Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

— Nē, tas, ko tu saki, nav taisnība, krietnais draugs, uzticīgā sirds, kāda ir tev… Tu paliec tāpēc, ka es gribu palikt.

— Un tu gribi palikt, lai atrastu Ženevjēvu. Nu, kas vēl var būt vien­kāršāks, taisnīgāks un dabīgāks? Tu domā, ka viņa ir cietumā, tas ir vai­rāk nekā iespējams. Tu gribi būt nomodā par viņu un tāpēc nevajag atstāt Parīzi.

Moriss nopūtās. Bija acīm redzams, ka viņa domas skrēja dažādos vir­zienos.

— Vai tu atceries Ludviķa XVI nāvi? — viņš vaicāja. — Es vēl redzu sevi bālu no saviļņojuma un lepnuma. Es biju viens no priekšniekiem šai pūlī, kura krokās šodien es slēpjos. Pie šā ešafota kājām es biju daudz lielāks, kāds nekad nebija karalis, kas kāpa augšā. Kāda pārmaiņa, Lorēn! Un kad iedomājas, ka pietika ar deviņiem mēnešiem, lai novestu pie šīs briesmīgās revolūcijas!

— Deviņi mēneši mīlas, Moris!.. Mīla, tu pazudināji Troju!

Moriss nopūtās. Viņa klejojošā doma devās pa citu ceļu un raudzījās uz citu pusi.

— Šis nabaga Sarkanās Mājas bruņinieks, — viņš čukstēja, — lūk, cik skumja diena viņam!

— Ak, vai! — Lorēns teica. — Ko es revolūcijās redzu visskumjāko, Moris, vai tu gribi, lai tev to pasaku?

— Jā.

— Ka bieži ienaidnieki ir cilvēki, kurus gribētu būt draugi, un iegūt par draugiem cilvēkus…

— Es pūlos ticēt kādai lietai, — Moriss viņu pārtrauca.

— Kādai?

— Ka viņš var izgudrot kādu plānu, kaut tas būtu arī traks, lai glābtu karalieni.

— Viens cilvēks lai būtu stiprāks nekā simti tūkstoši?!

— Es tev saku: lai tas būtu arī traks… Es zinu, lai glābtu Ženevjēvu…

Lorēns sarauca uzacis.

— Es tev atkārtoju, Moris, — viņš atsāka, — tu aizej uz neceļiem. Nē, pat ja vajadzētu, lai tu glābtu Ženevjēvu, tu nekļūtu slikts pilsonis. Bet diezgan par to, Moris, mūs noklausās. Lūk, kur viļņo galvas; lūk, pilsoņa Sansona palīgs, kas paceļas no groza un skatās tālumā. Austriete tuvojas.

Tiešām, it kā lai pavadītu šo viļņošanos, ko ievēroja Lorēns, drūzmu pārņēma ilgstoša un pieaugoša šalkoņa. Tas bija kā vētras grūdiens, kas iesāk ar svilpošanu un beidz ar šņākšanu.

Moriss, paceldams savu lielo augumu ar ielas luktura staba palīdzību, lūkojas Sentonorē ielas virzienā.

— Jā, — viņš teica trīcēdams, — tur tā ir.

Tiešām, parādījās cita mašīna, gandrīz vai tikpat riebīga kā giljotīna. Tie bija divriči.

Pa kreisi un pa labi spīdēja eskorta ieroči, un tās priekšā Gramons uz dažu fanātiķu kliedzieniem atbildēja ar zobena mirdzēšanu.

Bet, kad divriči nāca tuvāk, šie kliedzieni pēkšņi nodzisa notiesātās drūmā un aukstā skatiena priekšā.

Nekad sejas izteiksme nebija iedvesusi cienību ar lielāku enerģiju, ne­kad Marija Antuanete nebija dižāka un varenāka kā karaliene.

Savas drosmes lepnumu viņa noveda tik tālu, ka iedvesa klātesošajiem šausmīgas domas.

Vienaldzība pret abata Žirāra pamācībām, kas viņu pavadīja pret pašas gribu, viņas galva nenosliecās ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Dzīvā doma smadzeņu dziļumā šķita nesatricināma kā viņas skatiens. Divriču sa­raustītās kustības uz nevienādā bruģa ar savu sparu vēl vairāk izcēla viņas izturēšanās stingrību, it kā tā būtu marmora statuja, kas ceļo ratos. Tikai karaliskajai statujai bija mirdzošas acis un viņas matus plivināja vējš.

Kaut kas līdzīgs tuksneša klusumam pēkšņi nokrita pār trīssimt tūksto­šiem skatītāju.

No tās vietas, kur uzturējās Moriss un Lorēns, drīz vien varēja dzirdēt divriča ass čīkstēšanu un sargu zirgu elsošanu.

Divriču apstājās ešafota pakājē.

Karaliene, kas, bez šaubām, nedomāja līdz šim brīdim, pamodās un saprata: viņa pārlaida augstprātīgu skatienu pūlim, un tas pats jaunais cilvēks, ko viņa bija redzējusi, stāvam uz dižgabala, tagad parādījās viņai atkal, stāvot uz ielas stabiņa.

No šā ielas stabiņa viņš sūtīja viņai to pašu godbijīgo skatienu, ar kādu bija sveicinājis tai brīdī, kad viņa izgāja no Konsjeržērijas. Pēc tam viņš no ielas stabiņa nolēca zemē.

Vairākas personas to redzēja, un, tā kā viņš bija ģērbies melnā, izpla­tījās baumas, ka Mariju Antuaneti bija gaidījis garīdznieks, lai aizsūtītu viņai grēku atlaišanu, kad viņa kāps uz ešafota. Starp citu, neviens ne­raizējās par bruņinieku. Svarīgākos brīžos pret dažādām lietām ir vis­augstākā cienība.

Karaliene uzmanīgi pārvarēja trīs pakāpienus. Viņu atbalstīja Sansons, kas līdz pēdējam brīdim, izpildīdams uzdevumu, kuram likās pats bija notiesāts, izrādīja viņai vislielāko cienību.

Kamēr viņa soļoja pa ešafota pakāpieniem, daži zirgi saslējās uz pakaļ­kājām, daži kareivji likās saļodzījās un zaudēja līdzsvaru. Tad redzēja it kā ēnu ieslīdam zem ešafota. Bet gandrīz vai tai pašā brīdī iestājās miers: neviens negribēja pazaudēt pat mazāko sīkumu no šīs lielās drāmas, kas noslēdzās. Visu acis vērsās uz notiesāto.

Karaliene jau bija uz ešafota platformas. Garīdznieks vēl arvien ar viņu runāja. Viens bendes palīgs viņu viegli stūma no mugurpuses, otrs atrai­sīja ņieburu, kas klāja viņas plecus.

Marija Antuanete juta šo apvainojošo roku, kas pieskārās viņas kaklam, viņa pēkšņi sakustējās un uzspēra Sansonam uz kājas, kas, viņai to ne­redzot, bija aizņemts, lai piesietu viņu pie liktenīgā dēļa.

Sansons atvilka kāju.

— Atvainojiet, kungs, — karaliene teica, — es to nedarīju ar nolūku.

Tie bija pēdējie vārdi, kurus izteica Cēzara meita, Francijas karaliene, Ludviķa XVI atraitne.

Tilērijas torņa pulkstenis nosita ceturksni pēc pusdienas tieši tai pašā brīdī, kad Marija Antuanete aizgāja mūžībā. 11*

Šausmīgs kliedziens, kliedziens, kas ietvēra visas ciešanas: prieku, šausmas, sēras, cerības, gaviles, grēku nožēlošanu, kā negaiss noslāpēja otru kliedzienu, vāju un žēlu, kas tai pašā brīdī atskanēja uz ešafota.

Lai cik vājš tas arī nebija, žandarmi to tomēr dzirdēja. Viņi paspēra dažus soļus uz priekšu. Pūlis, mazāk saspiests, izlija kā straume, kurai atver dambi, apgāza žogu, izklīdināja sargus un kā jūras paisums dauzīja kājām ešafotu, kas bija sašķobīts.

Ikviens gribēja tuvumā redzēt ķēnišķības paliekas, ko domāja par Fran­cijā iznīcinātu uz visiem mūžiem.

Bet žandarmi meklēja kaut ko citu: viņi meklēja to ēnu, kas bija izgā­jusi caur viņu rindām un ieslīdējusi zem ešafota.

Divi no viņiem atgriezās, vezdami aiz apkakles jauno cilvēku, kas spie­da pie sirds ar asinīm krāsotu mutautiņu.

Viņam sekoja sunītis, kas žēli smilkstēja.

— Nāvi aristokrātam! Nāvi bijušajam muižniekam! — kliedza daži cil­vēki no tautas, norādīdami uz jauno cilvēku. — Viņš ir iemērcis savu mutautiņu austrietes asinīs! Nāvi!

— Augstais Dievs! — Moriss teica Lorēnam. — Vai tu viņu pazīsti? Vai tu pazīsti?

— Nāvi rojālistiem! — atkārtoja satrakotie. — Atņemiet viņam mu­tautiņu, kuru viņš grib paturēt kā relikviju!

— Izraujiet! Izraujiet!

Jaunā cilvēka lūpās maldījās lepns smaids. Viņš noplēsa kreklu, atklāja krūtis un ļāva mutautiņam nokrist.

— Kungi, — viņš teica, — tās nav karalienes asinis, bet manas! Ļaujiet man mierīgi nomirt.

Un dziļa un sarkana brūce parādījās zem viņa kreisās krūts.

Pūlis iekliedzās un atkāpās.

Tad jaunais cilvēks lēnām saļima un, lūkodamies uz ešafotu, kā mo­ceklis lūkojas uz altāri, nokrita ceļos.