Aleksandrs Dimā (tēvs): PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Mums jau pazīstamā kardināla pils apartamentos, kādā no istabām pie papīru un grāmatu apkrautā galda ar apzeltītiem stūriem, galvu abām rokām atbalstījis, sēdēja vīrietis.

Viņam aiz muguras milzīgajā kamīnā gaiši dega uguns, un liesmojošās dzirkstelītes lajku pa laikam sprēgājot lūza, un krītot sitās pret apzeltītajiem režģiem. Kamīna gaisma no mugurpuses krita uz vīrieša greznajām drānām, bet viņa seju apgaismoja kandelabros degošo sveču liesmas.

Gan mežģīnēm bagātīgi izrotātā sarkanā sutāna, gan smagu domu no­māktā bālā piere, gan vientulīgais kabinets un tukšās blakustelpas klusums, ka arī sargkareivju vienmērīgie soļi trepju laukumiņā — viss lika domāt, ka tā ir paša kardināla Rišeljē ēna, kas vēl aizvien atrodas savā iepriekšējā mītnē.

Diemžēl, tā patiešām bija tikai ievērojamā cilvēka ēna! Novājinātā Francija, iedragātā kara]a vara, jaunus spēkus sasprindzinājusī nemierīgā muižniecība un robežu pārkāpušais ienaidnieks liecināja tikai par to, ka Rišeljē šeit vairs nav.

Bet visvairāk uz domām par to, ka sarkanā sutāna nepieder vis vecajam kardinālam, vedināja tieši tā vientulība, kādā atradās šī figūra, un kura patiesi vairāk līdzinājās spokam, nekā dzīvam cilvēkam: tukšajos gaiteņos nedrūzmējās galminieki, bet toties pils pagalmi bija pilni ar sargiem; no ielas kardināla pils logiem tika raidīti izsmējīgi pilsētnieku izsaucieni un zobgalības, un visbeidzot, ik pēc brīža bija sadzirdama ieroču šķinda un šaudīšanās, kaut arī pagaidām gan tika šauts gaisā, ar vienu vienīgu nolūku — pierādīt pils apsardzei, šveiciešu algotņiem, musketeriem un kareivjiem, kuri bija aplenkuši Pale-Rojāla pili (nu arī kardināla pils bija mainījusi savu vārdu), ka tagad ari tautai ir ieroči. Šī Rišeljē ēna bija Mazarīni.

Viņš jutās vientuļš un bezspēcīgs.

— Ārzemnieks! - viņš čukstēja. - Itālietis! Lūk, viņu visu iemīļotie vārdiņi. Ar tiem viņi nogalināja, pakāra iznīcināja Končīni. Ja es ļautu viņiem visiem vaļu, tad viņi ari mani nogalinātu, pakārtu un iznīcinātu. Bet ko ļaunu es viņiem esmu nodarījis? Tikai mazliet piespiežu ar nodokļiem. Naivie! Viņi jau nesaprot, ka viņu ienaidnieks nebūt nav itālietis, kurš slikti runā franciski, bet gan tic daži sarkanbaji, kas viņu priekšā izlokās, glaimojot vistīrākajā parīziešu izrunā.

— Jā, jā, — purpināja ministrs ar smīniņu, k<*s šobrīd viņa bālajās lūpās pavisam bija nevietā, - jā, jūsu kurnēšana atgādina man, cik nepastāvīgs ir pagaidu ielikteņa liktenis. Bet, ja jūs to gadījumā zināt, tad ziniet arī, ka es neesmu vienkāršs ieliktenis! Grāfam Esseksam kādreiz piederēja vienreizējs gredzens ar dimantiem, kuru viņam uzdāvāja karaliskā mīļākā. Man pieder vienkāršs zīmoggredzens ar datumu, un šis vienkāršais gredzens ir svētīts Pale-Rojāla baznīcā.

Viņiem nesalauzt mani, lai kā viņi to gribētu. Un, kad viņi kliedz „Nost Mazarīni!" viņi nemana, ka es piespiežu viņus kliegt arī „Lai dzīvo hercogs Befors!", „Lai dzīvo princis Kondē!" vai arī „Lai dzīvo parlaments!" Un, lūk, — hercogs Befors ir Vensenē, un arī princis, ja ne šodien-rīt nokļūs turpat, bet parlaments… (Te kardināla smīns pārvērtās naidīgā grimasē, kāda viņa laipnajā sejā vēl nebija manīta.) Parlaments… mēs vēl paskatīsimies ko ar to parlamentu varētu darīt; mūsu pusē stāv Orleāna un Montaržī. O, es nesteigšos; bet visi tie, kas sāk ar saukļiem „Nost Mazarīni!", galu galā kliegs „nost" arī viņiem visiem pēc kārtas.

Kardinālam Rišeljē, kuru viņi neieredzēja, kamēr viņš bija dzīvs, bet par kuru nepārtraukti runā tagad, kopš ir miris, kādreiz bija klājies daudz grūtāk nekā man — viņu vairākkārt bija mēģinājuši padzīt, un viņš ļoti baidījās, ka reiz to padzīs pavisam.

Toties mani karaliene nekad nepadzīs, un, ja es kādreiz būšu spiests piekāpties tautai, tad viņa piekāpsies kopā ar mani; ja es būšu spiests bēgt, viņa bēgs kopā ar mani, un tad mēs redzēsim, kā viņi varēs iztikt bez savas karalienes un sava karaļa. Ak, ja es nebūtu itālietis, bet francūzis, ja es būtu augstmanis!…

Un viņš atkal iegrima pārdomās.

Patiesi, stāvoklis bija grūts, bet aizgājusī diena to sarežģīja vēl vairāk. Mazarīni, savas mūžīgās skopulības dzīts, žņaudza tautu ar nodokļiem, bet tautai, kā teica prokurors Talons, bija atlikusi vairs tikai dvēsele kaulos, un arī pateicoties tikai tam, ka tirgū to nevarēja pārdot, — šī tauta, kurai ar kara uzvaras dārdiem gribēja aizbāzt muti, bet kura arvien vairāk pārliecinājās, ka no lauriem paēdis vis nebūsi, — jau sen bija nemierā ar savu smago likteni.

Taču tas vēl nebija viss. Ja rūgst tikai tauta, galms, kas bija atdalīts no tās ar augstmaņiem un buržuāziju, to nedzird; bet Mazarīni gadījās būt tik neuzmanīgam, ka viņš aizskāra tieslietu resoru: viņš pārdeva parlamenta divpadsmit ziņotāju patentus! Bet ierēdņi maksāja ļoti dārgi par savām vietām; un, tāpēc, divpadsmit jaunu ierēdņu ierašanās varēja stipri vien pazemināt viņu algas. Tad visi vecie ierēdņi apvienojās un zvērēja pie evaņģēlija, ka nepieļaus jaunu ierēdņu ierašanos, kā arī pretosies visiem galma ierobežojumiem; viņi zvērēja, ja kāds no viņiem par nepakļaušanos galmam zaudētu savu vietu, tad tie no saviem personīgajiem līdzekļiem atmaksās viņam patenta vērtību.

Lūk, kādi soļi tika sperti no abām pusēm.

Septītajā janvārī apmēram astoņi simti Parīzes tirgoņu, sašutuši par jaunajiem nodokļiem, sapulcējās kopā un, no sava vidus izvirzījuši desmit deputātus, sūtīja tos pie Orleānas hercoga, kurš pēc sava ieraduma mēģināja viņiem pieglaimoties. Orleānas hercogs tos visus pieņēma, un viņi tam paziņoja, ka visi nolēmuši jauno nodokli nemaksāt un gatavi pat aizstāvēties pret nodokļu ievācējiem ar ieročiem rokās. Orleānas hercogs viņus mierīgi uzklausīja un piesolīja runāt ar karalieni par nodokļu samazināšanu un, kā jau princim pieklājas, laipni tos izvadīdams, viņiem solīja: „Skatīsimies".

Savukārt parlamenta ziņotāji devītajā janvārī ieradās pie kardināla un viens no viņiem visu vārdā runāja tik droši un pārliecinoši, ka kardināls jutās ārkārtīgi pārsteigts; viņš tos atlaida, tāpat kā Orleānas hercogs, apsolīdams: ..Skatīsimies".

Un nu, lai „skatītos", tika sasaukta padome; aizsūtīja pēc finansu pārvaldnieka d'Emerī.

Tautā šo d'Emerī neieredzēja: pirmkārt, par to, ka viņš pārvaldīja finanses, bet finansu pārvaldniekus jau vienmēr neieredz; otrkārt, jāatzīst, ka viņš patiešām to bija pelnījis.

Viņš bija Lionas baņķiera Partičelli dēls, kurš pēc bankrota, mainījis uzvārdu, sāka saukties d'Emerī kungs.

Kardināls Rišeljē, pamanījis viņa īpašās finansista spējas, stādīja to priekšā Ludviķim XII un, gribēdams viņu iecelt par finansu pārvaldnieku, krietni vien viņu saslavēja.

— Lieliski! — atbildēja karalis. — Esmu priecīgs, ka jūs izvirzāt d'Emerī kungu tādam amatam, kur vajadzīgs paliesi godīgs cilvēks. Man stāstīja, ka jūs esot aizstāvējis to nelieti Partičelli, un es ļoti baidījos, ka jūs mēģināsit mani pārliecināt to atkal pieņemt dienestā.

— Jūsu majestāte, — atbildēja kardināls, — jūs varat būt pilnīgi mierīgs: Partičelli, kuru jūsu majestātei labpatika pieminēt, ir jau pakārts.