Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Līdz tam laikam sarunas risinājās par operu, par medībām, zirgu skriešanas sacīkstēm, bet par to, kā dēļ bijām ieradušies, netika minēts ne vārda.

Pēc desmit minūtēm Deboasī bija klāt. Šie kungi pat nedomāja pretendēt uz ieroču izvēli, un tā kā Šato-Reno prata vienlīdz labi rīkoties gan ar zobenu, gan ar pistolēm, tad ieroču izvēle tika atstāta vai nu Defranšī pašam, vai arī gadījumam. Norunājuši, ka ģērbonis nozīmēs zobenus, bet seja — pistoles, pasviedām gaisā luidoru. Nokrita seja.

Tad vēl vienojāmies, ka divkauja notiks nākamajā dienā pulkstens deviņos no rīta Vinsenta mežā, ka atstatums starp abiem pretiniekiem būs divdesmit soļu, ka trīs reizes sasitīs plaukstas un pie trešā sitiena tiks šauts.

Mēs tūdaļ steidzāmies par to paziņot Defranšī.

Tai pašā vakarā, atgriezies mājās, es jau atradu priekšā Dešatogrāna un Deboasī vizītkartes.

XVI

Pulkstens astoņos vakarā es vēl aizgāju pie Defranšī apvaicāties, vai viņam nebūtu man kāds uzdevums; viņš lūdza mani uzgaidīt līdz rītam un savādā balsī piebilda:

— Gan nakts dos padomu.

Otrā rītā, tai vietā, lai ierastos pie viņa pulkstens astoņos, kad mums vēl atlika pietiekami daudz laika, lai pulkstens deviņos būtu norunātajā vietā, es jau pusseptiņos pieklauvēju pie Defranšī durvīm.

Viņš bija jau savā kabinetā un rakstīja.

Dzirdot mani atveram durvis, viņš paskatījās.

Defranšī bija ārkārtīgi bāls.

— Atvainojiet mani, — viņš teica, — es gribu pabeigt vēstuli savai mātei, apsēdieties, paņemiet kādu laikrakstu, ja tie ir jau uznesti; lūk, „Prese", tur ir interesants Merī kunga feļetons.

Es paņēmu norādīto laikrakstu un apsēdos, visu laiku ar izbrīnu vērodams pretišķību starp jaunā cilvēka gandrīz caurspīdīgo bālumu un viņa mierīgo, maigo un svinīgo balss noskaņu.

Es mēģināju lasīt, bet mans skatiens slīdēja pār burtu rindām, nespēdams iedziļināties saturā.

Tā pagāja piecas minūtes.

— Es beidzu, — noteica Ludviķis un ar zvanu paaicināja savu sulaini.

— Jāzep, — viņš teica, — es neesmu mājās, pat tad ne, ja atnāks Džordano kungs; ievediet viņu viesistabā; lai neviens mūs netraucē, kamēr es ar šo kungu būšu vienatnē.

Sulainis aizvēra durvis.

— Redziet, mīļo Aleksandr, — teica Defranšī, — Džordano ir kor­sikānis un viņam ir korsikāņu uzskati, tāpēc es nevaru viņam uzticēt visu, ko vēlos; es viņu palūgšu tikai klusēt, — tas ir viss; turpretī, kas attiecas uz jums, es lūgšu jūs izpildīt visus manus norādījumus — punktu pēc punkta.

— Pats par sevi saprotams! Tas taču ir sekundantu pienākums.

— Un šis pienākums ir jo svarīgāks tāpēc, ka šādā veidā jūs varbūt aiztaupīsit manai ģimenei vēl otru sitienu.

— Otru sitienu? — es izbrīnījies jautāju.

— Redziet, ko es esmu uzrakstījis savai mātei, lasiet lūdzu šo vēstuli.

Es paņēmu no viņa rokām vēstuli un ar pieaugošu izbrīnu lasīju

sekojošo:

„Manu labo māmiņ!

Ja es nezinātu, ka jūs esat garā stipra kā spartiete un padevīga Dievam kā īsti kristīga māte, es izlietotu visus līdzekļus, lai sagatavotu jūs uz to briesmīgo nelaimi, kas jums uzbruks; kad jūs saņemsit šo vēstuli, jums būs vairs tikai viens dēls.

Mans labais Lisjēn, tev tagad jāmīl mūsu māte par mums abiem.

Aizvakar es pēkšņi saslimu ar smadzeņu iekaisumu, bet pi rmajiem si mptomiem ne pievērsu nekādu vērību; ārsta palīdzība nāca par vēlu. Mīļo māt, man vairs nav nekādas cerības; vienīgi brīnums var notikt, bet kādas man tiesības cerēt, ka Dievs manis dēļ darīs šo brīnumu?

Es jums rakstu īsā' atvieglojuma brīdī; kad es nomiršu, šo vēstuli nodos pastā stundas ceturksni pēc manas nāves, jo manas mīlestības egoismā es vēlos, lai jūs zinātu, ka vienīgais, kā man mirstot žēl, ir jūsu un mana brāļa mīlestība uz mani.

Ardievu māt!

Neraudiet, tā bija mana dvēsele, kas jūs mīlēja, bet nevis miesa, un visur, kur viņa ies, tā saglabās šo mīlu uz jums.

Ardievu Lisjēn!

Neatstāj nekad mūsu māti un neaizmirsti, ka tu esi vienīgais, kas viņai vēl atlicis.

Jūsu dēls Tavs brālis Ludviķis Defranšī"

Pie šiem pēdējiem vārdiem es pagriezos pret cilvēku, kurš tos bija rakstījis.

— Ko tas viss nozīmē? — es jautāju.

— Jūs nesaprotat? — viņš atvaicāja.

— Nē.

— Mani nošaus pulkstens deviņos un desmit minūtēs.

— Jūs nošaus?

— Jā.

— Jūs neesat pie pilna prāta. Kas tās par iedomām, kas jūs ir apsēdušas?

— Dārgais draugs, es neesmu ne jucis, ne apsēsts… es" vienkārši esmu ticis brīdināts, un tas ir viss.

— Brīdināts? No kā?

— Vai mans brālis jums nestāstīja, — smaidīdams jautāja Ludviķis, — ka mūsu ģimenes vīriešu kārtas locekļiem ir dota savāda priekšrocība?

— Tas tiesa, — atbildēju es, negribot nodrebēdams, — viņš man stāstīja par parādībām.

— Tā jau es domāju. Nu, lūk, pagājušajā naktī man parādījās nelaiķis tēvs, tāpēc arī jūs mani šorīt atradāt tik bālu; rēgu skatiens liek dzīvajiem nobālēt.

Es pavēros viņā ar izbrīnu, kuram pievienojās drausmīga sajūta.

— Jūs sakāt, ka pagājušo nakti esat redzējis savu tēvu?

— Jā.

— Un viņš jums kaut ko teica?

— Viņš man pavēstīja par manu nāvi.

— Tas būs bijis kāds drausmīgs sapnis.

— Nē, tā bija drausmīga patiesība!

— Jūs gulējāt?

— Es biju nomodā… Vai jūs domājat, ka tēvs nevarētu parādīties savam dēlam?

Es nodūru galvu, jo sirds dziļumos pats ticēju šādai iespējamībai.

— Bet kā tas notika? — es jautāju.

— Ak, Dievs, pavisam vienkārši un dabīgi. Es lasīju, gaidīdams savu tēvu, jo zināju, ka gadījumā, ja man draud kaut kādas briesmas, viņš man parādīsies. Tad pēkšņi ap pusnakti mana lampa satumsa, durvis lēni atvērās un uz sliekšņa parādījās mans tēvs.

— Kādā veidā? — es jautāju.

— Kā dzīvs: ģērbies savā parastajā ikdienas tērpā, tikai viņš bija ārkārtīgi bāls un viņa skatiens bija bez dzīvības.

— Ak, Dievs!..

— Tad viņš lēnām pienāca pie manas gultas. Es piecēlos pussēdus un teicu: „Esiet sveicināts, tēvs!" Viņš pienāca man gluži tuvu klāt, cieši noskatījās manī un man pat likās, ka viņa skatiens it kā atdzīvojās, tēvišķīgās mīlas iekvēlināts.

— Turpiniet… tas ir briesmīgi!..

— Tad viņa lūpas sakustējās un dīvainā kārtā, kaut gan viņa vārdi bija bez skaņas, es dzirdēju, ka tie skaidri un spēcīgi atbalsojas manī.

— Un ko viņš jums teica?

— Viņš teica: „Domā pie Dieva, dēls!"

„Tātad rītdienas divkaujā es tikšu nogalināts?" es jautāju.

Es redzēju, ka no rēga sastingušajām acīm pār viņa bālo vaigu noritēja divas asaras.

„Kurā stundā?" es jautāju.

Viņš pacēla pirkstu pret pulksteni; es sekoju norādītajam virzienam un redzēju, ka rādītājs bija sastindzis uz deviņiem un desmit minūtēm.

„Labi, tēvs," es teicu. „Lai notiek Dieva prāts! Ir taisnība, man jāatstāj mūsu māte, bet toties es atkal pievienošos jums."

Spoka sejā pavīdēja vājš smaida atspīdums un, pamājis man ardievas, viņš aizgāja.

Durvis viņa priekšā atvērās pašas no sevis… un kad viņš bija pazudis, tās atkal tāpat aizvērās.

Šis stāsts bija tik vienkāršs un dabīgs, ka gribot negribot bija jāpieņem šīs divas varbūtības: vai nu viss tas, ko man stāstīja Defranšī, patiesi tā bija noticis, vai arī sava gara nomāktībā viņš bija kritis par upuri halucinācijām, noturēdams to par reālu parādību, kas tāpēc bija ne mazāk briesmīga.