Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

D'Artanjans palocījās, tad sekoja kardinālam pa slepeno eju un pēc kādas minūtes viņi atradās kabinetā, kurā šovakar jau bija vienreiz atradušies.

Kardināls apsēdās pie galda un uz papīra lapas uzmeta dažas rindiņas.

D'Artanjans stāvēja un gaidīja, mierīgs un bezkaislīgs, bez jebkādas ziņkārības vai nepacietības, kā kara automāts, gatavs pēc pavēles darboties, vai pareizāk sakot, gatavs izpildīt svešu gribu.

Kardināls salocīja uzrakstīto zīmīti un apzīmogoja to ar personīgo zīmogu.

— D'Artanjana kungs, — viņš teica, — šo orderi nekavējoties nogādājiet Bastilijā un atvediet no turienes cilvēku, par kuru ir runa šajā zīmītē. Paņemiet karieti un apsardzi, un labi uzraugiet ieslodzīto.

D'Artanjans paņēma vēstulīti, atdeva godu, vispirms pagriezās apkārt caur kreiso plecu, ne sliktāk par jebkuru seržantu apmācību laikā, izgāja no kabineta, un pēc mirkļa mierīgā balsī noskaitīja:

— Četrus konvojierus, karieti, manu zirgu.

Pēc piecām minūtēm karietes riteņi un zirgu pakavi aizdārdēja pa bruģi.

Kad d'Artanjans tuvojās Bastīlijai, pulkstenis nosita pusdeviņus. Viņš lika sevi pieteikt cietuma komendantam, kurš, uzzinājis, ka virsnieks ieradies ar kardināla pavēli un paša kardināla sūtīts, izgāja uz lieveņa, lai godam to sagaidītu.

Par Bastilijas komendantu tajā laikā bija di Tramblē kungs, niknā Rišeljē mīluļa — slavenā kapucīniešu Žozefa, iesaukta tolaik par „pelēko kardinālu", brālis.

Kad maršala Bassompjēra ieslodzījuma laikā Bastilijā, kad viņš nosēdēja tieši divpadsmit gadus, viņa nelaimes biedri, sapņojot par brīvību, laiku pa laikam viens otram sacīja: „es iziešu tad", „bet es — tad", Bassompjērs apgalvoja: „Bet es kungi iziešu tad, kad būs aizgājis di Tramblē kungs".

Tā teikdams, viņš gribēja pasvītrot, ka, pēc kardināla nāves di Tramblē zaudēs savu vietu Bastīlijā, turpretī viņš Bassompjērs, ieņems savējo — galmā.

Viņa pareģojums gandrīz, vai piepildījās, tikai pavisam savādāk, nekā viņš to bija gaidījis; pēc kardināla nāves, pretēji vispārējām cerībām, nekas neizmainījās: di Tramblē kungs „neaizgāja", un Bassompjērs tik tikko nenosēdēja līdz sava mūža galam.

Kad d'Artanjans ieradās Bastīlijā, lai izpildītu ministra pavēli, di Tramblē kungs vēl arvien bija Bastilijas cietokšņa komendants.

Viņš sagaidīja d'Artanjanu ar izmeklēti pieklājīgām manierēm, un, tā kā vēl nebija ēdis vakariņas, tad uzaicināja viesi viņam pievienoties.

— Es labprāt, — teica d'Artanjans, — bet, ja nemaldos, uz aploksnes rakstīts: „Ļoti steidzami!"

— Tas tiesa, — piekrita di Tramblē un tūdaļ pavēlēja: - Hei, major, lai atved divsimt piecdesmit sesto numuru.

Ierodoties Bastīlijā cilvēks zaudēja savu vārdu, viņš kļuva par numuru.

Dzirdot atslēgas skrapstēšanu, d'Artanjans neviļus nodrebēja. Viņam pat negribējās nokāpt no zirga, kad viņš savā priekšā ieraudzīja aizrestotos logos un biezos mūrus, kurus līdz šim bija redzējis tikai notālēm un kuri reiz, pirms divdesmit gadiem, bija viņu tā nobiedējuši.

Ieskanējās zvans.

— Esmu spiests jūs pamest, — viņam teica di Trablē, — mani aicina parakstīt caurlaidi ieslodzītajam. Uz redzēšanos, d'Artanjana kungs.

— Lai velns mani parauj, ja es gribētu tevi vēl kādreiz redzēt, — nodomāja d'Artanjans, pavadot šos lāstus ar salkanu smaidiņu. — Pietiek man šeit atrasties piecas minūtes, lai es jau būtu saslimtu. Esmu ar mieru labāk mirt ubagu cisās, kas, jādomā ar mani arī notiks, nekā saņemt desmittūkstoš livru un būt par Bastilijas komendantu.

Tikko viņš pabeidza šo monologu, kad tūlīt jau ari ieradās ieslodzītais. Viņu ieraudzījis, d'Artanjans aiz. pārsteiguma un izbrīna nodrebēja, taču tūdaļ pat savaldījās. Ieslodzītais iesēdāš karietē; kā redzams, viņš nebija pazinis d'Artanjanu.

— Kungi, — teica d'Artanjans četriem musketieriem, — man pavēlēts visstingrākā mērā apsargāt ieslodzīto, bet tā kā karietes durvis nav noslēdzamas, tad es apsēdīšos viņam blakus. Lilbon, izdariet man pakalpojumu, paņemiet manu zirgu pavadā.

— Labprāt, leitnant, — atbildēja tas, kuru viņš bija uzrunājis.

D'Artanjans atdevis pavadu musketierim, pats apsēdās ieslodzītajam

blakus un mierīgā balsī pavēlēja:

— Un Pale-Rojāla pili, bet ātri!

Tiklīdz kariete sakustējās, d'Artanjans, izmantodams tumsu kura bija visapkārt, metās gūsteknim ap kaklu.

— Rošfor! — viņš čukstēja. — Jūs! Tas patiešām esat jūs? Es nesapņoju?

— D'Artanjan! — viņš izbrīnījies iesaucās.

— Ak, mans nabaga draugs! — d'Artanjans turpināja. — Neredzot jūs, nu jau piekto gadu, es nodomāju, ka esiet miris.

— Man šķiet, — atbildēja Rošfors, — nav liela' starpība starp mirušo un aprakto, bet mani jau ir aprakuši vai tikpat kā aprakuši.

— Par kādu noziegumu tad jūs esat Bastīlijā?

— Teikt jums taisnību?

— Jā.

— Tad, lūk: es nezinu.

— Jūs man neuzticaties, Rošfor?

— Tad nē jel, goda vārds! Nav taču iespējams, ka es sēdētu par to, par ko mani apvaino.

— Par ko tad?

— Par laupīšanu.

— Jūs — laupītājs? Jūs jokojat, Rošfor.

— Es jūs saprotu. Te prasās izskaidrojums, vai ne?

— Atzīstos, jā!

— Tad, lūk, kā tas bija: reiz vakarā, pēc dzeršanas pie Reināra, kopā ar Fontralii, dc Riē un citiem, hercogs d'Arkūrs lika priekšā doties uz Jauno tiltu, lai tur garāmgājējiem rautu nost drēbes; „pateicoties" Orleānas hercogam, šāda izklaidēšanās, kā jūs zināt, toreiz bija modē.

— Bet jūsu gados! Jūs esat prātu zaudējis, Rošfor!

— Nē jau, es vienkārši biju piedzēries; bez tam, šī izklaidēšanās man tiešām nelikās pieņemama, tāpēc es pierunāju kavalieri de Rie būt kopā ar mani, nevis par aktieri, bet gan par skatītāju, un, lai labāk varētu redzēt, uzkāpt zirga statujā. Sacīts — darīts. Pateicoties bronzas jātnieka piešiem, mēs ātri uzrāpāmies zirgā, labi tur iekārtojāmies un varējām lieliski noskatīties visu teātri. Jau pieci apmetņi bija norauti, pie tam tik veikli, ka neviens pat neiepīkstējās, kad pēkšņi kāds muļķis sāka bļaut: ,.Sardze!" un patruļa bija klāt kā likts. Hercogs d'Arkūrs, Fontralli un citi, protams, aizbēga; de Riē arī gribēja bēgt, bet es viņu nelaidu, turēju ciet, teicu, ka neviens mūs šeit nepamanīs, bet viņš mani neklausīja, kāpa lejā, krita un lauza sev kāju; un, lā vietā, lai klusētu, sāka kaukt. Te nu es arī metos lejā, bet bija jau par vēlu. Es nokļuvu streļķu rokās un tie mani nogādāja Šatlē cietumā, kur es mierīgi aizmigu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka no paša rīta jau tikšu mājās. Bet pagāja diena, otra, trešā, nedēļa, — mani neviens neizlaida. Es rakstīju kardinālam. Bet tūdaļ pēc tā, mani aizveda uz Bastīliju, un, lūk, es esmu nosēdējis jau piecus gadus. Jautājums, par ko? Vai par to, ka uzkāpu zirgā un apsēdos aiz Anrī Ceturtā? Kā jūs domājat?

— Nē, jums taisnība, mans dārgais Rošfor, protams, ka ne jau par to. Bet, jādomā, jūs tūdaļ to uzzināsit, par ko jūs iesēdināja.

— Jā, starp citu, es aizmirsu pajautāt, kurp jūs mani vedat? •

— Pie kardināla.

— Ko viņam vajag no manis?

— Es nezinu. Es pat nezināju, ka tiku sūtīts tieši pēc jums.

— Jūs — kardināla favorīts? Nē, tas nav iespējams!

— Es — favorīts? — iesaucās d'Artanjans. — Ak, mans nelaimīgais grāf! Es arī tagad esmu tāds pats tukšinieks-gaskonietis, kāds biju toreiz, pirms divdesmit diviem gadiem, kad mēs pirmo reizi satikāmies Mengē.