Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Labi, labi, kapteini Vilkjē, — iesaucās Mazarīni, — varat būt mierīgs, es darīšu karalim zināmu jūsu uzticību.

Un, vēršoties pie saviem pavadoņiem, piebilda:

— Jājam, kungi; te viss ir kārtībā.

— Tas tik ir joks! — iesaucās Vilkjē. — Pats Mazarini ir šeit? Jo labāk: man jau sen gribējās pateikt viņam acīs, ko es par to visu domāju. Jūs man sagādājāt šo lielisku izdevību, Hito, kaut arī jums diezin vai bija labi nolūki, es jums tomēr pateicos.

Viņš apgriezās uz papēžiem un, svilpodams fronderisku dziesmiņu, devās atpakaļ uz savu posteni.

Visu atpakaļceļu Mazarīni domīgi klusēja: viss dzirdētais no Komenža, Hito un Vilkjē pārliecināja viņu tikai par to, ka grūtā brīdī viņu neaizstāvēs neviens, izņemot vienīgi karalieni; bet karaliene tik bieži pameta un aizmirsa savus draugus, ka viņas atbalsts, neskatoties uz visiem spertajiem piesardzības soļiem, ministram reizēm likās stipri vien apšaubāms.

Turpinot savu nakts braucienu, kurš ilga apmēram stundu, kā arī sarunājoties ar Komenžu, Hito un Vilkjē, kardināls visu laiku vēroja kādu cilvēku. Viņu pārsteidza šis musketieris, kurš prata saglabāt mieru gan pūļa, gan draudu priekšā, nepakustinot pat uzacis, joku vai izmieklu dēļ, kuri bija domāti kardinālam. Tas viss likās kardinālam ļoti neparasti. Šis cilvēks bija ļoti norūdīts, izgājis bargu dzīves skolu, ļoti piemērots visam notiekošajam, bet vēl jo vairāk visam tam, kas var notikt nākotnē.

Bez tam, d'Artanjana vārds viņam nebija svešs. Kaut arī viņš, Mazarīni, ieradās Francijā tikai 1634. vai 1635.gadā, tas ir, septiņus vai astoņus gadus pēc notikumiem, kas aprakstīti mūsu iepriekšējā grāmatā, viņš tomēr bija kaut kur dzirdējis, ka tā sauc cilvēku, kas reiz bija parādījis (viņš gan neatcerējās, kādos apstākļos) drosmes, izveicības un uzticības paraugu.

Šī doma pēkšņi pārņēma kardinālu savā varā tik pilnīgi, ka viņš nolēma nekavējoties visu šo lietu noskaidrot, bet nevarēja taču pēc šīm ziņām par d'Artanjanu griezties pie paša d'Artanjana! Pēc dažiem musketieru leitnanta vārdiem kardināls atzina viņā gaskonieti, bet gaskonieši un itālieši ir stipri līdzīgi un pārāk labi saprot viens otru, lai neuzticētos tam, ko katrs no viņiem stāsta pats par sevi. Tāpēc, kad viņi piejāja pie mūra sienas, kas apjoza Palc-Rojāla pils dārzu, kardināls pieklaudzināja pie vārtiņiem (apmēram tajā vietā, kur tagad atrodas kafejnīca „Fua"), pateicās d'Artanjanam, un, palūdzis to uzgaidīt, ar žestu paaicināja Hito sev līdzi. Abi viņi nokāpa no zirgiem, pamezdami pavadu kalpam, kurš viņiem atvēra vārtiņus, un iegāja dārzā.

— Dārgais Hito, — teica kardināls, ņemot zem rokas veco gvardes kapteini, — jūs man nesen atgādinājāt, ka jau vairāk par divdesmit gadiem kalpojat karalienes dienestā.

— Jā, tā tas ir, — atbildēja Hito.

— Tad tā, mans mīļais Hito, — kardināls turpināja, — es ievēroju, ka jums, bez jūsu neapšaubāmās drošsirdības ir daudzreiz parādīta arī uzticība, un vēl, ka jums ir teicama atmiņa.

— Jūs to ievērojāt, jūsu eminence? — iesaucās gvardes kapteinis. — Velns lai parauj, tad jo sliktāk man.

— Kādēļ?

— Viena no labākajām galminieku īpašībām, bez šaubām, ir spēja ātri visu aizmirst.

— Bet jūs, Hito, neesat galminieks, jūs esat drosmīgs karavīrs, viens no tiem lieliskajiem cīnītājiem no Anrī Ceturtā laikiem, kuru, diemžēl, drīz. vairs nebūs nemaz.

— Velns lai parauj, jūsu eminence! Vai tiešām jūs aicinājāt mani šurp, lai sastādīti horoskopu?

— Nē, — smaidīdams atbildēja Mazarīni, — es jūs aicināju, lai pajautātu, vai jūs ievērojāt mūsu musketieru letnantu?

— D'Artanjanu?

— Jā.

— Man nebija vajadzības viņu ievērot, jūsu eminence: es viņu pazīstu jau sen.

— Kas viņš ir par cilvēku?

— Kas par cilvēku? — iesaucās Hito, brīnīdamies par šādu jautā­jumu. — Gaskonietis.

— To es zinu. Bet es gribēju vaicāt, vai viņam var uzticēties?

— De Trcvila kungs izturas pret viņu ar lielu cieņu, bet de Trcvila kungs, kā jūs noteikti zināt, ir viens no karalienes labākajiem draugiem.

— Man gribētos zināt, vai viņš darbos ir sevi parādījis…

— Kā drosmīgs kareivis? Uz to es varu atbildēt uzreiz. Man zināms, ka Larošelas, Suza un Perpiņjonas aplenkuma laikā viņš paveica daudz vairāk, nekā bija viņa pienākumos.

— Bet jūs, mīļais Hito, zināt, ka mums, nabaga ministriem, dažreiz vajadzīgi arī cita veida pakalpojumi, un tad nepietiek tikai ar drosmi vien. Mums vajadzīgi veikli un saprātīgi cilvēki. Cik man zināms, d'Artanjans nelaiķa kardināla Rišeljē laikā, šķiet, bija iejaukts kādā lielā intrigā, no kuras, pēc ļaužu valodām, viņš veikli ir izlocījies.

— Jūsu eminence, — teica Hito, sapratis, ka kardināls grib piespiest viņu „izpļāpāties", — šajā sakarā man jāsaka, ka es maz ticu un paļaujos visādām baumām un tenkām. Pats es cenšos turēties tālāk no visāda veida intrigām,

bet ja kādreiz ari nākas šo un to dzirdēt par svešiem, tad tās jau nepieder man! Un jūsu eminence man piedos, ka svešus noslēpumus es nevaru izpaust, jo tic nav mani un es negribētu sāpināt tos cilvēkus, kuri tos man ir uzticējuši.

Mazarīni pašūpoja galvu.

— Ak, — viņš teica, goda vārds: ir taču tādi laimīgi ministri, kuri uzzina visu, ko vien grib.

— Jūsu ekselence, — atbildēja Hito, — tādi ministri nemēro visus cilvē­kus ar vienu mērauklu: kara lietām viņš izvēlas karavīrus, bet intrigām — intrigantus. Iesaku jums griezties pie tā laika intrigantiem, un jūs dabūs : et zināt visu, ko vēlaties… par atlīdzību, protams.

— Labi, — novaibstījās Mazarīni, kā vienmēr tādos gadījumos, kad runa gāja par naudu tādā nozīmē, kā par to nupat bija runājis Hito, — samak­sāsim… ja jau savādāk nevar.

— Jūs patiešām vēlaties, lai es norādu jums uz cilvēku, kurš tajos laikos ir piedalījies visās peripētijās?

— Per Bacco!* - iesaucās Mazarīni, sākdams jau zaudēt pacietību. — Jau veselu stundu es cenšos jums, stūrgalvim, to ieskaidrot!

— Ir cilvēks, kas man šķiet, piemērots, tikai vai viņš gribēs runāt?

— Par to es parūpēšos!

— Ak, jūsu eminence, ne vienmēr var piespiest runāt cilvēku, kurš nolēmis klusēt.

— Ha! Ar pacietību var panākt visu. Tātad — kas ir šis cilvēks?

— Grāfs Rošfors.

— Grāfs Rošfors?

.— Jā, tikai, diemžēl, viņš pazuda pirms gadiem četriem, un es nezinu, kas ar viņu ir noticis.

— Toties es zinu, Hito, - atbildēja Mazarīni.

— Tad kāpēc jūs sūdzējāties, jūsu eminence, ka neko nezināt?

— Tātad jūs domājat, — turpināja Mazarīni, — ka šis Rošfors…

— Viņš, jūsu eminence, bija uzticīgs kardinālam ar sirdi un dvēseli. Bet es vēlreiz jūs brīdinu, tas jums dārgi maksās: bijušais kardināls pret saviem mīluļiem nebija skops.

Zvēru pie Vako! (itāl.)

— Jā, jā, Hilo, - sacīja Mazarīni, — kardināls bija liels cilvēks, bet šis trūkums viņam piemita gan. Es pateicos jums, Hito, un izmantošu jūsu padomu, jau šodien pat.

Abi sarunu biedri pa šo laiku bija pienākuši pie pils pagalma; kardināls ar rokas mājienu atlaida Hito, un, pamanījis pastaigājamies virsnieku, kuram bija licis gaidīt, tuvojās tam.

Tas bija d'Artanjana kungs, kurš, kā viņam bija vēlēts, gaidīja kardinālu.

— Ieiesim pie manis, d'Artanjana kungs, — vēlīgi teica Mazarīni, — jo man priekš jums ir uzdevums.