Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

KORSIKĀŅU BRĀĻI

1841 .gada marta sākumā es devos ceļojumā uz Korsiku.

Neviens ceļojums nav tik ērts un ar skatiem bagāts kā ceļojums uz Korsiku. Iekāpuši kuģi Tulonā, jūs divdesmit stundās jau sasniedzat Ajačo, vai divdesmit četrās — Bastiju.

Tur jūs mitējat vai nopērkat zirgu: mītēts tas jums maksās pieci franki dienā, bet pērkot — simts piecdesmit frankus. Un nav ko apšaubīt šīs mērenās cenas, jo šāds zirgs, vai nu mītēts vai pirkts, tāpat kā slavenais Gaskonas rumaks, kas nolēca no Jaunā tilta Sēnā, spēj veikt tādas lietas, ko neizdarītu ne Prospēro, ne Naubilus, šie Marsa laukuma un Santī skrejceļu varoņi.

Viņš mierīgi soļo pa tādiem ceļiem, kur pats Balma sāktu trīcēt, un pāriet tiltus, kur Oriols bez balansa kārts neriskētu to darīt.

Kas attiecas uz ceļotāju, tad viņam Līkai vajag aizvērt acis un ļaut dzīvniekam vaļu: par briesmām nav ko uztraukties.

Vēl jāpiebilst, ka ar šādu zirgu, kurš tiek visur cauri, jūs ik dienu varat nojāt piecpadsmit jūdžu, pie kam viņš jums neprasa ne ēst, ne dzert.

Laiku pa laikam, kad jūs apstājaties, lai apskatītu vecu pili, ko cēlis kāds dižciltīgais, kāds leģendārs viduslaiku varonis, vai jūs gribat uzskicēt kādu dženovieŠu celtu senlaicīgu torni, jūsu zirgs noplūc pa zāļu kušķim, aplupina kādu kociņu, vai palaiza sūnām apaugušu klinti, un tas ir viss.

Kas attiecas uz naktsmājām, tad te viss ir vēl vienkāršāk: nonācis kādā ciemā, jūs jājat tam cauri pa galveno ciema ielu, izvēlaties māju, kāda jums patīk, un pieklauvējat.

Pēc dažiem mirkļiem mājas saimnieks vai saimniece parādās uz sliekšņa, lūdz jūs ienākt, piedāvā jums pusi no savām vakariņām, ja citas nav, atdod jūsu rīcība savu gultu, un nākamā dienā, pavadot jūs līdz vārtiem, jums vēl pateicas, ka esat apmetušies tieši pie viņa.

Pats par sevi saprotams, ka par kaut kādu atlīdzību nevar būt ne runas: mazāko norādījumu uz to saimnieks uzskatītu par apvainojumu. Ja saimniecības vadītāja ir jauna meitene, jūs varat uzdāvināt viņai kādu zīda lakatu, ar kuru tā izgreznotos, ejot uz Kalvi vai Kortesa svētkiem. Ja jūs ir apkalpojis vīrietis, tad viņš no jums labprāt pieņems nazi vai dunci, ar kuru tas nepieciešamības gadījumā varētu nogalināt savu ienaidnieku.

Vēl nākas ievērot kādu apstākli, proti: vai mājkalpotāji nav saimnieka nabadzīgie radinieki, kas palīdz saimniecībā, par ko saņem pārtiku, dzīvokli un vienu vai divus piastrus mēnesī.

Bet lai neviens nedomā, ka saimniecības, kur strādā viņu īpašnieku piecpadsmitās vai divdesmitās radniecības pakāpes brālēni vai māsīcas, tāpēc būtu sliktāk apkoptas. Nepavisam. Korsika ir gan Francijas departa­ments un tomēr tālu no tā, lai varētu saukt par Franciju.

Kas attiecas uz zagļiem, tad par tiem pat nedzird runājam; par bandītiem — jā; tikai nevajag vienus jaukt ar otriem.-

Jūs varat ceļot uz Ajačo, uz Bastiju, piekāruši pilnu maku ar zeltu pie seglu siksnas, un jūs pārstaigāsit visu salu bez mazākā riska; bet ja jums še kāds ienaidnieks ir pieteicis vendetu, * tad neejiet pat no Okānas līdz Levāko, jo tad es negalvoju par jūsu dzīvību pat šinī divu jūdžu garajā ceļa posmā.

Kā jau teicu, es nonācu Korsikā marta sākumā. Es biju viens: Žodēns bija palicis Romā.

Korsikā es atbraucu no Elbas salas, izkāpu malā Bastijā un par lētu cenu iegādājos sev zirgu.

Es apmeklēju Kortu, Ajačo un, apceļodams Sartēnas provinci, pašreiz biju ceļā no Sartēnas uz Sulakaro.

Šis ceļa gabals nebija garš: ieskaitot visus līkumus un kalnu nozaroju­mus, kas pieslējās galvenajam masīvam, kurš izveido it kā salas mugur­kaulu un kuru man vajadzēja pāriet, — tikai apmēram divpadsmit jūdzes, bez tam es vēl biju pieņēmis pavadoni, lai neapmaldītos krūmājos.

Ap pulkstens pieciem mēs nonācām kalna virsotnē, kas paceļas pār Olmeto un Kulakaro.

Tur mēs uz brīdi apstājāmies.

— Kur jūsu cienībai labpatiktu apmesties? — jautāja mans pavadonis.

Es pametu .skatienu uz ciemu, kura ielās brīvi varēju ieskatīties un kuras man šķita gandrīz vai tukšas; tikai retumis tajās parādījās dažas sievietes, kas gāja steidzīgiem soļiem un apkārt skatīdamās.

Tā kā pēc parastajiem viesmīlības likumiem (par tiem jau minēju) es varēju izvēlēties no visām tām simts vai simts divdesmit mājām, cik bija ciemā, manas acis centās saskatīt tādu, kas man solītu iespējami lielākas

Vendeta — asinsatriebība

ērtības, un es apstājos pie kādas četrstūrainas ēkas, kas izskatījās pēc cietokšņa, kuru virspus durvīm visgar logiem apjoza galerijveidīga izbūve.

Man tas bija pirmais gadījums redzēt šādus nocietinājumus, bet līdz ar to man jāaizrāda, ka Sartēna ir klasiska vendetas zeme.

— Ā, labi, — noteica mans pavadonis, ar acīm sekodams manas rokas norādītajā virzienā, — mēs apmetīsimies pie Savilijas Defranšī kundzes. Jā, jā, jūsu cienības izvēle nav slikta un var redzēt, ka jums šai ziņā netrūkst pieredzes.

Vēl mums jāpasaka, ka šinī astoņdesmit sestajā Francijas departamentā parasti runā itāliski.

— Bet, — es jautāju, — vai tas nebūtu neērti, ja es izlūgtos kādas dāmas viesmīlību, jo ja vien esmu pareizi sapratis, šī māja pieder kādai sievietei.

— Bez šaubām, — viņš izbrīnījies atbildēja, — bet kādas neērtības pēc jūsu cienības domām tur gan varētu rasties?

— Ja šī sieviete ir jauna, — es teicu, vadīdamies pēc zināmām pieklājības jūtām, vai labāk sakot, īstas parīzieša patmīlības dēļ, — vai viena zem viņas jumta pavadīta nakts nevarētu to sakompromitēt?

— Sakompromitēt? — atjautāja mans pavadonis, acīm redzot pūlēdamies izprast šā vārda nozīmi, kuru es tam pārtulkoju itāliski ar to parasto pašpaļāvību, kas raksturo mūs pārējos frančus, kad mums gadas izteikties kādā svešā valodā.

— Un bez šaubām, — es nepacietīgi piebildu, — šī dāma taču ir atraitne, vai ne tā?

— Jā gan, ekselence.

— Nu, lūk, un vai viņa uzņems savā mājā jaunu cilvēku?

1841.gadā man jau bija trīsdesmit un sešarpus gadu un es vēl saucu

sevi par jaunu cilvēku.

— Vai viņa uzņems jaunu cilvēku? — pavadonis atkārtoja manus vārdus. — Brīnums, kas tad viņai no tā, vai jūs esat vecs vai jauns?

Es redzēju, ka, šādi jautādams, netikšu ne pie kādas skaidrības.

— Cik veca ir Savilijas kundze? — es noprasīju.

— Tā ap četrdesmit gadiem.

— Ā, lieliski, — atbildēju es, sekodams savām domām, — vai viņai ir arī bērni?

— Divi dēli, divi stalti puiši.

— Vai es viņus redzēšu?

— Jā, vienu no tiem, kurš dzīvo pie mātes.

— Un otrs?

— Otrs dzīvo Parīzē.

— Cik veci tie ir?

— Divdesmit vienu gadu.

— Abi?

— Jā, viņi ir dvīņubrāļi.

— Ar ko viņi nodarbojas?

— Tas, kurš dzīvo Parīzē, dienās būs advokāts.

— Un otrs?

— Otrs būs korsikānis.

— Ā, — es noteicu, jo man šī atbilde šķita diezgan raksturīga, kaut gan tā tika izteikta pavisam mierīgā balsī. — Nu, labi, iegriezīsimies Savilijas Defranšī kundzes mājā.

Un mēs no jauna turpinājām ceļu.

Pēc desmit minūtēm mēs nonācām ciemā. Te nu es ievēroju kaut ko tādu, ko nebiju varējis saskatīt no kalna virsotnes. Līdzīgi Savilijas kundzes mājai bija nocietinātas arī citas, gan ne ar galeriju (bez šaubām īpašnieku nabadzība neatļāva tiem iekārtot līdzīgu nocietinājumu), bet vienkārši ar bieziem dēļiem, kuri bija novietoti iekšpusē pie logiem un kuros bija izveidoti caurumi, kur izbāzt šautenes. Citi logi bija nocietināti ar sarkanu ķieģeļu krāvumu.