Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS

Savukārt kareivji viņu atgrūda līdz skatītāju pirmajai rindai.

Tur viņam vēl pietika spēka atkārtot, ko viņš bija teicis kareivjiem.

Tad sacēlās kliedzieni:

— Viņš pametis viņu… Viņš redzējis viņu… ko viņa teica?.. Ko viņa dara?.. Vai viņa vēl vienmēr ir lepna? Vai viņa ir satriekta?.. Vai viņa raud?..

Bruņinieks uz visiem šiem jautājumiem atbildēja vājā, mīkstā un drau­dzīgā balsī, it kā šī balss būtu pēdējā dzīvības izpausme.

Viņa atbilde bija skaidra un vienkārša patiesība, tikai šī patiesība bija Antuanetes stingrības uzslava, un ko viņš teica ar evaņģēlista vienkāršību un ticību, iemeta ne vienā vien sirdī nemieru un sirdsēstus.

Kad viņš runāja par mazo dofinu un princesi, par karalieni bez troņa, par sievu bez vīra, par māti bez bērniem, beidzot, par vientuļo un pames­to sievieti bez draugiem, starp bendēm, ne viena vien asara, apslēpta un degoša, parādījās kādreiz naida apgarotajās acīs.

Pils torņa pulkstenis nosita vienpadsmit, tai pašā mirklī mitējās viss troksnis. Simtiem tūkstošu cilvēku skaitīja stundu sitienus, uz kuriem atbil­dēja viņu sirdspuksti.

Kad pēdējā skaņa izdzisa izplatījumā, aiz vārtiem sacēlās liels troksnis, tai pašā brīdī, kad divriči, nākdami no Puķu krastmalas, pāršķēla tautas drūzmu, tad sardzi, un novietojās pakāpienu pakājē.

Drīz bezgalīgā perona augšā parādījas karaliene. Visas kaislības sako- pojās acīs; elpa kļuva elsojoša un saraustīta.

Viņas mati bija īsi apgriezti, lielākā daļa cietumniecības laikā bija kļu­vuši balti, un šī sudrabainā nokrāsa perlamutra bālumu vērta vēl maigāku, kas šai pēdējā brīdī Cēzara meitas skaistumu darīja gandrīz vai debeš­ķīgu.

Viņa bija ģērbusies baltā tērpā, un viņas rokas bija sasietas uz mu­guras.

Kad viņa uzgāja pakāpienu augšā, labajā pusē ar abatu Zirāru, kas pa­vadīja par spīti viņai, un kreisajā — soda izpildītāju, abi ģērbušies melnā, pūlī sacēlās kurnēšana, ko varēja saprast un izteikt patiesībā vienīgi Dievs, kas lasa sirds dziļumos.

Tad starp soda izpildītāju un Mariju Antuaneti pagāja kāds cilvēks.

Tas bija Gramons. Tā viņš gāja, lai ierādītu viņai riebīgos divričus.

— Iekāpiet! — Gramons teica.

Visi ļaudis dzirdēja šo vārdu, jo saviļņojums aizturēja čukstus skatī­tājiem uz lūpām.

Tad bija redzams, kā asinis sakāpa karalienei vaigos un aizsniedza ma­tu saknes, bet gandrīz vai tūlīt pat seja kļuva nāves bāla.

Viņas bālās lūpas pavērās.

— Kāpēc man divriči, — viņa jautāja, — ja karalis brauca uz ešafotu savā karietē?

Tad abats Zirārs viņai klusu teica dažus vārdus. Bez šaubām, viņš cī­nījās pret pēdējo karaliskās lepnības kliedzienu.

Karaliene apklusa un sagrīļojās.

Sansons abiem lika apsēsties.

Kad divriči sašķobījās, tautā sacēlās milzīga kustība. Bet tai pašā bridi kareivji, nezinādami, kāpēc bija cēlusies ši kustība, kopējiem spēkiem at­grūda pūli. Tā radās liela tukša telpa starp divričiem un divām pirmajām rindām.

Šai telpā atskanēja drūma kaukšana.

Karaliene nodrebēja un, lūkodamās apkārt, piecēlās stāvus.

Tad viņa ieraudzīja pirms diviem mēnešiem pazudušo suni, kas ne­varēja iekļūt līdzi viņai Konsjeržērijā un kas, par spīti kliedzieniem, sitie­niem, ķeršanai, metās uz divričiem. Bet gandrīz vai tūliņ nabaga Bleks, novārdzis, vājš un salauzts pazuda zem zirgu kājām.

Karaliene viņam sekoja ar acīm, viņa nevarēja runāt, jo viņas balsi noslāpēja troksnis. Viņa nevarēja parādīt ar pirkstu, jo viņas rokas bija saistītas. Starp citu, būtu viņa varējusi parādīt, būtu pūlī varējusi dzirdēt, tāpat viņa būtu prasījusi velti.

Bet, uz brīdi pazaudējusi no acīm, viņa atkal ieraudzīja kaut ko jaunu.

Tas bija bāls, jauns cilvēks, kas stāvus uz dižgabala pacēlās pār pūli un neizsakāmā sajūsma sveicināja viņu, rādīdams uz debesīm.

Marija Antuanete arī paskatījās uz debesīm un maigi pasmaidīja.

Sarkanās Mājas bruņinieks ievaidējās, it kā šis smaids būtu ievainojis viņa sirdi, un kad divriči pagriezās pār Biržas tiltu, viņš pazuda pūlī.

Revolūcijas laukumā, ar mugurām atspiedušies pret ielas lukturi, gai­dīja divi cilvēki.

Ar pūli, kura viena daļa bija devusies uz Pils laukumu, bet otra — uz Revolūcijas laukumu, un atlikusī daļa, trokšņaina un drūzmīga, bija izklī­dusi pa ceļu, kas šķīra šos abus laukumus. Cilvēki gaidīja, kamēr kara­liene piebrauks līdz nāves soda rīkam, kas, lietus un saules, bendes rokas un upuru pieskaršanās nolietots, drūmā lepnumā valdīja pāri visām apak­šā gulošajām galvām, kā pār savu tautu valda karaliene.

Šie divi cilvēki, saķērušies rokās, ar bālām lūpām, sarauktām uzacīm, klusi un saraustīti runādami, bija Lorēns un Moriss.

Pazuduši starp skatītājiem, un tomēr tā, lai modinātu skaudību visiem, klusā balsī viņi turpināja sarunu, kura nebija mazāk interesanta par visām tām sarunām, kādas strūkloja grupās, kas, līdzīgi elektriskais ķēdei, viļ­ņojās dzīvo jūrā no Biržas tilta līdz Revolūcija tiltam.

Doma, ko mēs izteicām par ešafotu, ka tas valda pāri visām galvām, pārsteidza viņus abus.

— Skaties, — Moriss teica, — ka riebīgais nezvērs ceļ savas sarkanās rokas. Vai nevar uzskatīt, ka viņš mūs sauc un ka smaida ar saviem vārti­ņiem kā nejēdzīga mute?

— Ā, nudien, — Lorēns teica, — es nepiederu, atzīstos, pie tās poē­zijas skolas, kas visu redz sarkanu. Es visu redzu rožainu, un pie šīs riebīgās mašīnas kājām es vēl dziedāšu un vēl cerēšu. Dum spiro, spero.

— Tu vēl ceri, kad nogalina sievietes?

— Ak, Moris, — Lorēns teica, — Revolūcijas dēls, nenoliedz savu māti! Ak, Moris, paliec krietns un lojāls patriots! Moris, tā, kas mirs, tā nav tāda sieviete, kā visas citas, tā, kas mirs, ir Francijas ļaunais ģēnijs!

— O, tā nav viņa, par kuru es nožēloju. Tā nav viņa, ko es apraudu! — Moriss iesaucās.

— Jā, es saprotu, tā ir Ženevjēva.

— Ak, — Moriss teica, — lūk, viena doma dara mani traku: tā, ka Ženevjēva ir giljotīnas apgādātāju, kurus sauc par Ebēru un Fukjē Tēn- vilu, rokās! To cilvēku rokās, kas aizsūtīja šurp nabaga Eloīzi un kas sūta šurp lepno Mariju Antuaneti.

— Nu, — Lorēns teica, — lūk, tieši tas liek man cerēt: kad tautas naids būs pabarots ar divu tirānu lielo maltīti, tas būs, vismaz uz kādu laiku, paēdināts kā milzu čūska, kurai vajadzīgi trīs mēneši, lai sagremotu to, ko aprijusi. Tad tas vairs nenorīs nevienu, un, kā priekšpilsētas pra­vieši runā, tad vismazākais gabals sagādās bailes.

— Lorēn, Lorēn, — Moriss teica, — es esmu daudz noteiktāks nekā tu. Un es tev saku pavisam klusu, gatavs atkārtot skaļi: Lorēn, es ienīstu jauno karalieni, kurai lemts, man šķiet, sekot austrietei, ko viņa izdeldēs.

Tā ir drūma karaliene, kuras purpurs radīts no ikdienas asinīm un kurai Sansons ir ministru prezidents.

— Kas par to! Mēs no viņas izbēgsim!

— Es neticu, — purinādams galvu, Moriss teica, — tu redzi, lai neap­cietinātu mājās, mums nav cita patvēruma, kā vien dzīvot uz ielas.

— Rau, mēs varam atstāt Parīzi, nekas mūs nekavē! Tātad — nesū­dzēsimies! Mans tēvocis mūs gaida Senomērā. Nauda, pase, nekas mums netrūkst. Un tur nav neviena žandarma, kas mūs apcietinās. Ko tu domā? Mēs paliksim tāpēc, ka mēs to gribam.