Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Kad es iegāju, viņš sēdēja pie galda un rakstīja tai pašā vietā, kur es atradu rakstām viņa brāli. Kaut gan viņš bija ļoti bāls, ap viņa lūpām vijās smaids.

— Labrīt, — viņš teica, — es rakstu manai mātei.

— Cerēsim, ka jūs nosūtīsit viņai priecīgāku ziņu nekā jūsu brālis pirms astoņām dienām.

— Es rakstu, ka viņa var mierīgi lūgt Dievu par savu dēlu, kurš ir ticis atriebts.

— Kā jūs to varat tik noteikti apgalvot?

— Vai mans brālis jau iepriekš nepateica jums par savu pēdējo stundiņu? Es atkal jums iepriekš paziņoju Šato-Reno nāvi.

Lisjēns piecēlās un aizskāra manus deniņus.

— Lūk, — viņš teica, — te es viņam iedzīšu lodi.

— Un jūs pats?

— Mani viņš neaizskars.

— Bet pirms nosūtītu šo vēstuli, nogaidiet taču vismaz divkaujas iznākumu.

— Tas būtu pilnīgi lieki.

Viņš pazvanīja, ienāca sulainis.

— Jāzep, aiznesiet šo vēstuli uz pastu.

— Jūs esat redzējis savu brāli?

— Jā, — viņš atbildēja.

Tas bija pavisam savādi ar šīm abām, viena otrai sekojošām divkaujām, kurās viens no partneriem jau iepriekš bija apzīmogots.

Pa to laiku ieradās arī barons Džordano. Pulkstenis bija astoņi un mēs devāmies ceļā.

Lisjēnam tā gribējās drīzāk nokļūt pie mērķa, un viņš tik ļoti skubināja važoni, ka mēs ieradāmies norunātajā vietā vairāk nekā desmit minūtes pirms noteiktā laika.

Mūsu pretinieki ieradās tieši pulkstens deviņos. Viņi bija jāšus un tāpat jāšus tiem sekoja viņu sulainis.

Šato-Reno bija aizbāzis roku aiz svārkiem un es no sākuma domāju, ka viņam tā ir uzsieta.

Divdesmit soļu no mums šie kungi nokāpa un pasvieda sulainim savu zirgu pavadas.

Šato-Reno palika nopakaļus un pameta acis uz Lisjēnu.

Kaut gan mēs atradāmies viens no otra divdesmit soļu attālumā, es skaidri redzēju, ka viņš nobālēja.

Viņš novērsās un ar jājamo pātadziņu kapāja sīkās pļavas puķītes.

— Te nu, kungi, mēs esam, — teica Dešatogrāns un Deboasī. — Bet jūs zināt mūsu nosacījumus, proti: šī divkauja paliek pēdējā, un lai arī kāds būtu tās iznākums, Šato-Reno kungam nevienam vairs par to nebūs jāatbild.

— Tas ir pieņemts, — atteicām mēs ar Džordano.

Lisjēns piekrizdams viegli palocījās.

— Vai kungiem ir ieroči? — jautāja Dešatogrāns.

— Tie paši.

— Vai Defranšī kungam tie ir pazīstami?

— Laikam gan mazāk nekā Šato-Reno kungam. Šato-Reno kungs tos jau reiz ir lietojis, kurpretī Defranšī kungs tos pat nav redzējis.

— Tad, kungi, viss ir kārtībā. Ejam, Šato-Reno!

Un tūdaļ mēs kluspdami devāmies iekšā mežā.

Ikviens no mums vēl atradās pirmās divkaujas pārdzīvojumu varā un, no jauna iedami uz šo vietu, mēs nojautām, ka tur atkal norisināsies ne mazāk traģisks skats.

Drīz nonācām ielejā.

Šato-Reno, pateicoties savām lielajām pašsavaldīšanās spējām, ārēji šķita mierīgs, bet tie, kas viņu bija vērojuši abās divkaujās, redzēja, ka starpība ir ļoti liela.

Laiku pa laikam viņš zagšus palūkojās uz Lisjēnu un viņa skatienā izpaudās tāds nemiers, kas jau līdzinājās bailēm.

Varbūt tā bija abu brāļu lielā vienādība, kas viņu uztrauca, un viņam šķita, ka Lisjēnā tas redz Ludviķa atriebības slāpstošo ēnu.

Kamēr pielādēja pistoles, es redzēju, ka viņš beidzot izvilka roku no svārkiem.

Šī roka bija aptīta ar mitru mutautiņu, lai mazinātu tās konvul- sīvās kustības.

Lisjēna skatiens bija mierīgs kā cilvēkam, kurš pārliecināts, ka viņa atriebšanās ir droša.

Kaut gan neviens nenorādīja viņam vietu, Lisjēns aizgāja un nostājās turpat, kur bija stāvējis viņa brālis, tieši tāpēc arī Šato-Reno bija spiests ieņemt savu veco vietu.

Lisjēns ar prieku saņēma savu ieroci.

Bet Šato-Reno, kurš jau tā bija nobālis, saņemdams savējo, kļuva pavisam pelnu pelēks.

Viņš nervozi paraustīja virskrekla sastīvināto apkaklīti, it kā tā smacētu viņa elpu.

Nav iespējams aprakstīt, kāda nevaldāma drausmu sajūta pārņēma mani, kad noskatījos šinī jaunajā, bagātajā un elegantajā cilvēkā, kurš vēl vakarrīt cerēja dzīvot un nodzīvot ilgus gadus un kurš šodien ar sviedru lāsēm uz pieres un baiļu mokām sirdī jutās nāvei nolemts.

— Vai kungi ir gatavi 9 — jautāja Dešatogrāns.

— Jā, — atbildēja Lisjēns.

Šato-Reno piekrītoši pamāja.

Negribēdams nolūkoties ainā, kurai tūdaļ vajadzēja norisināties, es novērsos.

Dzirdēju divus roku plaukšienus un līdz ar trešo nodārdēja divi šāvieni.

Es pagriezos.

Šato-Reno gulēja garšļaukus zālē; viņš bija nošauts uz vietas, bez kā tas būtu paguvis izdarīt kādu kustību vai nopūsties.

Es piegāju pie līķa tās neapvaldāmās ziņkāres dzīts, kas mūs spiež izsekot kādai katastrofai līdz galam: lode bija caururbusi deniņus tieši tajā vietā, kur Lisjēns bija norādījis.

Es steidzos pie viņa; viņš stāvēja nepakustēdamies, bet, redzot mani savā tuvumā, viņš nosvieda pistoli un metās manās rokās.

— Mans brālis! Mans nabaga nelaimīgais brālis! — viņš iesaucās, raustīdamies elsās.

Un tās bija pirmās asaras, kas viņam lija.

KORSIKĀŅU BRĀĻI

Korsikāņu brāļi