Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

— Martelli kungs, — teica vikonts, — vai jūs nepiekristu kopā ar mani nomērīt distanci?

Barons piekrizdams palocījās, tad, nostājušies viens otram līdzās, tie abi ar Dešatogrānu noskaitīja divdesmit soļu.

Es ar Defranšī paliku dažas sekundes vienatnē.

— Gandrīz vai aizmirsu, — viņš ieminējās, — manu testamentu jūs atradīsit uz galda, pie kura, jums ienākot, es rakstīju.

— Esiet bez rūpēm, — es atbildēju.

— Kungi, kad jūs gribētu sākt?— jautāja vikonts Dešatogrāns.

— Es esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Ardievu, dārgais draugs! Paldies par visām pūlēm, ko es jums esmu sagādājis, nemaz nerunājot par tām, — viņš piebilda, sēri smaidīdams, — kādas jums vēl manis dēļ būs jāuzņemas.

Es satvēru viņa roku — tā bija auksta, bet pulss bija mierīgs.

— Nu, redzēsim, — es teicu, — aizmirstiet pagājušās nakts rēgu un tēmējiet, cik labi vien varat.

— Vai jūs atceraties „Burvju strēlnieku"?

— Jā.

— Nu, labi, tad jūs zināt, ka ikvienu lodi vada liktenis… Ardievu…

Iedams viņš sastapās ar baronu Džordano, kurš turēja rokā viņam

nolemto pistoli; Ludviķis to paņēma, uzvilka gaili un, pat nepaskatījies uz savu ieroci, ieņēma savu vietu, kas bija apzīmēta ar mutautiņu.

Šato-Reno bija jau nostājies.

Iestājās mocošs klusums; šai brīdī jaunie cilvēki sveicināja savus, tad savu pretinieku sekundantus un beidzot palocījās viens otram.

Šato-Reno liekas ar šādām lietām bija apradis; viņš smaidīja kā cilvēks, kas par sevi jūtas drošs. Varbūt arī viņš zināja, ka Ludviķis Defranšī pirmo reizi ņem rokā ieroci.

Mans draugs bija mierīgs un kluss; viņa skaistā galva likās bija izcirsta no marmora.

— Nu, kungi, — teica Šato-Reno, — jūs redzat, mēs gaidām.

Ludviķis pameta uz mani vēl pēdējo skatienu, tad smaidīdams pacēla

acis pret debesīm.

— Sāksim, kungi, — teica Dešatogrāns, — sagatavojieties!

— Viens… divi… trīs…

Abi šāvieni nodārdēja reizē.

Tai pašā momentā es redzēju, ka Defranšī divas reizes apgriezās riņķī un saļima uz viena ceļgala.

Šato-Reno stāvēja kā stāvēdams, lode bija caururbusi viņa svārku ieloku.

Es metos pie Ludviķa Defranšī.

— Jūs esat ievainots? — es viņam jautāju.

Viņš gribēja man atbildēt, bet nespēja; uz viņa lūpām parādījās asiņainas putas.

10. 3aKa3 Ns 333

Tai pašā mirklī viņš ļāva pistolei krist un pacēla roku pie krūšu labās puses.

Viņa svārkos bija redzams mazs caurumiņš, kurā varēja iebāzt mazo pirkstu.

— Barona kungs, — es iesaucos, — steidzieties uz kazarmām un atvediet pulka ārstu!

Bet Defranšī, saņēmis pēdējos spēkus, aizturēja Džordano, pakratīdams ar galvu par zīmi, ka tās būtu veltīgas pūles.

Šai brīdī viņš noslīga ua abiem ceļiem.

Šato-Reno tūdaļ aizgāja, bet abi viņa sekundanti pienāca pie ievainotā.

Pa to laiku mēs bijām atpogājuši svārkus un pārplēsuši vesti līdz ar kreklu.

Lode bija iegājusi nedaudz zem sestās ribas labajā pusē un izgājusi mazliet virs kreisā gurna.

Pie katra mirēja elpas vilciena asinis šļāca pa abām brūcēm.

Acīmredzot brūce bija nāvīga.

— Defranšī kungs, — teica vikonts Dešatogrāns, — ticiet mums, mēs esam dziļi apbēdināti par šīs nelaimīgās divkaujas bēdīgajām sekām un ceram, ka jums nav naida pret Šato-Reno kungu.

— Jā, jā… — murmināja ievainotais, — jā, es viņam piedodu… bet lai viņš aizbrauc… aizbrauc…

Tad pagriezies pret mani, viņš teica:

— Atcerieties jūsu solījumu!

— O, es jums zvēru, ka viss tiks izdarīts pēc jūsu vēlēšanās.

— Bet nu, — viņš teica, — palūkojieties pulkstenī!

Tad, smagi nopūties, viņš noslīga pie zemes. Tā bija pēdējā nopūta.

Es paskatījos pulkstenī: tas rādīja desmit minūtes uz desmitiem.

Palūkojos Ludviķi Defranšī, viņš bija miris.

Mēs aizvedām līķi uz Defranšī dzīvokli, un kamēr barons Džordano, gāja par notikušo paziņot iecirkņa policijas komisāram, es ar Jāzepu uznesu mirušo viņa istabā.

Nabaga zēns raudāja rūgtas asaras. Ieejot istabā, es gluži nejauši uzmetu acis pulkstenim. Tas rādīja deviņi un desmit minūtes. Bez šaubām, to bija aizmirsuši uzvilkt un tas bija apstājies tieši šajā liktenīgajā minūtē.

Pēc dažiem acumirkļiem ieradās Džordano līdz ar tiesas sulaiņiem, kas bija nākuši aizzīmogot telpas.

Barons gribēja paziņot nelaiķa draugiem un paziņām par notikušo, bet es lūdzu, lai viņš vispirms izlasa vēstuli, kuru tam bija nodevis Defranšī, kad grasījāmies doties ceļā.

Šai vēstulē nelaiķis lūdza noslēpt Lisjēnam viņa nāves cēloni, vispār nenododot lietu atklātībai un apbēdīt viņu bez ceremonijām un lieka trokšņa.

Barons Džordano uzņēmās to visu nokārtot, bet es tūdaļ devos pie Deboasī un Dešatogrāna kungiem, lai lūgtu tos klusēt par šo nelaimīgo divkauju un uzaicinātu viņus pierunāt Šato-Reno, nesakot tam īstos iemeslus, lai viņš vismaz uz kādu laiku aizbrauktu no Parīzes.

Viņi apsolīja ievērot manu lūgumu un darīt visu, kas ir viņu spēkos, un tā, lūk, kamēr viņi gāja pie Šato-Reno, es devos uz pastu, lai nosūtītu Defranšī kundzei vēstuli ar paziņojumu, ka viņas dēls ir miris smadzeņu iekaisuma dēļ.

XVIII

Pretēji tam, kā tas šādos gadījumos mēdz būt, šī divkauja nesacēla nekādu troksni.

Klusēja pat laikraksti — šīs melīgās un skaļās atklātības fanfaras.

Tikai daži tuvākie draugi pavadīja nelaimīgā jaunā cilvēka miesas uz Perlašēzas kapsētu. Kas attiecas uz Šato-Reno, tad nekādi argumenti to nevarēja piespiest atstāt Parīzi.

Vienu brīdi man ienāca prātā tūdaļ pēc Ludviķa vēstules aizsūtīt viņa ģimenei arī no manas puses vienu vēstuli, tomēr, kaut gan nolūks bija teicams, bet apzināta viņu dēla un brāļa nāves noklusēšana mani atbaidīja.

Es apsvēru, ka arī Ludviķis tam būtu bijis pretī un ka, prasot no manis attiecībā uz viņa nāvi pilnīgu diskrēciju, viņam būs bijuši svarīgi iemesli.

Un tā, lūk, kaut gan to varēja iztulkot kā aizmāršību vai pat nepatei­cību no manas puses, es klusēju; pie kam biju pārliecināts, ka barons Džordano darīja to pašu.

Bija pagājušas piecas dienas kopš iepriekš minētā notikuma.

Pulkstens vienpadsmitos vakarā es sēdēju pie sava darba galda kamīna tuvumā un strādāju, kaut gan nebiju diezin cik labā omā.

Pēkšņi ienāca mans sulainis, ātri aizdarīja durvis un uztrauktā balsī teica, ka Defranšī kungs vēloties ar mani runāt.

Es pagriezos un to cieši uzlūkoju; puisis bija gluži bāls.

— Ko jūs runājat, Viktor? — es tam noprasīju.

— Ak, kungs, — viņš atbildēja, — es pats nezinu, bet tā ir.

— Par kādu Defranšī kungu jūs runājat?

— Par cienītā kunga draugu… nu, par to pašu, kuru es še vienu vai divas reizes tiku redzējis…

— Mans mijais, jūs esat jucis. Vai tad jūs nezināt, ka mēs viņu pirms piecām dienām nelaimīgā kārtā pazaudējām?

— Jā, kungs, tāpēc arī es esmu pavisam apjucis. Viņš piezvanīja; es biju priekštelpā un tūdaļ pat gāju atvērt durvis. Ieraudzījis to, es kā dzelts atlēcu atpakaļ. Viņš ienāca un prasīja man, vai kungs esot mājā; es biju tā samulsis, ka atbildēju „Jā." Tad viņš man teica: „Ej, pasaki savam kungam, ka Defranšī vēlas ar viņu runāt!" un es tā arī darīju.

— Jūs, mans mīļais, neesat pie pilna prāta! Priekšistaba bija patumša, un tā kā jūs gulējāt, jūs neesat ne labi sadzirdējis, ne redzējis. Ejiet atpakaļ un prasiet vēlreiz pēc viņa vārda.