Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Un viņš smagi nopūtās.

— Taču jums ir dots uzdevums…

— Tikai tādēļ, ka es nejauši atrados priekštelpās un kardināls griezās pie manis, kā būtu griezies pie jebkura cita; nē, es aizvien vēl esmu musketieru leitnants, un, ja nemaldos, jau divdesmit pirmo gadu.

— Taču ar jums nav notikusi nekāda nelaime, un tas nemaz nav tik maz.

— Bet kāda gan nelaime varētu ar mani noliki? Ir tāds latīņu dzejnieks (esmu to aizmirsis, vai arī nekad īsti neesmu zinājis): „ielejās zibens neiesper". Bet es — ieleja, dārgais Rošfor, un viena no viszemākajām.

— Tātad, Mazarīni tāpat kā agrāk — Mazarīni?

— Vairāk kā jebkad, mans mīļais; runā, ka viņš ir karalienes vīrs.

— Vīrs?

— Nu, ja ne vīrs, tad mīļākais, jādomā gan.

— Noturēties pretī Bckingemam un padoties Mazarīni!

— Tādas ir sievietes, — filozofiski piebild d'Artanjans.

— Sievietes — lai jau; bet karalienes!..

— Ak, mans Dievs, šajā ziņā karaliene — divkārt sieviete.

— Bet hercogs Befors vēl aizvien ir cietumā?

— Vēl aizvien. Kāpēc jūs to jautājat?

— Tādēļ, ka viņš bija labs pret mani, un varbūt, varētu man palīdzēt.

— Jūs, man šķiet, pašreiz atrodaties daudz tuvāk brīvībai; drīzāk jau jūs viņam palīdzēsiet.

— Tātad, karš?

— Būs.

— Ar Spāniju?

— Nē, ar Parīzi.

— Ko jūs gribat teikt?

— Šāvienus dzirdat?

— Jā. Bet kas tie ir?

— Mierīgie pilsētnieki izklaidējas, gaidot uz nopietnāku darbu.

— Jūs domājat, ka viņi ir uz. kaut ko spējīgi?

— Viņi ļauj cerēt, bet ja viņiem būtu vadonis, kas tos apvienotu…

— Kāda nelaime būt nebrīvam!

— Ak, mans Dievs! Nekrītiet taču uzreiz izmisumā. Ja jau Mazarīni sūtīja pēc jums, tad jūs esat viņam vajadzīgs, bet, ja esat viņam vajadzīgs, tad — uzdrīkstos jūs apsveikt. Bet es, lūk, jau sen nevienam vairs neesmu vajadzīgs. Jūs pats redzat, cik tālu tas mani ir novedis.

— Ko vēl ne, sūdzēties sadomājis!

— Klausieties, Rošfor, slēdzam līgumu…

— Kādu?

— Jūs zināt, mēs esam draugi.

— Velns lai parauj! Šī draudzība ir atstājusi dziļas pēdas manā miesā: trīs zobena cirtienus.

— Nu tad, ja jūs atkal būsit ieredzēts, neaizmirstiet mani.

— Rošfora goda vārds! Bet jums arī jādara tas pats.

— Noteikti, še jums mana roka.

— Tātad, tiklīdz jums radīsies iespēja parunāt par mani.

— Es parunāšu. Bet jūs?

— Es arī. Bet jūsu draugi, par viņiem arī vajag parūpēties?

— Kādi draugi?

— Atoss, Portoss un Aramiss. Jūs viņus aizmirsāt?

— Gandrīz.

— Kas notika ar viņiem?

— Patiešām nezinu.

— Tik tiešām?

— Zvēru, ka tas ir tā. Kā jūs zināt, tad inēs izšķīrāmies. Viņi ir dzīvi, tas ari viss, ko es par viņiem zinu. Reizēm dzirdu šo un to, bet kur viņi ir, kaut nositiet, nevaru pateikt. Nu, goda vārds! No visiem maniem draugiem esat palicis vienīgi jūs, Rošfor.

— Bet slavenais… nu, kā viņu sauca, tas mazulis, kuru es toreiz iecēlu seržantos?

— Planšē?

— Jā, jā! Kas notika ar slaveno Planšē?

— Viņš apprecējās ar konditorijas saimnieci; viņš vienmēr kāroja pēc saldumiem; un tā kā šobrīd viņš ir Parīzes buržuā, tad, jādomā, piedalās nemieros. Jūs redzēsit, šis viltnieks kļūs par pilsētas vecāko ātrāk, nekā es par kapteini.

— Pietiek, mīļais d'Artanjana kungs, nevajag bēdāties! Tieši tajā mirklī, kad atrodies viszemāk, ritenis sāk griezties un celt tevi augšā. Varbūt sākot ar šo pašu vakaru jūsu liktenis sāks strauji mainīties.

— Amen! — noteica d'Artanjans un apstādināja karieti.

— Ko jūs darāt? — brīnījās Rošfors.

— Mēs esam atbraukuši, un es negribu, lai kāds redzētu, ka es izkāpju no karietes; mēs neesam pazīstami.

— Jums taisnība. Sveiki.

— Uz redzēšanos! Atcerieties savu solījumu.

D'Artanjans uzlēca zirgā un aizauļoja uz priekšu.

Pēc minūtēm piecām viņi iebrauca pils pagalmā.

— D'Artanjans veda apcietināto pa lielajām trepēm cauri pieņema­majai istabai un garajiem koridoriem. Tuvojoties Mazarīni kabineta durvīm, viņš jau gribēja likt sevi pieteikt, kad pēkšņi Rošfors uzlika viņam roku uz pleca.

— D'Artanjan, — Rošfors smaidīdams teica, — vai teikt jums, ko es domāju visu ceļu, braucot caur pilsētnieku pūļiem, kuri meta niknus skatienus uz jums un jūsu četriem kareivjiem?

— Sakiet!

— Es domāju, ka vajadzēja tikai man iesaukties: ,.Palīdziet!", un jūs ar jūsu konvoju būtu sasisti lupatu lēveros, bet es būtu brīvībā.

— Kāpēc tad jūs to nedarījāt? — jautāja d'Artanjans.

— Nu, ko jūs! — iesaucās Rošfors. — Bet mūsu draudzības zvērests? Nebūtu tas bijis ar jums, bet ar kādu citu, tad gan…

D'Artanjans nokāra galvu.

„Vai tiešām Rošfors ir kļuvis labāks par mani?" viņš nodomāja un lika pieteikt sevi ministram.

— Ievediet Rošfora kungu, — atskanēja nepacietīga Mazarini balss, tiklīdz tika nosaukti abi vārdi, — un palūdziet leitnantu d'Artanjanu uzgaidīt: viņš man būs vēl vajadzīgs.

D'Artanjanu šie vārdi iepriecināja. Jau sen viņš jutās nevienam nevajadzīgs un Mazarīni pavēle viņam šķita kā gaišs solījums.

Kas attiecas uz Rošforu, tad viņam šie vārdi lika uzmanīties.

Iegājis kabinetā, viņš ieraudzīja Mazarīni sēžam pie rakstāmgalda; viņa apģērbs bija vienkāršs, gandrīz kā to laiku abata tērps, tikai zeķes un apmetnis bija violetā krāsā.

Durvis aizvērās. Rošfors ieslīpi paskatījās uz Mazarīni un viņu acis sastapās.

Ministrs bija arvien vēl tāds pats, sasukāts, sasprogots, iesmaržojies, un, pateicoties savai koķetērijai, izskatījās jaunāks par saviem gadiem.

Par Rošforu to teikt jau nu nevarēja: piecos gados, kas tika pavadīti cietumā, viņš bija stipri vien novecojis; viņa melnie mati šķita izbalējuši, bronzai līdzīgā sejaskrāsa nozudusi, seja izskatījās gandrīz slimīgi bāla.

Viņu uzskatot, Mazarīni viegli pašūpoja galvu, itkā gribēdams teikt: „Lūk, cilvēks, kas, šķiet, nekam vairs nav derīgs".

Pēc diezgan ilgas klusēšan.is, kas Rošforam likās bezgalīgi ilga, Mazarīni izvilka no papīru kaudzes atvērtu vēstuli un parādīja to Rošforam.

— Es šeit atradu šo vēstuli, kurā jūs lūdzāt atdot jums brīvību. Vai tad jūs bijāt cietumā?

Rošfors sašutumā nodrebēja.

— Man šķiet, jūsu eminencei tas ir labāk zināms, kā jebkuram citam, — viņš atbildēja.

— Man? Nebūt ne! Bastīlijā daudz ļaužu, kuri tur sēž jau kopš Rišclje laikiem, un man pat viņu vārdi nav zināmi.

— Bet ar mani ir savādāk, jūsu eminence. Manu vārdu jūs zinājāt, jo tieši jūsu eminence pavēlēja mani aizvest no Šallē uz Bastīliju.

— Jūs tā domājat?

— Es to labi zinu.

— N-jā, atceros, patiešām. Vai jūs reiz neatteicāties karalienes uzdevumā braukt uz Briseli?

— A — iesaucās Rošfors. - Tad tas ir īstais iemesls. Bet es piecus gadus lauzīju galvu. Ak, kāds es biju muļķis, ka nespēju to iedomāties!

— Bet es nemaz neteicu, ka tā iemesla dēļ jūs apcietināja. Saprotiet taču — es jautāju, vai jūs rerz neatteicāties aizbraukt uz Briseli karalienes uzdevumā, jo pirms tam jūs piekritāt braukt uz turieni nelaiķa kardināla lietās.

— Tieši tādēļ, ka biju turp braucis nelaiķa kardināla lietā, es nevarēju braukt uz turieni arī karalienes uzdevumā. Es biju apmeklējis Briseli grūtā brīdī. Tas bija Šalē sazvērestības laikā. Man vajadzēja pārķert Šalē saraksti ar erchcrcogu, un tur mani, pazinuši, gandrīz vai gabalos saplosīja. Kā gan es varēju tur vēlreiz parādīties? Es būtu pazudinājis karalieni — tā vietā, lai viņai izdarītu pakalpojumu.