Aleksandrs Dimā (tēvs): PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Jo labāk! — iesaucās karalis. — Tātad, ne velti mani sauc par Ludviķi Taisnīgo.

Un viņš mierīgi parakstīja d'Emerī iecelšanu.

Šis pats d'Emerī kungs arī bija tagadējais finansu pārvaldnieks.

Sūtīts pēc viņa tika ministra vārdā; viņš atnāca nobālis, uztraukts un pārbijies, un pastāstīja visiem klātesošajiem, ka viņa dēlu šodien gandrīz vai nosita pils laukumā: jo, tur viņu pēkšņi kāds bija pazinis, pilsētnieku pūlis to ielencis un viņam sākuši pārmest tā ārkārtīgo izšķērdību, kādā dzīvo viņa sieva, — viņas apartamenti esot darināti sarkanā samtā ar zeltu. Viņa bija sekretāra Nikola Le Kamjū meita, tas ir tā sekretāra, kurš 1617.gadā ienāca Parīzē ar divdesmit livriem kabatā, bet pavisam nesen, atstājot sev četrdesmit tūkstošus livru lielu mūža renti, saviem bērniem izdalīja deviņus miljonus.

D'Emerī dēlu gandrīz vai nožņaudza. Kāds no sazvērniekiem ierosināja sist un dunkāt tik ilgi, kamēr izspiedīs no viņa visu sazagto zeltu.

Finansu pārvaldnieks bija pārlieku satraukts, lai tagad varētu mierīgi apspriest šo svarīgo jautājumu, un tāpēc padome šajā dienā neko nevarēja izlemt.

Nākošajā dienā parlamenta pirmais prezidents Matjē Molo, kura drosme šajās dienās, pēc kardināla Reca vārdiem, līdzinājās hercoga Befora un prinča Kondē bezbailībai, citiem vārdiem sakot — divu Francijā visdrosmīgāko cilvēku pārgalvībai, — šis pirmais prezidents nākošajā dienā arī tika pakļauts uzbrukumam: tauta viņam draudēja izrēķināties par tai nodarīto pārestību. Taču pirmais prezidents nezaudējis pašsavadīšanos, atbildējis mierīgi un pārliecinoši, nebrīnoties un neuztraucoties, un tikai pateicis nemierniekiem, ka, ja viņi nepakļausies karaļa varai, viņš liks laukumos uzcelt daudz karātavu un pašus nemierīgākos uzraus tur nekavējoties. Uz to viņam tika atbildēts, ka karātavas uzcelt jau sen bijis laiks, bet tikai tās noderēs, lai tur uzrautu ļaundarus-tiesnešus, kuri pērk sev galina labvēlību uz tautas nabadzības rēķina.

Taču arī tas vēl nebija viss.

Vienpadsmitajā datumā, kad karaliene devās uz Parīzes Dievmātes katedrāli, ko viņa mēdza darīt katru sestdienu, viņai sekoja vairāk kā divi simti sieviešu, kliedzot un pieprasot taisnīgumu. Starp citu, viņām nebija ļaunu nodomu: viņas tikai gribēja karalienes priekšā nomesties ceļos un modināt viņā līdzcietību. Bet karalienes apsardze to nepieļāva, un karaliene aizgāja lepna un salta, neuzklausīdama nevienu sūdzību.

Pēcpusdienā atkal tika saaicināta padome un tajā tika nolemts atbalstīt karaļa autoritāti; tāpēc nākamajā dienā, tas ir divpadsmitajā datumā, tika nozīmēta parlamenta sēde.

Tajā dienā, no kuras vakara apraksta mēs arī sākām savu stāstu, desmitgadīgais karalis, tikko pārcietis vējbakas, gāja pateikties par savu izveseļošanos Parīzes Dievmātei.

Šī paša iemesla dēļ pēc kara|a pavēles tika sasaukta visa karaļa gvarde: šveicieši un musketieri tika nostādīti ierindā gar Pale-Rojāla pili un pie Jaunā tilta krastmalas. Noklausījies dievkalpojumu, karalis devās uz parlametu, kur tādā kārtā arī notika šī negaidītā ,.karaliskā sēde". Karalis ne tikai apstiprināja visus iepriekš pieņemtos lēmumus, bet arī skaļi pavēstīja vēl kādus piecus vai sešus jaunus lēmumus, kardināla dc Reca vārdiem runājot, vienu par otru izaicinošākus. Bet nu jau pat pirmais prezidents, kurš, kā mēs redzējām līdz šim aizstāvēja galma intereses, noteikti uzstājās pret karaļa piedalīšanos parlanicta sēdēs, kas ierobežoja deputātu varu.

Taču īpaši asi pret jauno nodokļu ieviešanu uzstājās prezidents Blanmenils un padomnieks Brusels.

Nolasot ediktus, karalis atgriezās pilī. Tauta drūzmējās ap viņu visu ceļu. Visi zināja, ka viņš atgriežas no parlamenta, taču neviens nezināja, vai viņš turp gājis aiztāvēdams savu tautu pret lielajiem nodokļiem, vai arī, lai to vēl vairāk apspiestu. Lūk, kādēļ visā viņa ceļā neatskanēja neviens priecīgs izsauciens, kā arī neatskanēja neviena apsveikuma runa par viņa izveseļošanos. Tieši otrādi, pilsētnieku sejas bija drūmas un norūpējušās, dažās bija manāma pat draudīga izteiksme.

Kaut ari karalis bija atgriezies pilī, karevji palika savās vietās, — baidīdamies, ka pēc parlamenta lēmuma paziņošanas pilsētā var sākties nemieri.

Un patiešām, tiklīdz cilvēki bija padzirdējuši, ka tieši pateicoties karalim, nodokļi liks palielināti, ļaudis sāka bariņos pulcēties pie pils, i/teikdami savu sašutumu un izkliegdami saukļus:

„Nost Mazarīni! Lai dzīvo Brusels! Lai dzīvo Blanmenils!"

Ļaudis uzzināja par Brusela un Blanmenila aizstāvības runām, un kaut arī tās nebija līdzējušas lēmuma pieņemšnai, lauta vienalga bija viņiem pateicīga.

Sapulcējušos ļaužu pūļus gribēja izklīdināt un apklusināt, bet kā jau tas parasti notiek tādos gadījumos, pūlis kļuva vēl lielāks un vēl skaļāks.

Karaļa gvardei un šveiciešiem tika dota pavēle ne tikai savaldīt trokšņainos nemierniekus apkārt pilij, bet arī izsūtīt patruļas uz Sen-Dcnī un Sen-Martēna ielām, kur pulcējās īpaši lielas nemiernieku masas.

Pēkšņi Pale-Rojāla pilī tika paziņots, ka ieradīsies visu tirgotāju priekšvadītājs.

Viņš nekavējoties tika pieņemts. Sarunas gaitā viņš paziņoja, ka ja valdība tūdaļ neatcels savu naidīgo izrīcību pret tautu, tad pēc divām stundām visa Parīze būs pie ieročiem.

Vēl gāja strīds par to, kāds varētu būt risinājums, kad ienāca gvardes letnants Komenžs. Viņa seja bija vienās asinīs, drēbes saplēstas, un viņu ieraugot, karaliene pārsteigumā iekliedzās, bet atguvusies viņa vaicāja, kas ar viņu ir noticis.

Bet noticis bija tas, ko jau bija paredzējis tirgotāju priekšvadītājs: pūli sakaitināja kareivju ierašanās. Visos torņos sāka skanēt zvani.

Bet Komenžs neapjuka. Viņš arestēja kādu vīru, kurš pēc viņa domām bija viens no nemiernieku vadītājiem un nolēma, piemēra un iebiedēšanas pēc, to pakārt krustā Traguaras laukuma vidū; kareivji, saķēruši viņu aiz rokām, sāka vilkt uz soda izpildīšanas vietu. Bet tieši pie tirgus laukuma viņiem uzbruka liels ļaužu pūlis: uz viņu galvām sāka birt akmens lietus un alebardu belzieni. Sagūstītais vīrs, izmantojot šo mirkli, aizskrēja līdz Mainītāju ielai un nozudis kāda nama durvīs, kuras kareivji tūdaļ pat uzJauza.

Taču jāatzīst, ka šī rupjā spēka pielietošana bija pilnīgi veltīga: vainīgo tur neatrada. Komenžs nolēma atstāt pie tā nama sargus un patruļu, bet pats ar pārējiem kareivjiem atgriezās pilī, lai par visu notikušo ziņotu kara­lienei un galmam.

Visa ceļa garumā viņiem sekoja nemiernieku pūļi, draudot viņiem ar izrēķināšanos; vairāki karevji tika ievainoti ar pīķiem un alebardiem, bet viņam ar akmeni tika pārcirsta uzacs.

Komenža stāstu apstiprināja arī gvardistu leitnanta ziņojums; viss izskatījās pēc nopietnas tautas sacelšanās, bet uz to neviens nebija sagatavojies.

Tādēļ kardināls lika izplatīt tautā valodas, ka sargkareivji gar Jaunā tilta krastmalu ir nostādīti tikai karaliskās ceremonijas etiķetes dēļ un pēc šī laika izbeigšanās tic tūlīt pat aizies.

Un patiešām, ap pulkstens četriem dienā tie visi tika sasaukti apkārt pils sienām; posteņi tika nostādīti pie Seržantu cietokšņa vaļņa, otrs — pie Trīssimts Akliem, bet trešais — uz Svētā Roka pakalna. Pils pagalmos un apakšējos stāvos sapulcināja šveiciešus un musketierus, un sāka gaidīt.

Tāds, lūk, bija stāvoklis uz to brīdi, kad mēs ievedām lasītāju Mazarīni kabinetā, kurš pirms tam bija piederējis Rišeljē. Mēs redzējām, kādā