Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

garastāvokli atradās kardināls, sēžot pie galda un ieklausoties no āra ienākošajos trokšņos, ļaužu nemierīgajās balsīs un laiku pa laikam kaut kur tālumā šāviena trokšņos.

Te pēkšņi viņš pacēla galvu, savilka uzacis kā cilvēks, kas kaut ko ir izlēmis, uzmeta acu skatienu milzīgajam sienas pulkstenim, kas tūlīt sitīs desmito stundu, paņēma no galda vienmēr pie rokas esošo apzeltīto svilpīti un skaļi iesvilpās divas reizas.

Bez skaņas atvērās sienas drapērijās paslēptās durvis, un pa tām klusi ienāca melnā tērpā ģērbies cilvēks, kurš nostājās aiz kardināla krēsla.

— Bernuīn, — teica kardināls, pat neatskatīdamies, labi zinot, ka uz divreizējo svilpienu ir jāienāk kambarsulainim, — kādi musketieri pašreiz dežūrē pagalmā?

— Melnie musketieri, jūsu eminence.

— No kādas rotas?

— De Trevila kunga.

— Vai kāds no šīs rotas virsniekiem arī ir priekštelpā?

— Leitnants d'Artanjans.

— Ceru, ka viņš ir uzticams.

— Jā, jūsu eminence.

— Pasniedz man musketiera mundieri un palīdzi man pārģērbties.

Kambarsulainis izgāja tikpat klusi kā bija ienācis un jau pēc minūtes atgriezās ar drēbēm.

Domīgi klusēdams, Mazarīni sāka vilkt nost savu parādes tērpu, ar kuru bija piedalījies parlamenta sēdē. Tad uzvilka karavīra mundieri, kuru viņš zināmā mērā vēl varēja nepiespiesti valkāt un, kuru vilka itālijas pārgājienos.

Apģērbies, viņš teica:

— Pasauc d'Artaņjanu.

Kambarsulainis izgāja, tikai šoreiz pa vidusdurvīm, tikpat klusi kā iepriekš, slīdēdams līdzīgi ēnai.

Palicis vienatnē, kardināls ar labpatiku apskatīja sevi spogulī. Viņš bija vēl jauns, — viņam nupat kā palika četrdesmit seši gadi, — labi noaudzis, mazliet zem vidēja auguma; viņam bija lieliska, svaiga sejaskrāsa, degošas acis, paliels, bet skaists deguns, plata lepna piere, pagaiši, mazliet viļņaini mati; bārda mazliet tumšāka par matiem, vienmēr rūpīgi kopta un ieveidota, kas labi piestāvēja viņa sejai.

Kardināls uzlika sev ap vidukli apsēju ar zobenu, pašapmierināti aplūkoja savas skaistās, rūpīgi koptās rokas un, aizmetis prom rupjos, pie formas nepiederošos zamšādas cimdus, uzvilka parastos zīda.

Šajā mirklī atvērās durvis.

— Leitnants d'Artanjans, — ziņoja kambarsulainis.

Ienāca virsnieks.

Tas biju vīrietis trīsdesmit deviņus vai četrdesmi gadus vecs, neliela auguma, bet stalts, slaids, dzīvām, gudrām acīm, melnu bārdu un iesirmiem matiem, kas bieži mēdz būt cilvēkiem, kuri savu mūžu ir pavadījuši vai nu pārlieku jautri, vai arī pārlieku skumji, — it īpaši tas redzams, ja viņu mati ir tumši.

D'Artanjans, ienākdams, protams, uzreiz pazina kardināla Rišeljē kabinetu, kurā viņam jau reiz gadījās būt. Redzot, ka .šeit nav nevienas augsti stāvošas personas, bet tikai viņa rotas musketieris, viņš cieši ielūkojās šajā cilvēkā un, neskatoties uz musketiera formu, uzreiz pazina kardinālu.

D'Artanjans apstājās goddevīgā, taču arī pašcieņas pilnā stājā, kā pienākas sabiedrības cilvēkam, kuram ir bieža saskarsme ar augstmaņiem.

Kardināls pievērsa viņam skatienu, drīzāk asu un dzeļošu, nekā vērīgu. Palūkojies uz viņu dažas sekundes, kardināls jautāja:

— Jūs esat d'Artanjana kungs?

— Tieši tā, jūsu eminence, - atbildēja virsnieks.

Kardināls vēlreiz ieskatījās viņa gudrajā sejā. Viņa enerģiju un dzīvīgumu apslēpa gadu nasta un apziņa, kas bija izstrādājusies pa šiem gadiem. D'Artanjans izturēja šo skatienu: uz viņu kādreiz skatījās acis, kas bija daudz asākas par tām, kuras šobrīd pakļāva viņu pārbaudījumam.

— Jūs brauksiet kopā ar mani, — teica kardināls, — vai, pareizāk sakot, es braukšu ar jums.

— Esmu jūsu rīcībā, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans.

— Es gribētu personīgi pārbaudīt pils posteņus? Kā jūs domājat, vai tas ir ļoti bīstami?

— Bīstami, jūsu eminence? — pabrīnījās d'Artanjans. — Kādēļ gan bīstami?

— Runā, ka tauta ir sacēlusies?

— Karalisko musketieru mundieris bauda visas tautas cieņu, jūsu eminence, bet vajadzības gadījumā es varu ar trim biedriem izgaiņāt vismaz simts šo diedelnieku.

— Bet vai jūs zināt, kas notika ar Komcnžu?

— Komcnža kungs — gvards, bet ne musketieris, — atbildēja d'Artanjans.

— Jūs gribat teikt, — kardināls pasmaidīja, — ka musketieri ir daudz labāki kareivji nekā gvardi?

— Katrs lepojas ar savu mundieri, jūsu eminence.

— Tikai ne es, — iesmējās Mazarīni. — Jūs redzat, ka es savu apmainīju pret jūsu.

— Velns lai parauj! — iesaucās d'Artanjans. — Jūs sakāt to tikai aiz kautrības, jūsu eminence. Kas attiecas uz mani, tad, ja man būtu jūsu eminences mundieris, es priecātos par to, un noteikti parūpētos, lai man nekad nebūtu jāvelk cits.

— Jā, tikai šodienas pastaigai tas, diemžēl, nav visai piemērots. Bernuīn, cepuri!

Kalps pasniedza formas cepuri platām malām. Kardināls to uzlika galvā, pašķieba mazliet sānis un griezās pie d'Artanjana:

— Jums taču stallī ir apsegloti zirgi?

— Jā, jūsu eminence.

— Tad jāsim.

— Cik cilvēku pavēlēsiet ņemt līdzi, jūsu eminence?

— Jūs teicāt, ka četratā pieveiksiet vismaz simts šo dīkdieņu: tā kā varam viņus sastapt vismaz pāris simtus, tad paņemiet līdzi astoņus cilvēkus.

— Kā pavēlēsiet.

— Ejiet, es jums sekošu. Vai ari nē, pagaidiet, labāk iziesim pa šīm durvīm. Bernuīn, parādi mums gaismu.

Kalps paņēma sveci, bet kardināls paņēma no galda maziņu atslēdziņu un, izejot pa slepenajām durvīm, viņi jau pēc minūtes atradās pils pagalmā.

Pēc desmit minūtēm mazais pulciņš izjāja uz Labo Zēnu ielu, atstājot aiz sevis teātri, kuru kardināls Rišeljē bija uzcēlis savas traģēdijas „Mirama" pirmizrādei; tagad šeit, pēc kardināla Mazarīni pavēles, kurš mūziku vērtēja daudz augstāk nekā literatūru, tika rīkotas Francijas pirmās operi/rādes.

Pilsētā viss liecināja par '.autas nemieriem. Lieli ļaužu pūļi klīda pa ielām un, pretēji d'Artanjana apgalvojumam, ļaudis apstājās un skatījās

uz viņiem neuzticīgi, draudoši un nosodoši. Pēc visa varēja redzēt, ka pilsētnieku parastais miermīlīgums un labsirdība ir nomainījies pret izteikti kareivīgu noskaņojumu. Laiku pa laikam no tirgus laukuma puses bija dzirdama skaļu balsu kņada. Scn-Denī ielā šāva ar šautenēm, un ik pēc brīža bez kāda iemesla gan šeit, gan tur ieskanējās baznīcu zvani.

D'Artanjans jāja ar tāda cilvēka bezrūpību, kuram, visi šie sīkumi it neko nenozīmēja. Ja pūlis kādreiz mēģināja aizšķērsot ceļu, viņš vadīja zirgu tieši tam virsū, pat neuzsaucot „sargies!", un, it kā saprotot, ar kādu cilvēku viņiem ir darīšana, pūlis pašķīrās un deva jātniekam ceļu.

Kardināls apskauda šo pašpārliecināti mierīgo cilvēku, un kaut ari tas, pēc viņa domām, bija pieredzes un ieraduma rezultāts, viņš izjuta cieņu pret šo viisnieku, kura zināmā pakļautībā tagad pats atradās.

Kad viņi tuvojās postenim pie Seržantu cietokšņa vaļņa, sargkareivis viņiem uzsauca:

— Kas jāj?

D'Artanjans atsaucās, un, pajautājis paroli kardinālam, piejāja tuvāk. Parole bija:

„Ludviķis un Rokruā".

Pēc savstarpējās vārdu apmaiņas, d'Artanjans apjautājās, vai posteni nekomandē leitnants Komenžs.

Sargkareivis norādīja uz virsnieku, kurš sarunājās ar kādu jātnieku, kas ar rokām glāstīja zirga kaklu. Jā, tas bija viņš, kuru d'Artanjans meklēja.