Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Nosauc man vārdu, es pazīstu visus ļaudis te apkārtnē. Kur dzīvo tavs draugs?

— Man liekas, ka viņš dzīvo Senžaka ielā. Bet es baidos, vai viņš nav tikai mainījis savu dzīvesvietu.

— Bet kā viņu sauc? Man jāzina viņa vārds.

Pārsteigts Moriss kādu brīdi apdomājās, tad nosauca pirmo labāko vār­du, kāds gadījās uz mēles.

— Renē, — viņš teica.

— Un kas viņš ir?

Morisam apkārt bija ģērētavas un tāpēc atbildēja:

— Ādmiņa palīgs.

— Tādā gadījumā, — teica kāds pilsonis, kas garāmejot bija apstājies un nolūkojās Morisā ar labsirdību, kura tomēr nebija visai brīva no neuz­ticības, — tev jādodas pie meistara.

— Ļoti pareizi, — teica kurpnieks, — meistari zina savu strādnieku vārdus, un, lūk, nāk pilsonis Diksmē. Viņš nodarbina vairāk nekā piec­desmit zeļļus un droši vien varēs dot kādas ziņas.

Moriss apgriezās un sev priekšā ieraudzīja garu, draudzīga izskata vīru, kura apģērbs liecināja par turīgu amatnieku.

— Kā sauc tavu draugu? — viņš jautāja.

— Renē, kā jau teicu.

— Tas ir tikai viņa kristāmais vārds, bet es gribu zināt viņa uzvārdu. Visi strādnieki ierakstīti zem uzvārda.

— To es nezinu, — teica Moriss, ko šī noklaušināšana sāka padarīt nemierīgu.

— Kā? — zobgalīgi smaidīdams, teica pilsonis, — tu nezini sava drau­ga uzvārdu?

— Nē.

— Tad grūti ticams, ka tu viņu atradīsi.

Un pilsonis, graciozi sveicinādams Morisu, pagāja dažus soļus un pa­zuda kādā Vecā Senžaka ielas mājā.

— Lieta tā, ka tu nezini uzvārdu… — sētnieks teica.

— Labi, nē, es to nezinu, — Moriss teica, kas nebūtu ļaunojies, ja nemeklētu ķildu, lai varētu dabūt izdevību izlādēt slikto garastāvokli, un pat jāteic, ka viņš nebija tālu no tā, lai pats to meklētu tīšām. — Un ko tu par to teiksi?

— Neko, pilsoni, itin neko! Vienīgi, ja tu nezini tava drauga uzvārdu, kā to teica pilsonis Diksmē, tu viņu neatradīsi.

Un pilsonis sētnieks, plecus raustīdams, atgriezās savā dzīvoklī.

Morisam ļoti gribējās nopērt pilsoni sētnieku, bet tas bija jau krietni vecs: nespēks viņu glāba.

Būtu viņš bijis gadus divdesmit jaunāks, Morisa sagādātu skandalozu izrādi par vienlīdzību likuma priekšā, bet nevienlīdzību spēka priekšā.

Kļuva arvien tumšāks, un pēc dažām minūtēm iestājās nakts.

Viņš izlietoja pēdējo dienas atmirdzumu, lai vispirms ieietu kādā mazā ieliņa un tad otrā; viņš aplūkoja visas mājas dūrvis, izmeklēja katru kaktu, paskatījās pāri katram žogam, ieskatījās pa visām durtiņām un visiem at­slēgu caurumiem, pieklauvēja pie dažiem tukšiem veikaliem un izšķērdēja gandrīz vai divas stundas šai nesekmīgajā pakaļmeklēšanā.

Pulkstenis nosita deviņi vakarā. Kļuva pilnīgi tumšs. Šai vientuļā pil­sētas kvartālā nebija dzirdams neviens troksnis, ne mazākā kustība, likās, ka reizē ar dienu no šejienes aizbēgusi arī dzīvība.

Izmisumā Moriss gribēja doties atpakaļ, kad kādas mājas šaurā ejā pamanīja gaismas mirdzumu.

Tūliņ viņš iegāja tumšajā ejā, neievērodams, ka jau stundas ceturksni no kāda koka, kurš pacēlās pār mūri, visas viņa kustības novēroja kāda ziņkārīga galva un tai pašā mirklī pazuda aiz mūra.

Dažas sekundes vēlāk pa mazām, mūrī ietaisītām durtiņām izgāja trīs vīri un metās mājas ejā, kur nupat bija iegājis Moriss, kamēr ceturtais, lielākas drošības dēļ, noslēdza durvis.

Ejas galā Moriss ieraudzīja pagalmu, kura pretējā pusē spīdēja gaisma. Viņš pieklauvēja pie vientuļi stāvošās mājiņas durvīm, bet pēc pirmā si­tiena tur nodzisa gaisma, un viņa atkārtotie klauvējieni palika bez atbil­des. Viņš saprata, ka te nolemts neatbildēt. Viņš redzēja, ka atkal ne­lietderīgi bija zaudējis laiku, tāpēc atstāja pagalmu un iegāja ejā.

Tad mājiņas durvis klusi atvērās, ārā iznāca trīs vīri un atskanēja svil­piens.

Morisa apgriezās un divu nūju attālumā ieraudzīja trīs ēnas. Tūliņ tum­sā, pie kuras acis bija paguvušas pierast, viņš pamanīja trīs mirdzošus asmeņus.

Viņš redzēja, ka ir ielenkts. Viņš gribēja griezt ap galvu apkārt nūju, bet eja bija tik šaura, ka nūja ķēra mūri. Bet tai pašā brīdī viņu ap­dullināja spēcīgs sitiens pa galvu. Tas bija četru vīru uzbrukums, kuri bija izgājuši pa durvīm. Tūliņ Morisam virsū metās septiņi vīri, un lai gan viņš izmisis pretojās, tie sasēja viņam rokas un kājas un aizsēja acis.

Moriss nebija iekliedzies un nebija saucis pēc palīdzības. Spēks un drosme vienmēr cenšas iztikt ar sevi un kaunās no sveša palīga. Šai vientuļajā

pilsētas daļā neviens arī nebūtu nācis viņam palīgā. Moriss bija sasiets un sašņorēts, pie kam, kā mēs teicām, pat neievaidējās.

Starp citu, viņš pārdomāja: ja viņu ir sasējuši, tātad nenogalinās tūliņ un katrs laika ieguvums viņa situācijā ir cerība.

Tāpēc viņš saņēma drosmi un gaidīja.

— Kas tu tāds esi? — kāda cīņā uzbudināta balss jautāja.

— Es esmu cilvēks, ko noslepkavo, — viņš atbildēja.

— Vēl vairāk — tu esi miris, ja skaļi runāsi, sauksi vai kliegsi.

— Ja es būtu gribējis kliegt, es nebūtu gaidījis līdz šim laikam.

— Vai tu gribi atbildēt uz maniem jautājumiem?

— Jautā, tad redzēsim.

— Kas tevi sūtīja šurp?

— Neviens.

— Tātad tu nāc pats no sevis?

— Jā.

— Tu melo.

Moriss saņēma visus spēkus, lai atbrīvotu savas rokas, bet tas nebija iespējams.

— Es nekad nemeloju, — viņš teica.

— Vai tu nāci pats no sevis, vai tevi kāds sūtīja? Katrā ziņā tu esi spiegs!

— Un jūs esat gļēvuļi!

— Mēs, gļēvuļi?

— Jā, jūs esat septiņi vai astoņi pret vienu saistītu vāru, ko jūs lamājat. Jūs esat gļēvuļi, gļēvuļi!

Šī jaunā cilvēka straujums viņa pretiniekus vairāk nomierināja nekā sa­dusmoja. Tas pierādīja, ka Moriss nebija tas, par ko tie viņu turēja. Spiegs būtu drebējis vai lūdzis žēlastību.

— Tas nav apvainojums, — teica kāda maiga, bet reizē pavēlošāka balss par visām iepriekšējām. — Šai laikā, kurā mēs dzīvojam, var būt spiegs, nebūdams negodīgs cilvēks: tikai ar to liek savu dzīvību uz spēli.

— Esiet mīļi sveicināts, jūs, kas izteicāt šos vārdus! Es jums atbildēšu godprātīgi.

— Ko jūs meklējāt šajā kvartālā?

— Kādu sievieti.

Šim izteicienam atbildēja neticīga murmināšana. Murmināšana pieņē­mās un kļuva par vētru.

— Tu melo! — atbildēja tā pati balss. — Apkārtnē te nav nevienas sievietes, kurai tu vari uzglūnēt. Saki savu īsto nolūku, vai arī tev būs jāmirst!

— Jūs taču nenogalināsit mani vienkārši prieka dēļ, ja jūs tikai neesat parasti laupītāji!

Vēl spēcīgāk Moriss pūlējās atbrīvot savas rokas no auklām, ar kurām viņu bija sasējuši, bet pēkšņi viņš krūtīs sajuta aukstas, griezīgas sāpes un negribot atliecās atpakaļ.

— A, to tu jūti, — teica kāds vīrs. — Bez šā collmēra, ar kuru tu nupat iepazinies, te gaida tevi vēl astoņi.

— Nu, tad dariet reiz galu, — padodamies teica Moriss, — tad vismaz viss būs tūliņ galā.

— Kas tu esi? — jautāja kāda reizē maiga un pavēloša balss.

— Vai jūs gribat zināt manu vārdu?

— Jā, tavu vārdu.

— Mans vārds ir Moriss Lendejs.

— Kā? — iesaucās kāda balss, — Moriss Lendejs, revolū… patriots, Lepletjē sekcijas sekretārs Moriss Lendejs?