— Jā, māt! — princese iesaucās, — jā, es to pazīstu.

— Gods Dievam, — nokrizdama ceļos, iesaucās karaliene. — Ja viņš varēja šodien rakstīt, viņš ir glābts. Es pateicos tev, Dievs! Tik cēls draugs ir pelnījis tādu brīnumu.

— Par ko jūs runājat, māt? — princese jautāja, — kas ir tas draugs? Sakiet man viņa vārdu, lai es varētu lūgt par viņu!

— Jā, tev taisnība, meit. Neaizmirsti nekad šo vārdu, jo tas ir godīga, drošsirdīga muižnieka vārds. Viņš nav kļuvis padevīgs mums godkārības dēļ, jo parādījās tikai mūsu nelaimes dienās. Viņš nekad nav redzējis Francijas karalieni, vismaz *viņa nekad nav redzējusi viņu, un taču viņš upurē savu dzīvību viņas glābšanai. Varbūt viņu algos, kā šodien algo visus tikumus, ar kauna pilno nāvi… bet… ja viņš mirst… es viņam pa­teikšos tur augšā! Viņu sauc…

Karaliene bailīgi apskatījās apkārt un klusā balsī teica:

— Viņu sauc Sarkanās Mājas bruņinieks… Lūdz par viņu!

Aizvešanas mēģinājums likās apstrīdams tāpēc, ka nebija nekāda sodī­šanas aizsākuma: vienos tas bija modinājis neaprobežotas dusmas, citos visdzīvāko līdzjūtību. Bet vispār šo notikumu padarīja stipri ticamu tas, ka kopš dažām nedēļām, kā to bija uzzinājusi drošības komiteja, vesels bars emigrantu bija atgriezies Francijā pār robežu dažādās vietās. Acīm­redzot ļaudis, kas tādā veidā riskē ar savu dzīvību, darīja to ar kādu nolūku, un, pēc visām zīmēm spriežot, šis nolūks bija karaliskās ģimenes atbrīvošana.

Pēc Konventa locekļa Oselēna priekšlikuma bija jau izdots briesmīgais likums, kurš paredzēja nāves sodu katram emigrantam, kas atkal atgriez­tos Francijā, katram francūzim, kas gribētu izceļot vai atbalstītu emigrantu viņa bēgšanā vai atgriežoties, un katram pilsonim, kas pieņemtu emigrē­jošo savās mājās. Šis likums radīja pamatus teroram. Trūka vairs tikai likuma par aizdomīgajiem.

Sarkanās Mājas bruņinieks bija pārāk pārdrošs un neatlaidīgs ie­naidnieks, lai ar viņa atgriešanos Parīzē un parādīšanos Tanplā tiktu iz­doti visbargākie likumi.

Veselā virknē aizdomīgo māju ar līdz šim vēl nedzirdētu bardzību tika izdarītas kratīšanas. Bet, izņemot dažas emigrantu sievas, kas ļāvās sa- gūstīties, un dažus večus, kas nemaz nerūpējās apstrīdēt bendēm nedaudz dzīvot atlikušās dienas, meklējumiem nebija nekādu panākumu.

Sakarā ar šiem notikumiem, kā viegli saprotams, sekcijas dažas dienas bija ārkārtīgi nodarbinātas un Lepletjē sekcijas, vienas no iespaidīgākajām visā Parīzē, sekretāram Morisam atlika ļoti maz laika domāt par savu nepazīstamo.

Sākumā, kā bija nolēmis, atstādams Veco Senžaka ielu, viņš pūlējās viņu .aizmirst, — bet kā viņam bija teicis draugs Lorēns: Domādams, ka jāaizmirst, Atceros vēl vairāk.

Moriss nebija ne ko teicis, ne arī atzinies. Viņš noslēdza sirdī visus piedzīvojuma sīkumus, kas bija izmukuši drauga izprašņāšanai. Bet, pa­zīdams Morisu kā jautru un ekspansīvu un tagad redzēdams to nemitīgi aizsapņojušos un vientulību meklējošu, draugs stipri bažījās, ka te būs iejaucies šis palaidnis Kupidons.

Te jāpiebilst, ka astoņpadsmit monarhijas gadsimtos bija ļoti maz tik mitoloģisku gadu kā 1793. gads.

Tomēr bruņinieks netika noķerts. Par viņu vairs nerunāja. Karaliene, vira atraitne un bērna bārenīte, atrazdamās viena starp meitu un māsu, mierināja sevi ar asarām.

Jaunais dofins kurpnieka Simona rokās iesāka to mocību gaitu, kas divos gados viņu pievienoja tēvam un mātei. Kādu brīdi bija miers.

Pirms aprīt žirondistus, montaņāru vulkāns atpūtās.

Moriss juta šā nemiera grūtumu kā negaisa laikā jūt atmosfēras sma­gumu un, nezinādams, ko darīt brīvlaikā, ar visu karstumu nodevās jūtām, kas, ja nebija mīla, tad bija tai stipri līdzīgas. Viņš pārlasīja vēstuli, no­skūpstīja skaisto safīru un, par spīti zvērestam, nolēma izdarīt pēdējo mē­ģinājumu, apsolīdamies, ka tas būs katrā ziņā pēdējais.

Jaunais cilvēks bija gan domājis par vienu: doties uz Zooloģiskā dārza sekciju un tur paprasīt uzziņu sekretāram, savam kolēģim. Bet šī ideja, un mēs varam teikt, vienīgi ideja, ka skaistā nepazīstamā varētu būt ie­jaukta kādā politiskā sazvērestībā, viņu atturēja. Doma, ka uzmācība no viņa puses varētu aizvest šo burvīgo sievieti uz Revolūcijas laukumu un liktu krist šai skaistajai eņģeļa galvai uz ešafota, šausmās stindzināja Mo­risa dzīslas.

Tāpēc viņš domāja izmēģināt piedzīvojumu viens un bez kādas izziņas.

Viņa plāns bija ļoti vienkāršs. Pie visām durvīm izkārtajiem iedzīvotāju sarakstiem bija jādod pirmie norādījumi. Un tālāko pilnīgi noskaidrot, aprunājoties ar mājas pārvaldniekiem. Kā Lepletjē sekcijas sekretāram vi­ņam bija tiesības veikt izmeklēšanu.

Protams, meklētās vārds Morisam bija nezināms, bet viņš domāja va­dīties pēc analoģijas. Tik kairai radībai vajadzēja būt viņas skaistumam pilnīgi atbilstošam vārdam, fejas, silfidas vai eņģeļa vārdam. Tātad vārdam katrā ziņā viņu bija jāuzved uz īstajām pēdām.

Moriss apģērba rupjas, pelēkas vadmalas karmaņolu, uzlika sarkano cepuri un, nevienam nekā neteicis, devās ceļā.

Rokā viņam bija resna, zaraina nūja, kuru toreiz sauca par konstitūciju un kura viņa rokās bija tikpat vērta kā Hērakla rokās runga. Kabatā vi­ņam bija Lepletjē sekcijas sekretāra apliecība. Tā reizē bija viņa fiziskā un morālā drošība.

Viņā atkal izstaigāja Senviktora un Veco Senžaka ielu un krēslā lasīja pie mājas durvīm izkārtos sarakstus. Viņš jau bija pie simtās mājas un lasīja simto sarakstu, neatrazdams nevienu vārdu, kurš viņam norādītu vismazākās pēdas, kad beidzot kāds krietns kurpnieks, ievērojis nepacie­tību lasītāja sejā, izgāja no savas būdas un, rokā turēdams siksnas un īlenus, lūkojās Morisā pār acenēm:

— Pilsoni, ja tu gribi kādu uzziņu par šīs mājas iedzīvotājiem, tad runā — es tev atbildēšu.

— Pateicos, pilsoni, — Moriss stostījās, — es meklēju kāda drauga vārdu.