Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

— Ak, tas būtu gluži veltīgi, es zvēru kungam, ka neesmu maldījies, es redzēju un dzirdēju gluži skaidri.

— Nu, tad aiciniet viņu šurp!

Viktors drebēdams atgriezās pie durvīm, atvēra tās, bet pats atkāpās manas istabas dibenā.

— Es lūdzu kungu ienākt, — viņš teica.

Neskatoties uz to, ka grīdsega klusināja soļus, es tūdaļ dzirdēju kādu nākam uz manu kabinetu cauri viesistabai.

Un tai pašā acumirklī es ieraudzīju, ka durvīs patiesi parādījās Defranšī.

Atzīstos, ka pirmajā brīdī mani pārņēma baiļu sajūta un ka es atkāpos soli atpakaļ.

— Piedodiet, ka jūs šādā stundā traucēju, — viņš teica, — bet es tikai pirms desmit minūtēm ierados Parīzē, un jūs sapratīsit, ka satikšanos ar jums negribēju atlikt līdz rītam.

— Ak, manu mīļo Lisjēn! — es iesaucos, steigdamies tam pretī un to sirsnīgi apkampdams. — Vai patiesi jūs tas esat?

Un, par spīti visiem maniem centieniem savaldīties, man acīs iespiedās asaras.

— Jā, — viņš teica, — tas esmu es.

Izvērtējot ātrumā laika ilgumu, es nopratu, ka vēstule diez' vai vēl bija sasniegusi Ajačo, nemaz jau nerunājot par Sulakaro.

— Ak, Dievs! — es izsaucos, — tātad jūs vēl nekā nezināt!

— Es zinu visu, — viņš atbildēja.

— Kā visu?

— Jā.

— Viktor, — es vērsos pie sava sulaiņa, kurš vēl joprojām nebija attapies, — atstājiet mani vienatnē ar šo kungu, vai vēl labāk, atnesiet pēc ceturtdaļstundas mums vakariņas; jūs taču, Lisjēn, ēdīsiet kopā ar mani un paliksit še arī pa nakti?

— To visu es labprāt pieņemu, — viņš teica, — jo pēc Okšeras neesmu vēl ēdis. Un tā kā še neviens negrib mani pazīt, vai, pareizāk sakot, — piebilda viņš, skumji smaidīdams, — tā kā mana nelaimīgā brāļa dzīvokli visi mani pazina, neviens man negribēja atvērt, un es devos projām, sacēlis visā mājā neaprakstāmu uztraukumu.

— Patiesi, mīļo Lisjēn, jūsu līdzība ar Ludviķi ir tik liela, ka pat es pirmajā brīdī apjuku.

— Kā! — iesaucās Viktors, kurš vēl joprojām neriskēja aiziet, — vai šis kungs ir brālis?

— Jā, bet nu ejiet un sagatavojiet mums vakariņas!

Viktors izgāja un mēs palikām vieni.

Saņēmis Lisjēnu aiz rokas, es viņu novedu pie atzveltnes krēsla un pats apsēdos tam līdzās.

— Tātad jūs jau bijāt ceļā, kad saņēmāt liktenīgo vēstuli? — es viņam ļoti nopietni jautāju, arvien vairāk brīnīdamies par viņa tik pēkšņo ierašanos.

— Nē, es biju vēl Sulakaro.

— Neiespējami! Jūsu brāļa vēstule tikai tagad var būt tur nonākusi.

— Jūs, mīļo Aleksandr, aizmirstat Birģera balādi: mirušie steidzas aši.

Es nodrebēju.

— Ko jūs ar to gribat teikt? Paskaidrojiet, lūdzu, es nesaprotu.

— Vai jūs aizmirsāt, ko es jums teicu par zināmām parādībām mūsu ģimenē?

— Un jūs redzējāt savu brāli? — es iesaucos.

— Jā.

— Kad?

— Naktī no 16. uz 17. datumu.

— Un viņš jums visu izstāstīja?

— Visu.

— Viņš jums teica, ka viņš ir miris?

— Viņš man teica, ka ir ticis nogalināts; mirušie nemelo.

— Vai viņš jums teica, kādā veidā?

— Divkaujā.

— Un kas to būtu izdarījis?

— Šato-Reno.

— Nē, tas nevar būt, nē, — es teicu, — jūs to esat citādā veidā uzzinājis.

— Vai jūs domājat, ka man pašreiz prāts nesas uz jokiem?

— Piedodiet! Bet tas ko jūs sakāt, ir tik savādi, un viss tas, kas notiek ar jums un jūsu brāli, ir tik pretējs dabas likumiem…

— Kā jūs tam negribat ticēt? Vai tā nav? Es saprotu! Bet, lūk, paskatieties, — viņš teica atpogādams kreklu un parādīdams man zilganu plankumu ādā augšpus sestās ribas, — vai tam jūs ticat?

— Nudien, — es iesaucos, — tieši tajā vietā jūsu brālis nelaimīgajā dienā tika ievainots!

— Un lode iznāca ārā še! — turpināja Lisjēns, uzspiezdams pirkstu virs kreisā gurna.

— Tas ir brīnišķīgi! — es iesaucos.

— Un tagad, — neatlaidās Lisjēns, — vai jūs gribat, lai es jums pasaku, kurā stundā viņš krita?

— Sakiet!

— Pulkstens deviņos un desmit minūtēs.

— Vai zināt, Lisjēn, izstāstiet man visu tā pēc kārtas. Jautādams un uzklausīdams jūsu fantastiskās atbildes, es tikai vairāk apjūku; man labāk patīk viengabala stāstījums.

XIX

Lisjēns ar abām rokām atspiedās uz krēsla un, cieši manī skatīdamies, iesāka:

— Ak, Dievs! Tas ir pavisam vienkārši! Tai dienā, kad mans brālis tika nošauts, es jau agri no rīta biju izgājis, lai apmeklētu mūsu ganus Karbonī pusē. Es pašreiz biju palūkojies pulkstenī un bāzu to atpakaļ kabatā, kad pēkšņi dabūju sānos tik spēcīgu triecienu, ka zaudēju samaņu. Kad atkal atvēru acis, es gulēju zemē. Orlandi turēja mani rokās un slacināja man seju ar aukstu ūdeni. Mans zirgs stāvēja četrus soļus tālāk un, pastiepis galvu uz manu pusi, sprausloja un ērzējās.

„Kas ar jums notika?" man jautāja Orlandi.

„Ak, Dievs," es atbildēju, „to es pats nezinu; bet vai jus nedzirdējāt šāvienu?" „Nē."

„Man liekas, ka es dabūju lodi sānos. '

Un es viņam parādīju vietu, kur jutu sāpes.

„Pirmkārt," atteica Orlandīni, „nav dzirdēts ne bises, ne pistoles šāviens, un, otrkārt, jūsu svārkos nav cauruma."

„Tad tas ir mans brālis, kas pašreiz tika nošauts," es atbildēju.

„Ah,!" viņš norūca, „tā ir pavisam kas cits."

Es atpogāju svārkus un ieraudzīju zīmi, kuru nupat jums rādīju; sākumā tā bija spilgtāka un it kā asiņoja.

No sākuma es jutos fiziski un garīgi tik satriekts un sāpju nomākts, ka gribēju atgriezties Sulakaro.

Bet tad iedomājos par māti: viņa mani gaidīja tikai uz vakariņu laiku, tātad man būtu vajadzējis paskaidrot par manas atgriešanās iemesliem, un to es nevarēju.

No otras puses, nebūdams pats noteikti pārliecināts, es negribēju viņai nekā minēt par Ludviķa nāvi.

Tādēļ es turpināju savu ceļu un atgriezos mājā tikai pulkstens sešos vakarā.

Māte sagaidīja mani kā parasti: bija redzams, ka viņa joprojām nekā nenojauta.

Tūdaļ pēc vakariņām es devos uz savu istabu.

Ejot pa gaiteni, kuru jūs atceraties, vējš izdzēsa manu sveci.

Es gāju lejā, lai to no jauna aizdedzinātu, kad pēkšņi pa durvju šķirbām ievēroju gaismu mana brāļa istabā.

Nodomāju, ka istabā kaut kāda iemesla dēļ būs bijis Grifo un aizmirsis aiznest lampu.

Es atgrūdu durvis; pie mana brāļa gultas dega svece, bet gultā gulēja mans brālis — kails un asiņains.

Atzīstos, ka pirmajā brīdi es šausmās sastindzis paliku nekustīgi stāvam, tad piegāju pie gultas.

E« aptaustīju viņa ķermeni. Tas jau bija auksts.

Lode bija izgājusi viņam cauri tai pašā vietā, kurā es jutu triecienu, un dažas asins lāses norasoja pār violetās brūces malām.

Tagad man bija skaidrs, ka mans brālis ir nogalināts.

Es nokritu ceļos pie gultas, atspiedu galvu pret to un, acis aizvēris, skaitīju lūgšanu.

Kad atkal atvēru acis, ap mani bija visbiezākā tumsa; svece bija izdzisusi un rēgs bija pazudis.

Es aptaustīju gultu, tā bija tukša.

Klausieties, ko jums teikšu: man liekas, es neesmu bailīgāks par kuru katru citu, bet kad es taustīdamies izgāju no istabas, man mati stāvēja stāvus un piere bija sviedriem klāta.

Es nokāpu lejā pēc citas sveces un māte, mani ieraudzījusi, skaļi iekliedzās.

„Kādēļ tu esi tik bāls?" viņa jautāja. „Kas tev ir noticis?"