Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Komcnža kungs ir šeit, — teica d'Artanjans, atgriezdamies pie kardināla.

Kardināls piejāja tuvāk postenim, kurpretī d'Artanjans nolēma turēties pieklājīgā attālumā; pēc tā, ka virsnieki noņēma savas cepures, viņš saprata, ka viņi ir pazinuši kardinālu.

— Bravo, Hito, — kardināls uzrunāja virsnieku, kurš sēdēja zirgā, — es redzu, ka, neskatoties uz. saviem sešdesmit četriem gadiem, jūs aizvien vēl esat modrs un uzticams gvards. Ko jūs teicāt šim jaunajam cilvēkam?

— Jūsu eminence, — atbildēja Hito, — es viņam teicu, ka šobrīd mēs pārdzīvojam savādus laikus, un šī diena man atgādina Līgas dienas, par kurām es savā jaunībā tik daudz esmu dzirdējis. Ziniet, šodien Sen-Denī un Sen-Martena ielās runāja ne vairāk un ne mazāk kā tikai par barikādēm!

— Un ko tad Komenžs jums atbildēja, mans dārgais Hito?

— Jūsu eminence, - iesaucās Komenžs, — es atbildēju, ka priekš Līgas viņiem vēl šā-tā pietrūkst, kas nebūt n^v mazumiņš, un, kā man šķiet, vispirms viņiem pietrūkst hercogs Gizs; un bez tam, šādas lielas jau nemēdz atkārtoties.

— Tā ir taisnība, taču šoreiz viņi, kā paši izsakās, gatavojot Frondu, - piebilda Hito.

— Kas tā par Frondu? — apvaicājās Mazarīni.

— Tā viņi sauca savu partiju, jūsu emenence.

— Bet no kurienes radies tāds nosaukums?

— Pirms dažām dienām šķiet, padomnieks Bašomons uzstājies parlamentā ar runu, nosaucot visus šos nemierniekus par skola zeņķiem, kuri tikai sēžot grāvjos ar frondu un mētājas ar akmeņiem; bet tiklīdz pamanot policistus, metas bēgt> bet, kad policistu vairs nav, viņi atkal sēžot grāvjos un sākot visu no sākuma. Viņi pieķērās šim vārdam un sāka sevi saukt par frondistiem. Līdzīgi kā Briseles skrandaiņi sauc sevi par geziem. Šajās divās dienās viss kļuva „fronderisks": bulciņas, cimdi, cepures, vēdekļi; bet, paklausieties paši.

Patiešām, šajā momentā atvērās kāds logs, kurā parādījās vīrietis un sāka dziedāt:

Tā kā vēja šaltis, Vēja svilpiens drošs — Tās ir Frondas balsis: „Mazarīni — nost!"

— Nekauņa, — norūca Hito.

— Jūsu eminence, - ieteicās Komenžs, kurš saņemtā ievainojuma dēļ bija sliktā garastāvoklī un visur meklēja kādu iemeslu atriebībai, — atļaujiet nosūtīt lodi šim nelietim, lai iemācītu viņam turpmāk nedziedāt vairs tik falši?

Un viņš jau pastiepa roku pēc šaujamieroča portupejas, kas atradās" uz tēvoča segliem.

— Nē, nē! — iesaucās Mazarīni. — Diavolo,* mans draugs, tā jūs sabojāsiet visu padarīšanu, kas pašreiz kārtojas lieliski. Es pazīstu francūžus, no pirmā līdz pēdējam: ja dzied, tātad — maksās. Līgas laikā, ko nupat pieminēja Hito, dziedāja tikai mesas,, un tas bija ļoti slikti. Jājam, Hito, jājam! Paskatīsimies, vai dežūrpunkts pie Trīssimts Aklajiem ir tikpat drošs un labi iekārtots kā šeit pie Seržantiem.

Un, pamājis Komenžam ar roku, viņš tuvojās d'Artanjanam, kurš atkal ieņēma savu vietu nelielā grupējuma priekšgalā.

Tūlīt aiz viņa jāja kardināls un Hito, bet mazliet iepakaļ visi pārējie.

Velns (itāl.).

— Tas tiesa, — norūca Komenžs, noskatoties pakaļ kardinālam. — Tikai maksāt un maksāt, nekā cita viņiem nevajag.

Tagad viņi jāja pa Sent-Onorē ielu, pa ceļam nepārtraukti izklīdinot nelielus ļaužu pūļu pulciņus. Ļaudis uz ielām runāja tikai par jaunajiem nodokļiem, visu vainu uzveldami kardinālam Mazarīni; žēloja jauniņo karali, kurš pats to neapzinoties, izputina savu lautu; runāja par to, ka būs jāgriežas pie Orleānas hercoga un prinča Kondē; sajūsmināti skandēja Blanmenila un Brusela teiktos vārdus.

D'Artanjans bezrūpīgi jāja cauri ļaužu pūļiem, it kā viņš pats un viņa zirgs būtu no dzelzs.

Mazarīni un Hito klusi sarunājās.

Musketieri, beidzot pazinuši kardinālu, cieta klusu.

Kad pa Svētā Foma ielu viņi visi piejāja pie Trīssimts Aklo posleņa, Hito izsauca jaunāko virsnieku. Tas nāca ar ziņojumu.

— Nu kā klājas? — pajautāja Hito.

— Kapteini, — atbildēja virsnieks, — pie mums viss ir kārtībā; tikai šajā pilī kaut kas nav labi, vismaz man tā šķiet.

Un viņš norādīja ar roku pret lielisko pili, kas atradās tajā vietā, kur vēlāk uzcēla Vodeviļas teātri.

— Šajā namā? — pārjautāja Hito. — Tas taču ir Rambuljē kunga savrupnams.

— Nezinu, vai Rambuljē, vai kāda cita, bet es pats savām acīm redzēju, kā tur iegāja daudz aizdomīgu tipu.

— Tad, lūk, kas jūs uztrauc! - iesmējās Hito. — Tie visi taču ir tikai dzejnieki!

— Hei, Hito! — sarunā iejaucās Mazarīni, — nerunā par šiem kun­giem tik nievājoši. Es pats jaunībā biju dzejnieks un sacerēju vārsmas Benserada manierē.

— Jūs, jūsu eminence?

— Jā, es. Gribat nodeklamēšu.

— Tas mani nepārliecinās. Es jau tik un tā nesaprotu itāļu valodu.

— Toties tu ļoti labi saproti, kad ar tevi runā franciski, vai ne tā, mans lieliskais un drosmīgais Hito, — turpināja Mazarīni, draudzīgi uzlikdams roku tam uz pleca, — un, lai kādu pavēli arī es tev dotu šajā valodā, tu taču to izpildīsi.

— Bez šaubām, jūsu eminence, kā vienmēr, ja vien, protams, pavēle nāks no karalienes vai ar karalienes ziņu.

— Jā, jā! — teica Mazarīni, iekozdams lūpā. — Es zinu, tu viņai esi uzticīgs līdz galam.

— Jau divdesmit gadus esmu viņas augstības gvardes kapteinis.

— Dodamies ce|ā, d'Artanjan, — uzsauca kardināls, — šeit viss ir kārtībā.

D'Artanjans, neteicis ne vārda, ieņēma savu vietu kolonnas priekšgalā.

Pa Rišeljē un Vildo ielām viņi jāja uz trešo sargposteni, kas atradās Svētā Roka pakalnā. Šis postenis, izvietots gandrīz vai pie paša cietokšņa sienas, bija vistālākais un tam piegulošā pilsētas nomale bija maz apdzīvota.

— Kas komandē šajā postenī? — apvaicājās kardināls.

— Vilkjē, - atbildēja Hito.

— Velns! — izlamājās Mazarīni. — Parunājiet paši ar viņu. Jūs jau zināt, ka mēs ar viņu ncsatiekam. Kopš tās reizes, kad jums tika uzdots aizturēt hercogu Beforu, viņš tur uz mani ļaunu prātu, jo uzskata, ka viņu apgāja kā karaliskā gvardes kapteini, neuzticot šo arestu viņam.

— Zinu, un simtām reižu esmu viņam to skaidrojis, ka karalis, kuram toreiz bija tikai četri gadi, nekādi nevarēja dot viņam šādu pavēli.

— Jā, bet es gan varēju dot šo pavēli, Hito; taču mana izvēle krita uz jums.

Neko neatbildējis, Hito uzmundrinot zirgu, tuvojās postenim, kur apmainījies ar sargkareivi parolēm, izsauca Vilkjē.

Viņš iznāca.

— A, tas esat jūs, Hito! - tas norūca pa savam paradumam. — Kāda velna pēc jūs atdzināties šurp?

— Atbraucu apskatīties, kas pie jums varētu būt jauns.

— Bet ko jūs gribētu? Visur kliedz: „Lai dzīvo karalis!" un „Nost Mazarīni!" Bet tas jau nav vairs nekas jauns, pēdējā laikā to dzird visur.

— Un paši viņiem ari piebalsojat? — smiedamies jautāja Hito.

— Atklāti sakot, reizēm gribētos arī. Pēc manām domām viņiem ir taisnība, Hito; un es labprāt atdotu visu man pienākošos piecu gadu neiz­maksāto algu, lai tikai karalis būtu šobrīd vismaz par pieciem gadiem vecāks!

— Lūk, kā! Un kas tad būtu, ja karalis kļūtu par pieciem gadiem vecāks?

— Būtu, lūk, kas: karalis, ja tas būtu pilngadīgs, viņš varētu sākt izdot pavēles pats, un mums pildīt Anrī Ceturtā mazdēla pavēles ir daudz, patīkamāk, nekā pildīt šobrīd izdotās Pjetro Mazarīni dēla pavēles. Par karali, velns lai parauj, es mirlu labprāt; bet nolikt galvu par Mazarīni, kā (as gandrīz notika šorīt ar jūsu brāļadēlu!.. Nu, nē! Nekāda paradīze mani lad vairs nevarēs iepriecināt, lai cik augstu posteni man tur arī piedāvātu.