Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Šie vārdi tika izteikti izteikti tik strauji, ka Moriss uzminēja to nozīmi. Ja viņš uz tiem atbildētu, viņa liktenis būtu izšķīries uz vienu vai otru pusi.

Bet viņš nebija spējīgs uz gļēvulību. Kā spartietis stingrā balsī viņš teica:

— Jā, Moriss Lendejs, Lepletjē sekcijas sekretārs. Jā, Moriss Lendejs, patriots, revolucionārs, jakobīnis. Moriss Lendejs, kuram skaistākā diena būs tā, kad viņš kritīs par brīvību!

šiem vārdiem sekoja nāves klusums. Moriss izgāza krūtis un gaidīja, ka asmens, kuru viņš nupat bija tikai jutis, pilnīgi izurbsies cauri viņa krūtīm.

— Vai tas tiesa? — zināmā mērā aizkustināta, pēc dažām sekundēm jautāja kāda balss. — Nemelo, jaunais cilvēk!

— Meklējiet manās kabatās, — Moriss atbildēja, — jūs tur atradīsit manu apliecību. Skatieties man uz krūtīm, kreklā ir ieadīti manu vārdu pirmie burti, M un L, ja tikai asinis nebūs tos padarījušas nesalasāmus!

Tūliņ Moriss juta, ka viņu pacēla spēcīgas rokas. Viņu aiznesa gabalu tālāk. Viņš ievēroja, ka tika atvērtas vispirms vienas, tad otras durvis. Tikai otrās durvis bija šaurākas par pirmajām, tā ka cilvēki, kas viņu nesa, tik tikko varēja ar viņu izspraukties pa tām.

Sev apkārt viņš dzirdēja čukstošas balsis. .

— Es esmu pazudis, — domāja Moriss, — viņi piesies man kaklā ak­meni un iemetīs Bjevrā.

Pēc dažiem mirkļiem viņš juta, ka nesēji uzkāpa dažus pakāpienus aug­šā. Viņa sejai pieskārās siltāks gaiss un viņu nosēdināja krēslā. Viņš dzir­dēja, ka tika aizslēgtas kādas durvis un soļi attālinājās. Viņš juta, ka bija atstāts viens pats. Kā cilvēks, kas zina, ka viņa dzīvība ir atkarīga no viena vienīga vārda, viņš uzmanīgi klausījās un likās sadzirdam, ka tā pati balss, kura bija pārsteigusi viņa ausi ar savādu bardzības un maiguma sajaukumu, izteica vārdus:

— Nē, apspriedīsimies.

Pagāja ceturtdaļstundas, kas Morisam izlikās kā vesels gadu simtenis.

Nekas nebija dabīgāks: jauns, skaists, stiprs savā spēkā, simts uzticīgu draugu atbalstīts, ar kuriem viņš reizēm bija sapņojis paveikt lielus dar­bus, pēkšņi, bez kādas iepriekšējas sagatavošanās, viņam bija jāzaudē dzī­vība kādā nekrietnā paslēptuvē.

Viņš saprata, ka viņu ieslēguši kaut kādā istabā, bet vai viņu novēroja?

Viņš mēģināja vēlreiz saraut saites. Bet, lai gan viņa tērauda muskuļi saspringa, aukla iekodās miesā, bet netrūka.

Ļaunākais bija tas, ka rokas bija sasietas uz muguras un viņš nevarēja noraut acu apsēju. Ja viņš būtu varējis redzēt, viņš varbūt būtu arī aiz­bēdzis. Tomēr visiem šiem mēģinājumiem neviens nepretojās. Viņš izdi­bināja, ka ir viens.

Viņa kājas pieskārās mīkstai zemei, vai nu smiltīm vai melnzemei; reizē viņš ievēroja stādu kodīgo un aso smaržu, kas liecināja, ka viņš atrodas augu tuvumā. Moriss domāja, ka viņš atrodas kādā siltumnīcā vai līdzīgā vietā. Viņš paspēra dažus soļus, uzdūrās sienai, apgriezās apkārt un meklē­jās ar rokām. Viņš atrada kāut kādus dārznieka darbarīkus un priekā iekliedzās.

Ar neticamām pūlēm viņš aptaustīja visus darbarīkus. Viņa bēgšana bija atkarīga vienīgi no tā, vai viņam būs pietiekami daudz laika. Ja ne­jaušība vai debesu gādība viņam dos piecas minūtes un viņš atradīs kādu asu priekšmetu, viņš būs glābts.

Viņš atrada lāpstu.

Tā saistītam, Morisam bija grūts darbs to apvelt, lai dzelzs nāktu uz augšu. Pie šīs dzelzs, kuru viņš spieda ar muguru pret sienu, viņš pār­grieza, vai labāk sakot, pārberzēja auklu, ar kuru bija sasietas viņa rokas. Operācija vilkās lēnām, jo lāpsta nebija asa. Pieri viņam klāja sviedri. Likās, ka viņš dzirdēja tuvojošos soļus. Tagad viņš izmisis piespiedās i pēdējo reizi un līdz pusei pārberztā aukla satrūka.

Šoreiz viņš iekliedzās priekā.

Tagad vismaz viņš zināja, ka varēs mirt aizstāvēdamies.

Viņš norāva apsēju no acīm. Viņš nebija maldījies: protams, viņš ne- tradās siltumnīcā, bet kādā paviljonā, kur pārziemoja stādi, kas nevarēja dzīvot ārā. Kaktā gulēja dārznieka darbarīki, no kuriem viens bija izdarījis tik lielu pakalpojumu. Viņa priekšā bija logs; viņš metās pie tā, bet tas bija aizrestots un kāds vīrs ar šauteni stāvēja sardzē.

Dārza pretējā pusē, apmēram trīsdesmit soļu attālumā, pacēlās neliels kiosks, kas pieslēdzās tai pašai telpai, kur atradās Moriss. Slēģi bija aiz­vērti, bet caur tiem spīdēja gaisma.

Viņš tuvojās durvīm un klausījās; arī te uz priekšu un atpakaļ staigāja sargs. Tie bija tie soļi, kurus viņš bija dzirdējis.

Bet ejas galā viņš izdzirda balsu jucekli: apspriede likās bija pārvēr­tusies strīdā. Protams, viņš nevarēja saprast visa kopsaturu, bet viņa ausis skāra daži vārdi: spiegs, duncis, slepkavība, it kā šiem vārdiem attālumi nebūtu par lielu.

Moriss divkāršoja uzmanību. Tika atvērtas kādas durvis, un tagad viņš dzirdēja daudz skaidrāk.

— Jā, — teica kāda balss, — viņš ir spiegs. Acīmredzot viņš ir kaut ko atklājis un tika sūtīts šurpu, lai iespiestos mūsu noslēpumos. Ja mēs viņu palaižam brīvībā, viņš mūs nodos.

— Bet viņa vārds? — jautāja kāda cita balss.

— Vārdu viņš dos, bet neturēs. Vai tad viņš ir kāds muižnieks, ka uz viņu var paļauties?

Iedomādamies, ka ir ļaudis, kas domā, ka jābūt muižniekam, lai pildītu doto vārdu, Moriss grieza zobus.

— Bet vai tad viņš mūs pazīst, lai varētu mūs uzrādīt?

— Nē, nekādā ziņā viņš mūs nepazīst un nezina, ar ko mēs nodar­bojamies. Bet viņš zina māju un atnāks atkal, protams, labā pavadībā.

Šis iemesls likās izšķīra visu.

— Nu, — teica balss, kura Morisam bija jau vairākas reizes sevišķi bija iespiedusies ausīs, it kā tā būtu virsnieka balss, — tātad ir nolemts?

— Katrā ziņā. Tikai es nesaprotu jūsu augstsirdību, mīļais draugs. Vai jūs domājat, ka drošības komiteja ar mums tik ilgi tielētos, ja mēs būtu krituši tās rokās?

— Tad jūs paliekat pie sava lēmuma, mani kungi?

— Katrā ziņā, un es ceru, ka jūs tam nepretosities.

— Man ir tikai viena balss, kura izteicās par viņa atbrīvošanu, jums ir sešas balsis, kas ir par nāvi, un tā tas paliek.

Morisa pieri pārklāja sviedri, auksti kā ledus.

— Viņš bļaus, rēks, — teica balss. — Vai jūs esat aizsūtījuši projām vismaz Diksmē kundzi?

— Viņa par to nekā nezina, viņa atrodas pretējā paviljonā.

— Diksmē kundze? — Moriss sev teica. — Tagad es sāku saprast. Es atrodos pie ādmiņu meistara, kas ar mani runājās Vecā Senžaka ielā un mani izsmēja, kad es nevarēju viņam pateikt sava drauga vārdu. Bet kāda interese būtu ādmiņu meistaram mani nogalināt?

Moriss apskatījās apkārt un ieraudzīja kādu dzelzi ar stipru oša rokturi.

— Katrā ziņā, — viņš teica, — es nogalināšu vairāk nekā vienu, iekams noslepkavos mani.

Viņš satvēra mierīgo darbarīku, kas viņa rokās kļuva par briesmīgāko ieroci. Tad nostājās aiz durvīm tā, ka tās viņu aizsegtu, kad tiktu atvērtas.

Viņa sirds pukstēja tik stipri, ka viņš dzirdēja tās sitienus. Likās, it kā tā viņam gribētu pārplēst krūtis. Bet pēkšņi viņš nodrebēja no galvas līdz kājām, jo viņš dzirdēja, ka kāda balss teica:

— Ja viņš man sekos, tad, daudz nedomādami, izsitīsim loga rūtis un nošausim no ārpuses.

— Nē, nē, nevienu šāvienu! Šāviens mūs var nodot. Nu, Diksmē, kur ir jūsu sieva?