Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Pirmie divriči sakustējās. Tajos bija trīs draugi.

— Ei, labdien, skaistais grenadieri! — Simons teica Lorēnam, — man liekas, tu izmēģināsi manu nazi?

— Jā, — Lorēns teica, — un es pūlēšos neielauzt zobus, lai tas var vēl tev griezt ādas.

Sekodams pirmajiem divričiem, sakustējās pārējie divi divriči.

Drausmīgs kliedzienu, uzmudinājumu, vārdu, lāstu negaiss atskanēja par notiesātajiem.

— Drosmi, Ženevjēva, drosmi! — Moriss čukstēja.

— O! — jaunā sieviete atbildēja, — man nav žēl dzīves, ja es mirstu ar tevi. Man žēl, ka man nav brīvas rokas, lai tevi skautu savās rokās pirms nāves.

— Lorēn, — Moriss teica, — Lorēn, pameklē vestes kabatā, tur tu atradīsi nazīti.

— O! pie joda! — Lorēns teica, — kā der man nazītis, es jūtos pa­zemots, ka man būs jāiet nāvē sasietam kā teļam.

Moriss pietupās, lai Lorēns varētu paņemt nazīti, tad Moriss paņēma to starp zobiem un pārgrieza auklas, kuras saistīja Lorēna rokas.

Atbrīvots no auklām, Lorēns izdarīja to pašu pakalpojumu Morisam.

— Pasteidzies, — jaunais cilvēks runāja, — Ženevjēva zaudē samaņu.

Tiešām, lai pārgrieztu auklas, Moriss uz kādu mirkli bija novērsies no

nabaga sievietes, un viņa aizvēra acis un nolaida galvu uz krūtīm, it kā viss spēks nāktu no viņa.

— Ženevjēva, — Moriss sauca, — Ženevjēva, atver acis, manu drau­dziņ! Šai pasaulē mēs vēl redzēsim viens otru tikai dažas minūtes.

— Mani spiež auklas, — jaunā sieviete čukstēja.

Moriss viņu atraisīja.

Tūliņ viņa atvēra acis un piecēlās, sajūsmas aizgrābta, kas darīja viņas skaistumu apžilbinošu.

Ar vienu roku viņa apskāva Morisa kaklu, ar otru satvēra Lorēna roku, un visi trīs, stāvus divričos, pie kājām divus priekšlaicīgā nāvē iegrimušos upurus, sirsnīgu skatienu pateicās debesīm, ka tās ļāva viņiem brīvi at­balstīties citam pret citu.

Tauta, kas viņus nolamāja, kad viņi sēdēja, noklusa, redzēdama viņus stāvus.

Kļuva redzams ešafots.

Moriss un Lorēns to redzēja. Ženevjēva neredzēja. Viņa skatījās tikai uz savu mīļāko.

Divriči apstājās.

— Es tevi mīlu, — Moriss teica Ženevjēvai, — es tevi mīlu!

— Sievieti pa priekšu, sievieti pirmo! — sauca tūkstoš balsis.

— Pateicos tauta! — Moriss teica. — Kā lai saka, ka tu esi šausmīga? Viņš paņēma Ženevjēvu rokās un, piekļāvis lūpas viņas lūpām, aiznesa

un ielika Sansona rokās.

— Drosmi! — Lorēns sauca. — Drosmi!

— Es esmu droša, — Ženevjēva atbildēja.

— Es tevi mīlu! — Moriss čukstēja. — Es tevi mīlu!

Tie nebija vairs upuri, kurus slepkavoja, tie bija draugi, kam nāve bija svētki.

— Ardievu! — Ženevjēva sauca Lorēnam.

— Uz redzēšanos! — tas atbildēja. Ženevjēva pazuda zem kļūmīgās sviras.

— Tagad tava kārta! — Lorēns teica.

— Tava, — Moriss iebilda.

— Klausies! Viņa sauc tevi!

Tiešām Ženevjēva iesaucās pēdējo reizi.

— Nāc! — viņa teica. Drūzmā sacēlās liels troksnis. Skaistā, mīlīgā galva bija kritusi. Moriss pienāca klāt.

— Tas ir taisnīgi, — Lorēns runāja, — klausīsim loģikai. Vai tu mani saproti, Moris?

— Jā.

— Viņa tevi mīlēja. Viņu nogalināja pirmo. Tu neesi notiesāts, tu mirsi otrais. Es neesmu izdarījis nekā, un tā kā esmu lielāks noziedznieks par trijiem, es būšu pēdējais.

Lūk, cik skaidrs viss top Ar loģikas palīdzību. Nudien, pilsoni Sanson, tev es biju solījis četrrindu, bet tu būsi mierā ar distrihu.

— Es tevi mīlēju, — piesiets liktenīgajam dēlim un smaidīdams drauga galvai, Moriss čukstēja: — Es tevi mīl…

Dzelzs pārcirta vārdu uz pusēm.

— Tagad es! — uzlēkdams uz ešafota, Lorēns iesaucās. — Un aši! Jo, patiesi, es te varu zaudēt galvu. Pilsoni Sanson, es nebiju tev sacerējis divas vārsmas, bet tai vietā es tev piedāvāju kalamburu.

Sansons savukārt piesēja viņu.

— Ir paradums, — Lorēns teica, — mirstot saukt „Lai dzīvo!" Kādreiz sauca: „Lai dzīvo karalis!", bet karaļa vairs nav. Tad sauca: „Lai dzīvo brīvība!", bet brīvības vairs nav. Nudien, lai dzīvo Simons, kas apvienoja mūs visus trīs!

Un cēlā jaunā cilvēka galva nokrita blakus Morisa un Ženevjēvas gal­vai.

Sarkanās Mājas bruņinieks

I Brīvprātīgie 5

II Nepazīstamā 13

III Fosē Senviktora iela 19

IV Laikmeta tikumi 25 V Kāds cilvēks bija pilsonis Moriss Lendejs 32

VI Tanpla 36

VII Zvērests, kuram nevar ticēt 44 VIII Ženevjēva 51

IX Vakariņas 59

X Kurpnieks Simons 67

XI Vēstulīte 74

XII Mīlestība 81

XIII 31. maijs 103

XIV Uzupurēšanās 108

XV Saprāta dieviete 114

XVI Pazudušais dēls 118

XVII Racēji 123

XVIII Mākoņi 130 XIX Vēlama izziņa 137

XX Puķu pārdevēja 143

XXI Sarkanā neļķe 148

XXII Simons - kritiķis 153

XXIII Saprāta dieviete 157

XXIV Māte un meita 163

xxvVēstulīte

XXVIBleks

XXVIIŠvīts

XXVIIISarkanās Mājas bruņinieks

XXIXPatruļa

XXXNeļķe un apakšzemes eja

XXXIKratīšana

XXXIIZvērētā uzticība

XXXIIIRītdiena

XXXIVKonsjeržērija

XXXVPazudušo soļu zāle

XXXVIPilsonis Teodors

XXXVIIPilsonis Grakhs

XXXVIIIKaraļa bērns

XXXIXVijolīšu pušķis

XLDzertuve „Noasa aka"

XLIKara ministrijas rakstvedis

XLIIDivas vēstulītes

XLIIIDiksmē rīkojas

XLIVSarkanās Mājas bruņinieks rīkojas

XLVMeklējumi

XLVISpriedums

XLVIIGarīdznieks un bende

XLVIIIDivriči

XLIXEšafots

LMājas apmeklējums

LILorēns

LIIIepriekšējā turpinājums

LIIIDivkauja

LIVMirušo zāle

LVKāpēc Lorēns bija izgājis

LVILai dzīvo Simons!