Aleksandrs Dimā (tēvs): SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Tāpēc, ka es nepiederēju sev un mani tur iegrūda.

— Kas jūs iegrūda? — sabiedriskais apsūdzētājs jautāja.

— Ļaudis, kas man draudēja ar nāvi, ja es nepaklausītu.

Un jaunās sievietes uztrauktais skatiens atkal pievērsās Morisam un neredzemam punktam zālē.

— Bet, lai izbēgtu no nāves, kāda jums draudēja, jūs nenonicinājāt nāvi, kuru saņemtu par sodu.

— Kad es piekāpos, nazis man bija uz krūtīm, kamēr giljotīnas dzelzs vēl bija tālu no manas galvas. Es saliecos varas priekšā.

— Kāpēc jūs nesaucāt palīgā? Katrs krietns patriots būtu jūs aizstā­vējis.

— Ak, kungs! — reizē skumjā un maigā balsī, ka Morisa sirds bija gatava pārplīst, Ženevjēva atbildēja, — ak, manā tuvumā neviena nebija.

Aizkustinājums sekoja līdzjūtībai, kā līdzjūtība bija sekojusi ziņkārībai. Daudzas galvas noliecās, vienas slēpdamas asaras, citas ļaudamas brīvi tām plūst.

Tad Moriss pamanīja kreisā pusē galvu, kura bija palikusi stingra, seju, kura bija palikusi nejūtīga.

Tas bija Diksmē, stāvs, drūms, nepielūdzams, un tas neizlaida no acīm ne Ženevjēvu, ne tribunālu.

Jaunā cilvēka deniņos saskrēja asinis. Niknumā viņam nosarka seja, visu būtni pārņēma neapvaldāma atriebības vēlme. Viņš uzmeta Diksmē tik elektrizētu naida pilnu skatienu, ka tas, it kā dedzinoša fluīda pievilkts, pagrieza galvu pret savu ienaidnieku.

Viņu skatieni sastapās kā liesmās.

— Sakiet mums jūsu kūdītāju vārdus? — priekšsēdis jautāja.

— Tur bija tikai viens, kungs.

— Kas?

— Mans virs.

— Vai jūs zināt, kur viņš ir?

— Jā.

— Uzrādiet viņa paslēptuvi.

— Viņš var būt neģēlis, bet es nebūšu gļēvule. Tas neattiecas uz mani, uzrādīt viņa paslēptuvi, tā ir jūsu lieta, to atklāt.

Moriss paskatījās uz Diksmē.

Diksmē nepakustējās. Jaunā cilvēka galvā radās doma: uzrādīt viņu, uzrādot sevi, bet viņš to apspieda.

— Nē, — viņš klusu teica, — tā nevajag mirt.

— Tātad jūs liedzaties vadīt mūsu meklēšanu? — priekšsēdies teica.

— Es domāju, kungs, ka es to nevaru darīt, — Ženevjēva atbildēja, — nepadarot sevi tikpat nicināmu citu acīs, kāds viņš ir manās.

— Vai liecinieki ir? — priekšsēdis jautāja.

— Viens ir, — tiesas sulainis atbildēja.

— Pasauciet liecinieku.

— Maksimiliāns Žans Lorēns! — nospiedza tiesas sulainis.

— Lorēns! — Moriss iesaucās. — Ak, Dievs, kas tad ir noticis?

Šis skats notika Lorēna apcietināšanas dienā, un Moriss nezināja par šo apcietināšanu.

— Lorēns! — sāpīgā nemierā apkārt lūkodamās, Ženevjēva čukstēja.

— Kāpēc liecinieks neatbild uz aicinājumu? — priekšsēdis jautāja.

— Pilsoni priekšsēdi, — Fukjē Tēnvils teica, — pēc nesena uzrādījuma liecinieks apcietināts savā dzīvoklī, tūdaļ viņu atvedīs.

Moriss nodrebēja.

— Bija vēl viens svarīgāks liecinieks, — Fukjē turpināja, — bet to vēl nav varējuši atrast.

Smaidīdams Diksmē pagriezās pret Morisu: varbūt tā pati doma, kas bija iešāvusies mīļākā galvā, bija savukārt iešāvusies vīra galvā. Ženevjēva nobālēja un ievaidēdamās sagura sevī. Tajā brīdī divu žandarmu pavadībā ienāca Lorēns.

Pēc viņa un tajās pašās durvīs parādījās Simons, kas apsēdās tiesā, kā ieradis vietējos apstākļos.

— Jūsu vārds un priekšvārds? — priekšsēdis jautāja.

— Maksimiliāns Zans Lorēns.

— Jūsu stāvoklis?

— Brīvais cilvēks.

— Tāds tu ilgi nebūsi, — rādīdams dūri, Simons teica.

— Vai jūs esat radinieks apsēdzētajai?

— Nē, bet man ir gods būt viņas draugam.

— Vai jūs zināt, ka viņa rīkoja sazvērestību karalienes aizvešanai?

— Kā jūs gribat, lai es to zinātu?

— Viņa varēja būt jums uzticējusies.

— Man, Termopīlu sekcijas loceklim?.. Eita nu!

— Tomēr dažreiz ir redzējuši jūs kopā ar viņu.

— Mani varēja pat bieži redzēt.

— Jūs pazināt viņu kā aristokrāti?

— Es viņu pazinu kā ādmiņa sievu.

— Viņas vīrs patiesībā nenodarbojās ar amatu, zem kāda slēpās.

— O, to es nezinu, viņas vīrs nebija mans draugs.

— Stāstiet mums par viņas vīru!

— O! Ļoti labprāt! Tas ir riebīgs cilvēks…

— Lorēna kungs, — Ženevjēva teica, — es jūs lūdzu… Lorēns bezjūtīgi turpināja:

— … Kas upurēja savu nabaga sievu, kura stāv jums acu priekšā, lai apmierinātu nevis savus politiskos ieskatus, bet personisko naidu. Fui! Es viņu stādu tikpat zemu kā Simonu.

Diksmē kļuva zils. Simons gribēja runāt, bet ar rokas mājienu priekš­sēdis lika viņam klusēt.

— Kā liekas, jūs ļoti labi zināt šo lietu, pilsoni Lorēn, — Fukjē teica, — pastāstiet mums par to.

— Piedodiet, pilsoni Fukjē, — pieceldamies Lorēns teica, — es teicu visu, ko zināju.

Viņš palocījās un apsēdās.

— Pilsoni Lorēn, — apsūdzētājs turpināja, — tavs pienākums ir iz­skaidrot tribunālam.

— Lai tas izskaidrojas ar to, ko teicu. Kas attiecas uz šo nabaga sie­vieti, es atkārtoju, viņa paklausīja tikai varai… Redziet, apskatieties tikai, vai viņa ir veidota kā sazvērniece? Viņu piespieda darīt to, ko viņa darīja, tas ir viss.

— Tu tā domā?

— Es esmu pārliecināts.

— Likuma vārdā, — Fukjē teica, — es prasu, lai liecinieks Lorēns tiktu vests tribunāla priekšā kā apvainotais līdzzināšanā šai sievietei.

Moriss ievaidējās.

Ženevjēva apslēpa seju rokās.

Simons prieka sajūsmā iekliedzās:

— Pilsoni apsūdzētāj, tu glāb tēviju!

Kas attiecas uz Lorēnu, viņš, neteikdams ne vārda, pārkāpa pāri mar­gām, lai apsēstos blakus Ženevjēvai. Viņš paņēma viņas roku un godbijīgi skūpstīja to.

— Labdien, pilsone, — viņš teica ar tādu vienaldzību, kas atdzīvināja sapulci. — Kā jums klājas?

Un viņš apsēdās uz apsūdzēto sola.

Kā fantasmagorija Morisa priekšā norisa šis skats. Viņš stāvēja, atbals­tījies uz zobena, no kura nešķīrās. Viņš redzēja savus draugus vienu pēc otra krītam bezdibenī, kas neatdod savus upurus, un šis nāves attēls vi­ņam bija tik pārsteidzošs, ka viņš sev jautāja, kāpēc viņš, Šo nelaimīgo biedrs, turējās vēl pie bezdibeņa malas un neļāvās reibonim, kas rāva viņiem līdzi.

Pārkāpdams pāri margām, Lorēns pamanīja Diksmē drūmo un izsmē­jīgo seju.

Kad viņš bija nosēdies blakus apsūdzētajai, kā mēs jau teicām, Že­nevjēva pieliecās viņam pie auss.

— Ak, Dievs! — viņa teica, — vai jūs zināt, ka Moriss ir šeit?

— Kur?

— Neskatieties tūliņ! Jūsu skatiens var viņu pazudināt.

— Esiet mierīga!

— Aiz mums, blakus durvīm. Kādas sāpes būs viņam, ja mūs notiesās.

Lorēns paskatījās uz jauno sievieti ar maigu, līdzjūtības pilnu skatienu.

— Mūs notiesās, — viņš teica. - Nabaga draugs, kas paliks viens virs zemes.

Lorēns pagriezās pret Morisu, un Ženevjēva, nevarēdama atturēties, uzmeta no savas puses ašu skatu jaunajam cilvēkam. Moriss acis bija vērs­tas uz viņiem, un viņš turēja roku uz sirds.

— Jums ir viens līdzeklis glābt sevi. — Lorēns teica.

— Drošs? — Ženevjēva, kuras acīs iedzirkstijās prieks, jautāja.

— O! par to es galvoju.

— Ja jūs mani glābsit, Lorēn, kā es jums pateikšos.